Sausserži – agrāki par zemenēm

Ripas kungs, ja drīkst tā izteikties, ir šīs kultūras tēvs Latvijā. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tieši ar viņa gādību ēdamajiem sausseržiem sāka pievērst uzmanību, audzēt un veidot šķirnes arī Latvijā. Labo īpašību tam ir ļoti daudz: gan veselīgums, gan – galvenokārt – agrīnums, jo saldās deserta odziņas zem klajas debess ir gatavas jau laikā, kad mums jāgrauž rabarberi vai, labākajā gadījumā, dārgas zem plēves audzētās vietējās zemenes, tāpēc taisni brīnums, kā Latviju vēl nav pārņēmis zils sausseržu paisuma vilnis. 

Vērtīgās ogas

Sausseržu zilajās odziņās ir ļoti daudz P aktīvo vielu, kuru klātbūtnē saglabājas un vārot nesairst C vitamīns. Šīs vielas ir arī antioksidanti, kas saista un izvada no organisma nelabvēlīgos brīvos radikāļus. P aktīvās vielas palielina asinsvadu caurlaidību, un līdz ar to visi orgāni, arī smadzenes saņem vairāk skābekļa, uzlabojas atmiņa. Sausserža ogās ir tikpat daudz C vitamīna kā upenēs, visi B grupas vitamīni, A provitamīns, ko lieto redzes nostiprināšanai. Sausseržu ogās ir arī mikroelementi: jods, varš, mangāns u. c. Daudzo vitamīnu un citu bioloģiski aktīvo vielu dēļ šīs ogas tautas medicīnā lieto pret saaukstēšanos, paaugstinātu temperatūru, galvassāpēm, kā caurejas un urīndzenošu līdzekli, pat pret paaugstinātu asinsspiedienu un cingu. Turklāt – ne tikai ogas, bet arī citas auga daļas. Tātad – ja tavā dārzā sausserža vēl nav, laiks šo robu steigšus aizpildīt, lai vismaz nākamgad būtu!

Ēdamo sausseržu, tāpat kā ķiršu, ogas ļoti garšo arī strazdiem, tāpēc tie jāsargā.

Citi lasa

Dace Rudzīte

Pensija

Kā izmaiņas pensiju likumā skars esošos pensionārus?

Marta Kalniņa

Attiecības

Timmas sieva Sedokova beidzot komentē abu attiecības: Laikam vajadzēs dzert baldriānu…

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Pasaulē sausseržu dzimtas sausseržu ģintī ir ap diviem simtiem sugu, taču lielākajai daļai no tām ogas nav ēdamas. Ēdamo sausseržu ogas atšķiras pēc formas un garšas – no saldām, saldskābām un skābām līdz rūgtenām – un arī pēc krāsas – no gaišzilas līdz tumši zilai, gandrīz melnai, ar vaska apsarmi.

Ēdamie sausserži (Lonicera edulis) cēlušies no Tālajiem Austrumiem, Amūras novada, un ir ļoti salcietīgi, iztur pat mīnus 47 grādus – salu, kāda pie mums nav gandrīz nekad. Arī ziedpumpuri pavasara salnās necieš, jo iztur pat astoņu grādu salu, taču tie var ciest ziemas salā pēc decembra un janvāra atkušņiem. Ēdamas ogas ir arī citiem, piemēram, Kamčatkas sausserdim (Lonicera kamtschatica). Latvijā arī savvaļā aug divas sausseržu sugas – parastais un Pallasa sausserdis. Pallasa – ēdams, parastais – neēdams. Vienu no otra visvieglāk atšķirt pēc ogām. Neēdamajam tās ir sarkanas, ēdamajam zilimelnas. Turklāt ēdamais sastopams daudz retāk – galvenokārt tikai Kurzemes jūrmalā.

Nestādi pa vienam!

Sausserži ir pašneauglīgi – līdzīgi kā dažas plūmju šķirnes –, tāpēc dārzā jāaudzē vismaz divas šķirnes, tātad arī divi krūmiņi, kas viens otru apputeksnēs. Turklāt nav nemaz tik svarīgi, lai abi būtu agrīnas vai, gluži otrādi, vēlīnas šķirnes. Lai gan ogas nogatavojas citam agrāk, citam vēlāk, visi sausserži zied aptuveni vienā laikā – ja pavasaris ir agrs un silts, tad aprīļa vidū; ja ne, tad aprīļa beigās vai maija sākumā, un pirmās ogas ienākas vai nu maija beigās, vai jūnija sākumā. Krūmā, kurš aug viens pats, vai arī vienas šķirnes stādījumā pa retai odziņai aizmetas, taču ne tuvu tik daudz kā tad, ja līdzās aug apputeksnētājs.

Neēdamajam sausserdim ogas ir sarkanas, ēdamajam zilimelnas!

Lielāku un vecāku podā audzētu stādu jau var nopirkt gan ar ziediem, gan vēlāk – arī ar dažām odziņām. Ar katru gadu ogu būs vairāk. Krūms kļūst pieaudzis septiņu gadu vecumā. Tad no tā var nolasīt vienu vai divus kilogramu ogu, bet no 10–12 gadu veca krūma – pat četrus kilogramus ogu. Jālasa pakāpeniski, tāpat kā krūmmellenes, jo visas ogas vienā krūmā nenogatavojas reizē, bet aptuveni pusotrā nedēļā, un gatavās birst. Tāpēc, ka tie diezgan rūpīgi jāuzmana, sausserži nav kļuvuši par komercdārzu kultūru, bet gan palikuši lielākoties par ģimenes dārzu iemītniekiem.

Ja ogas paliek pāri, no tām var gan gatavot ievārījumu, gan spiest sulu un pat raudzēt vīnu, gan sasaldēt. Iznāk arī ļoti gards saldskābs kompots. Glikozīdi, ko satur ogas, tām piešķir arī nelielu, pikantu rūgtumiņu, bet pavārot tas izzūd.

Sausserži ir ilgmūžīgi. Ja krūmiņš saaudzis ļoti blīvs, tad ap 10–12 gadu vecumu var izzāģēt kādu skeletzaru un paretināt vainagu. Ap 25 gadu vecumu sausserdis sāk novecot – augi gan bagātīgi turpina ražot, bet skeletzari pamazām atmirst un jauni vairs neveidojas. Tad tie pamatīgi jāizretina un krūms krietni jāsamēslo, lai atjaunotos.

Stādīšana un kopšana

• Vieta. Sausserži aug dažādās augsnēs – no kūdras līdz sārmainām augsnēm, bet labākā ir neitrāla (pH 5,5–6), irdena, trūdvielām bagāta smilšmāla un mālsmilts augsne. Ja augsne ir skāba, tad jāierok 2–4 kilogrami kaļķa uz kvadrātmetru, lai skābumu neitralizētu. Sausserži labi ražo saulainās, atklātās vietās, ēnu nemīl. Smagā mālā un vieglā smiltī sausserži aug slikti un ogu tiem ir maz. Augsnei jābūt pietiekami mitrai, bet ilgi stāvošu ūdeni pie saknēm tie necieš, sāk nīkuļot un iet bojā.
• Attālums. Ja stāda rindās, attālums starp stādiem ir 1,5 metri, starp rindām – 3 metri. Ja nestāda rindā, bet grupā, jārēķinās, ka sausserži ir diezgan raženi krūmi un izaug pusotra metra augsti un vairāk par metru plati, tāpēc starp tiem jāatstāj vismaz pusotrs metrs vai vairāk, lai no visām pusēm tiek klāt gan saulīte, gan ogu lasītāji.
• Stādīšanas bedre. Sausseržu sakņu sistēma nav pārāk dziļa un plaša, stādīšanai pietiek ar 60 × 60 × 60 centimetru bedri (divu lāpstu dziļumā un platumā). Augsnes virskārtu nomet bedrei vienā pusē, apakškārtu – otrā. Rokot izlasa daudzgadīgo nezāļu – gārsas, vārpatas un citu – saknes. Bedres apakšā iepilda augsnes virskārtu, kam piejaukts satrūdējis komposts vai kūtsmēsli. Ja nav kūtsmēslu, to vietā var izmantot uz kūdras bāzes gatavoto kūtsmēslu aizstājēju vai 0,3–0,5 kg komplekso minerālmēslu, kuros ir 10 procenti slāpekļa.
• Stādīšana. Kailsakņu stāda saknes izvieto uz visām pusēm, no konteinera izņemtā stāda saknes mazliet izkustina, lai tās izritinās no ciešā kamola. Stāda tieši tikpat dziļi, kā sausserdis audzis stādaudzētavā. Neaizmirst aplaistīt.
• Mulčēšana. Apdobi nosedz ar 5–6 centimetrus biezu lapu koku zāģskaidu vai neitralizētas kūdras kārtu. Vasarā papildus var mulčēt ar nopļauto zāli – tā palīdz saglabāt mitrumu, aizkavē nezāļu augšanu un sadaloties kalpo arī par mēslojumu.
• Kopšana. Kad stādīšanas bedre sagatavota tik auglīga un bagāta, kā aprakstīts, nākamajos trīs gados var nemēslot un gadus piecus – izgriezt tikai aplauztos zarus, bet vainagu neveidot. Vēlāk veido krūmu ar 10–12 stumbriņiem. Dzinumu zarošanās un spēcīga augšana turpinās līdz 5–7 gadu vecumam. 10–12 gadu vecumā krūms ir sasniedzis maksimālo augstumu un lielāks vairs neaugs.

Sausserži mostas agri, un dzinumiņi sāk augt, kad augsnes temperatūra ir tikai trīs grādi, tāpēc pirmoreiz arī jāmēslo agri – jau aprīlī. Tad jaunie dzinumiņi izaugs garāki. Jo garāki būs dzinumi, jo vairāk nākamajā gadā būs ogu, kas veidojas iepriekšējā gada dzinumu lapu žāklītēs. Ja dzinums būs četrus centimetrus garš, uz tā aizmetīsies četras ogas; ja desmit – būs divdesmit ogu. Deva uz krūmu – 300 gramu pavasara kompleksā mēslojuma, kurā ir vismaz 10 procenti slāpekļa. Nākamreiz mēslo jūnijā, kad dzinumi pārkoksnējas un veidojas nākamā gada ziedpumpuri. Var lietot to pašu pavasara mēslojumu, tikai nedaudz mazāk – 200 gramus uz krūmu. Lai krūmiņi ziemu sagaidītu stiprāki, trešoreiz mēslo septembra beigās vai oktobra sākumā – šoreiz gan ar rudens mēslojumu, kurā nav slāpekļa, 30–100 gramu uz krūmu.

Šķirnes

• Lielogu. Vislielākās ogas tiešām ir Nacionālajā botāniskajā dārzā izveidotajai šķirnei ‘Lielogu’ – katra oga var svērt pat 1,4 gramus. Pārējo šķirņu odziņas ir sīkākas, piemēram, ‘Pavlovskaja’ sver 1 gramu, ‘Zoluška’ – 0,6 gramus.
• Agrās. Visagrīnākā šķirne ir ‘Zoluška’, tai seko arī ‘Solņečnaja’, ‘Goluboje Vereteno’, nedaudz vēlākas – ‘Delfin’, ‘Kuvšinovidnaja’, ‘Vasjuganskaja’, vidēji vēlas – ‘Pavlovskaja’, ‘Vitaminnaja’, vēlīnās šķirnes – ‘Lielogu’ un ‘Salaspils vēlā’ – nogatavosies apmēram ap Jāņiem.
• Ražīgās. Visražīgākā ir šķirne ‘Pavlovskaja’ – no viena krūma var novākt pat četrus piecus kilogramus ogu. Tai seko ‘Lielogu’, ‘Salaspils vēlā’, bet arī citas daudz neatpaliek.
• Garšīgās. Visgaršīgākās ir šķirnes ‘Ļeņingradskij Veļikan’ ogas – vissaldākās, ar vismazāko rūgteno garšu, tāpēc to uzskata par deserta šķirni.