Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Visticamāk, šī dobe veidota tāpat kā Rīgas un citu pilsētu krāšņās pavasara sīpolpuķu dobes – rudenī sīpolus iestāda un pavasarī tūliņ pēc noziedēšanas izrok, atbrīvojot dobi vasaras puķēm, bet laksti ar visiem sīpoliem nonāk kompostā. Un tas, protams, izmaksā ļoti dārgi. Ja netiek atbrīvota, šāda dobe, kurā nav nekā cita, tikai blīvā stādījumā daudz pavasara sīpolpuķu, kam drīz vien pēc ziedēšanas sāk dzeltēt un brūnēt lapas, ilgu laiku izskatīsies tukša un neglīta. Turklāt beigās sīpoli tik un tā jānorok, jo ne tulpes, ne Persijas fritilārijas nākamajā gadā vairs neziedēs tik krāšņi vai neuzziedēs vispār.
Iespējams pat, ka, lai panāktu šādu vienlaicīgu ziedēšanu, dobe salikta no puķēm, kas iestādītas podiņos, un tie tikai pārbērti ar zemi. Ar temperatūras režīmu vienlaikus ieprogrammētas uzziedēt arī puķes, kam dabiski ziedēšanas laiks atšķirtos. Turklāt atšķirībā no mums lielākajā daļā Vācijas, tāpat kā Anglijā, pavasaris ir agrāks un ilgāks, vienmērīgāks, bez krasām temperatūras svārstībām, un šādi laikapstākļi ļauj pastiept ziedēšanu ilgāk. Latvijā es tomēr ieteiktu raibajām pavasara dobēm lielākoties izvēlēties sīpolpuķes, kuras spēj pārziemot un ziedēt arī nākamajos gados.
Tālāk – mazliet sīkāk par ne tik ierastajām fritilārijām un eritronijām!
Fritilārijas – sapnis un vilšanās
Lai gan fritilāriju sugu ir daudz, no tām pie mums vairākus gadus pēc kārtas ziedēt dobē bez izrakšanas spēj tikai neliela daļa.
Karaliskā fritilārija (Fritillaria imperialis) ar dažādu toņu dzelteniem, oranžiem un sarkaniem ziediem, izaug līdz pat metram gara. Radītas šķirnes arī ar krāsainām lapām, piemēram, ‘Argenteovariegata’ ar baltām un ‘Aureomarginata’ ar dzeltenām lapu malām. Dažās zemēs tieši šo puķi dēvē par ķeizarkroni. Tai, protams, nepieciešama saulaina vieta, labi drenēta augsne, ļoti bagāta trūdvielām. Ideāli, ja iespējams sarūpēt deficītu – labi sadalījušos kūtsmēslus. Taču var izmantot arī citus augsnes bagātinātājus ar organiskām vielām – jūras malā savāktas izskalotās aļģes jeb jūras mēslus un arī veikalos nopērkamos augu gardumus – slieku humusu, granulētos vistu un zirgu mēslus u. c. Labi derēs arī paša gatavots lapu komposts. Organiskais mēslojums labi pabaro sīpolus. Trūcīgā augsnē karaliskās fritilārijas zied retāk vai nezied nemaz. Turpretī labi mēslotā zied bagātīgi katru gadu un zvanu kroņi ir lieli un lieliski. Lapas saglabājas diezgan ilgi, bet, ja ķeizarkroņi iekārtoti starp citām ziemcietēm, kas vēlāk tos pāraug, to var pieciest.
Tā kā šie sīpoli ir milzīga izmēra – vairāk par 10 cm diametrā –, tie jāstāda ļoti dziļi, 15–20 cm dziļumā, atkarībā no tā, cik liels ir sīpols. Pārāk sekli iestādītas karaliskās fritilārijas var nepārziemot. Sīpoli nav jāizrok katru gadu, bet tikai tad, kad savairojušies un vecajā vietā kļuvis par ciešu – apmēram reizi 3–4 gados. Pārstādot zem ēdelīgā sīpola var palikt kārtējo kūtsmēslu vai cita laba cienasta porciju. Liesākā augsnē jāpārstāda biežāk, treknākā – retāk.
Bēdīgākā ziņa – šīs nu reiz ir puķes, kuras nevis jauki smaržo, bet nejauki ož, turklāt aromāts piemīt visām auga daļām – ziediem, lapām un stublājam. Tāpēc uz tām labāk skatīties pa gabalu, nest istabā un likt pušķī nevar. Taču tam ir arī sava pozitīvā puse – smaka daļēji pasargā no apēdājiem, piemēram, ūdensžurkām, kas veikli atbrīvo dārzu no krokusiem, tulpēm un lilijām. Diemžēl gliemežiem gan aromāts netraucē, un, ja vienu gadu fritilārija ir gliemežu pamatīgi apskādēta, tad nākamajā gadā ziedēs mazāk, jo lapas ir tās, kas sīpolu sabaro nākamajam gadam. Ja lapas apēstas, arī sīpols būs vārgāks.
Krāšņa ir arī bālziedu fritilārija (Fritillaria pallidiflora)
Mazāka auguma nekā karaliskā, ap 50 cm, ar krēmdzelteni zaļganiem ziedu zvaniem un zilganzaļu lapojumu. Nav pārāk nadzīga uz vairošanos, bet botāniskā dārza akmeņdārzā aug un zied jau daudzus gadus, ir apmeklētāju ievērota un iemīļota.
Rūtainās fritilārijas (Fritillaria meleagris)
Gan violetas, gan baltas un dzeltenas, augstums līdz 20 cm. Lai gan nav tik ēdelīgas kā karaliskās fritilārijas, tomēr arī plikā smiltiņā augt negribēs, vajadzīga diezgan bagātīga dārza augsne un ne pārāk sausa vieta. Tā kā zaļais ziednesis un lapiņas ir diezgan smalkas, netraucē arī tad, kad jau sāk brūnēt. Reizēm veidojas sēklu pogaļa un izsējas sēklas. Sēklu veidošanās noteikti mazinās sīpola spēku un nākamā gada ziedēšanu, tāpēc dārzā, kur rūtaino puķīšu nav milzum daudz, pārziedējušos ziedu zvaniņus vajadzētu nogriezt. Lapām, protams, jāļauj nodzeltēt. Nav jāpārstāda katru gadu. Kā visas sīpolpuķes, jāstāda divu vai trīs sīpolu dziļumā, t. i., 7–10 cm.
Lolojamā skaistule
Īpatnēja liela auguma (līdz metram) skaistule Persijas fritilārija (Fritillaria persica) uz papagaiļu košuma pavasara ziedu fona šķiet īpaši iekārojama tieši tumšo, dūmakaini violeto, gandrīz melno ziedu dēļ. Sīpoli spēj pārziemot dobē arī pie mums un bojā neaiziet. Galvenā atšķirība no citām šeit minētajām fritilārijām – ja sīpoli netiks norakti un izturēti pareizā temperatūrā, diemžēl nākamajā gadā pie mums tie neuzziedēs. Pareiza temperatūra – tā būtu ļoti silta, pat karsta vieta, vismaz plus 25 un pat plus 35–40 grādi. Droši vien dienvidu dzimtenē, saulainajā Dienvidturcijā un Irānā, vasarā zeme ir tieši tik karsta un sīpoli mierīgi nobriest arī augsnē. Tāpēc izrakti tie jāsargā no apdegšanas saulē un izžūšanas. Žāvējot siltumnīcā, tos var piesegt ar avīzi. Var turēt arī nesiltinātos bēniņos, kas saulē sakarst un kur ir ēna.
Neko darīt, šīs ir puķes, kuru skaistums prasa upurus. Ja negribas tām kalpot, tad jāstāda kas cits. Bet šo rindu autore, kas arī jau vienreiz aplauzusies, atstājot Persijas fritilārijas dobē neizraktas un nākamajā gadā nesagaidot ziedus, tagad nolēmusi pamēģināt citādi. Šogad stādīšu tās sīpolpuķu groziņā un ar visu groziņu dobē, lai pēc tam, kad lapas nobrūnējušas, var viegli atrast un izcelt. Pēc izsildīšanas rudenī atkal stādīšu groziņā un kopā ar to dobē. Un tad jau redzēs, kas sanāks.
Saules mīles eritronijas
Suņzoba eritronija (Erythronium denscanis)
ap 10 cm augumiņš, balti, rozā vai purpurkrāsas ziedi, kas mazliet atgādina smalkas Alpu vijolītes. Bet pat tad, ja eritronijas neuzziedēs, gana krāšņi izskatās arī to raibās lapas – pelēcīgi zaļas ar sarkanbrūni violetu.
Kalifornijas eritronija (Erythronium tuolumnense)
Arī šķirne ‘Pagoda’ – lielāka auguma, ap 25–30 cm, ar 5–6 dzelteniem ziediem uz ziedkāta un koši zaļām, apmēram maijpuķīšu lieluma lapām.
Neviena no šīm eritronijām nav jāizrok katru gadu. Tās būtu jāpārstāda ik pēc 3–5 gadiem. Pavasarī, pumpuru un ziedēšanas laikā, tām ļoti patīk atrasties gaismā un saulē, bet vasarā pārkarst gan nepatīk. Tāpēc tām jāizvēlas vieta kādu krūmu vai koku tuvumā, kur maijā saule vēl nekarsē, bet vasarā vismaz no dienvidu saules aizsegtu to ēna.
Var stādīt, piemēram, laukumiņos pa desmit. Ja gadus 3–4 augušas labi mēslotā augsnē, diezgan labi ar sīpoliņiem vairojas pašas. Tāpat kā citām sīpolpuķēm, ja vien ir laiks un spēks, vecos ziednešus vērts nolasīt, tad sīpoliņi augs dūšīgāk.
Hostu dobe pavasarī
Guna Rukšāne, puķkope
Šī lielās hostu dobes bilde uzņemta 6. maijā. No hostām vēl ne miņas, tās parādās tikai maija vidū. Toties bagātīgi zied pavasara puķītes, ko nu jau ierasts dēvēt par pastādījuma augiem – cīrulīši, zilsniedzītes jeb scillas, Kanādas sangvinārijas, arī baltie un dzeltenie vizbuļi un eritronijas. Dobi gan pārliecinoši pārņēmuši cīrulīši (izsmeļošs raksts par tiem publicēts žurnāla Mans Dārzs marta numurā), kas vairojas ne tikai ar sīpoliem, bet arī izsējas.
Jau noziedējuši krokusi, sniegpulkstenītes, pienpulkstenītes, tīkliņīrisi un sniega rozes. Vēlāk sāks ziedēt arī rūtainās fritilārijas, tulpes, narcises un martagonlilijas. Pavasara mēnesis ir ļoti ietilpīgs, un dobe maija sākumā un beigās – divas pavisam atšķirīgas ainavas. Kad uzaug hostas, tā kļūst par hostu dobi, un pavasara puķes noiet pagrīdē.
Līdzīgu triku var paveikt arī zem peonijām – lai pavasarī nav kaila zeme, sastādīt ap ceriem dažnedažādas pavasara puķītes. Vēlāk, kad saaugs peoniju lapas, tās piesegs sīpolpuķu apkaltušos lakstus. Visvieglāk noņemt lapas cīrulīšiem. Tās sakalst kā viegls tīkliņš un kļūst nemanāmas.
Kā šādu dobi kopt? Nekāda īpaša kopšana netiek veltīta nevienai, reiz iedēstītas, visas mazās puķītes dzīvo pa dobi savā nodabā. Rudenī, kad kokiem nokrīt lapas – dobe atrodas koku paēnā –, tās paliek dobē un tiek vēl papildinātas ar lapām, kas sagrābtas zālienā, un visas puķes zem tām labi pārziemo. Pavasarī, lai cīrulīši varētu izlauzties un skaisti ziedēt, no vietām, kur tās ir biezākā kārtā, lapas tiek noņemtas. Ņemot nost ziemas segumu, var salasīt un aiznest projām arī pārziemojušos gliemežus. Bet apmēram puse no lapām, kas dobi sedza ziemā, paliek. Tās plānā kārtiņā nosedz ar kūdru. Ar laiku lapas zem kūdras satrūd, dāvājot dobei jaunas barības vielas. Tur ir arī vieta iepriekšējā gada sēkliņām, kur augt. Šis ir labākais veids, kā ar pavasara puķēm tikt galā bez rūpēm un raizēm. Var teikt, ka mana dobe un Sansusī dobe ir pilnīgi pretējas – kā ziemeļpols un dienvidpols. Pirmā vienreizēja, otra ilgspēlējoša. Abas skaistas, un katrs pats var izvēlēties, kādu savā dārzā grib un cik laika, spēka un naudas tai veltīt.
Pamēģini!
Ja gribi, lai ziemciešu dobē bez pārstādīšanas vairākus gadus augtu un ziedētu tulpes un narcises, izvēlies vienkāršas šķirnes – ne modernās pildītās, bārkšainās u. tml. – un stādi dziļāk, nekā būtu pareizi, vismaz lāpstas dziļumā.
