Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gribu betona grīdu!
Lielākoties cilvēki, kuriem patīk betona grīdas, iztēlojas skaistu, gludi slīpētu, viendabīgu segumu… Protams, tas izskatās glīti un, ja ne tikai sabiedriskos objektos un biroja telpās, bet arī mājas interjerā patīk tāds modernais stils ar industriālu piesitienu, tad – jā, lai notiek!
Vienīgi jārēķinās, ka betona segums būs vēss (ja vien to jau sākotnēji neveido kā apsildāmu grīdu), kā arī – betons ir ciets, un tas nozīmē, ka trauki, nokrītot uz tādas grīdas, plīsīs ar garantiju.
Taču tie visi vēl būtu pakārtoti un sakārtojami jautājumi. Pirmais un lielākajai daļai nebūt ne mazsvarīgais jautājums ir izmaksas – jā, šāda gluda, spīdīga betona grīda ir ekskluzīvs un dārgs produkts. Tāpēc, pirms izlem par labu betonam, jāsaprot, ka tas ir viens no sarežģītākajiem būvmateriāliem, kura īpašību pētniecībai joprojām nav saredzams gals. Proti, zinātnieki arvien cenšas atrast veidus, lai radītu betonu, kas neplaisātu. Bet, kamēr tas vēl nav noticis, visi materiāli, piedevas un tehnoloģijas, kas jālieto, lai betons neplaisātu, ir sarežģīti un dārgi.
Citi lasa
Rukums un plaisas
Ja betona grīdu gribas viesistabā, nevis cūku ķēķī, skaidrs, ka rezultātam būtu jābūt bez plaisām, kā arī – lai grīda nediltu un neputētu. Lai panāktu, ka betons ir nodilumizturīgs un neput, tam jābūt cietākam, un te sākas sarežģījumi. Proti, lai uztaisītu cietāku betonu, sastāvā vajadzēs vairāk cementa. No tā savukārt izriet, ka betons būs cietāks, bet vienlaikus arī trauslāks, jo – vairāk cementa prasa vairāk ūdens.
Kā betons uzvedas, kad to ielej? Žūstot no betona pamazām izgaro ūdens, bet tajās vietās, kur ūdens bija, paliek poras. Tās lēnām raujas ciet, un notiek tāds fizikāls process, ko dēvē par rukumu. Betonam rūkot, tas samazinās tilpumā un… rodas plaisas. Kā jau iepriekš minēts – ja gribas iespējami cietāku betonu, vajadzēs vairāk cementa un, lai masa būtu strādājama, plūstoša, attiecīgi arī vairāk ūdens, kas savukārt radīs vairāk poru un lielāku rukumu. Lai arī mūsdienās ir izdomātas dažādas tehnoloģijas, kā rukumu mazināt, pilnībā to novērst nevar.
Būtībā betona cietēšanai būtu vajadzīgs patiešām maz ūdens – tik maz, ka diemžēl strādāt ar tādu masu nav iespējams, jo tā ir sausa un neplūstoša.
Tāpēc mūsdienās betonam ir izgudrotas dažādas piedevas, ko dēvē par superplastifikatoriem – pievienojot tās, var nelietot tik daudz ūdens, jo šīs vielas uz to brīdi, kamēr betons jāiestrādā (vienu divas stundas), masu padara plūstošāku. Šādas uzlabotas betona masas veikalu plauktos nestāv – tās var iegādāties rūpnīcās, tāpēc tas sanāk dārgi.
Cik biezam jābūt betona slānim? Lai sacietētu, betonam ir nepieciešams ūdens, bet, ja betona slānis būs pārāk plāns, ūdens izgaros pārāk ātri, betons necietēs, kā nākas, kļūs drūpošs. Tāpēc ieteicamais betona biezums ir ap 15 centimetriem, lai ūdens pārāk strauji to neatstātu. Taču 15 centimetru ir daudz, ne visās telpās to var atļauties. Tiesa, arī plānāku slāni var uztaisīt, bet atkal – tas būs sarežģīti un dārgi, jo betonam tad vairāk vajadzīgas dažādas piedevas (pret rukumu, briestošas piedevas utt.).
Rukums betonam beidzas apmēram pēc trim mēnešiem, bet plaisas var parādīties divu gadu laikā – ja neparādās, ir liela cerība, ka tā arī paliks.
Lai kompensētu rukumu, betonam veido šuves. Vislielākais rukums notiek pirmajās stundās, tāpēc, kad betons jau sacietējis (otrajā dienā, nevis pēc nedēļas, tas jau būs par vēlu), var iezāģēt vienu trešdaļu no betona biezuma. Iezāģējot šuvi, tajā vietā betona plātne tiek vājināta – betonam žūstot tālāk, tur izveidosies plaisa, un tā pamazām kļūs lielāka. Pēc tam, kad betons jau pavisam sacietējis, šuvju vietas var pildīt ar poliuretāna šuvju masu.
Bet – atkal ir kāds bet! Ja betons nebūs tik kvalitatīvs, kā vajadzētu, tad tajā vietā, kur būs šuve, veidosies arī lielāks rukums, un tas uzraus augšā malas, izveidojot tādu kā tramplīniņu! Jo mazāks rukums, jo lielāka iespēja, ka tas nenotiks, taču mājas apstākļos maisītam betonam tas gandrīz simtprocentīgi notiks – diemžēl. Un rezultātā uz tādas nelīdzenas grīdas būs grūtības normāli novietot mēbeles.
Šķembas pamatā un vibrēšana
Lai veiksmīgi ielietu betona grīdu, pamatnei jābūt nestspējīgai un ideālā variantā ar blietētu šķembu slāni pamatā – šķembas labi saķīlējas ar grunti un visu pasākumu dara stabilāku. Ja turklāt šķembas būs gana biezā slānī (sākot no 15 centimetriem), tad kapilārajam mitrumam no zemes nebūs tik viegli tikt uz augšu un nokļūt betonā. Lieta tāda, ka kapilārais mitrums sūcas uz augšu pa smalkām daļiņām – pa smiltīm tas vispār notiek ideāli. Tāpēc zem betona seguma mēdz likt arī tā dēvēto tvaika barjeru (nejaukt ar hidroizolāciju) – plēvi vienā vai divās kārtās, kas neļauj kapilārajam mitrumam no zemes nokļūt betonā.
Pēc ieliešanas betons uzreiz jānovibrē, šā procesa rezultātā izspiežot ārā gaisa burbuļus, kas ir betona masā, – rezultātā slānis kļūs blīvāks. Vibrēšanu veic ar speciālu iekārtu, un pēc tam betons jāizlīdzina. Pēc sentēvu metodes uz speciāliem betona spilventiņiem saliek vadulas (caurules) precīzi vajadzīgajā līmenī – tā, lai, pēc tam ejot un velkot ar garu latu, betonu varētu izvilkt līdzeni.
Būtiskas lietas
- Betonam svarīgākā lieta pēc ieliešanas ir – darīt visu, lai ūdens pēc iespējas lēnāk atstātu materiālu. Vienalga, vai tas notiek telpās vai āra apstākļos, labāk sagaidīt apmākušos dienu bez saules, kas ātri kaltē. Vēl bīstamāks ir vējš, kas žāvē vēl ātrāk, tāpēc telpai, kur lej betonu, jābūt noslēgtai, lai pasargātu no šiem abiem faktoriem.
- Svarīgi ir nejaukt betona žūšanas laiku ar cietēšanu. Viena no svarīgākajām lietām visā procesā ir betona aizsargāšana pret izžūšanu – kad betons ieliets, tas uzreiz jānolej ar ūdeni un jātur zem ūdens divas nedēļas (vismaz nedēļu obligāti!). Tas ir tādēļ, lai neļautu ūdenim pamest betonu pārāk strauji un attiecīgi neļautu porām rauties, jo tas veido plaisas. 20 grādu temperatūrā, ar ūdeni apliets, betons cietē (ja ņem pēc grāmatas) 28 dienas, sasniedzot gandrīz pilnīgu cietību. Gandrīz – tāpēc, ka pilnu stiprību tas nesasniedz tikpat kā nekad.
- Vai metāla armatūra betona masā palīdzēs nodrošināt materiāla stiprību? Varētu šķist – jo stiprāku armatūru ielikšu, jo mazāk betons plaisās. Tomēr ne, jo armatūra nenovērš fizikālo procesu, ko dēvē par rukumu. Tajā brīdī, kad betons ieplaisā, armatūras uzdevums ir plaisu saturēt kopā un neļaut plīst tālāk, nodrošinot, ka plātnes konstrukcija varēs joprojām uzņemt slodzi, nevis pārlūzt un sadalīties divās daļās.
- Ir svarīgi, lai betona grīda būtu atdalīta no jebkurām citām konstrukcijām – sienām, pamatiem utt. Reizēm cilvēkiem ir apmēram šāds priekšstats: «Ņemšu, izlaidīšu armatūru cauri sienām, sabetonēšu kopā ar grīdu, un tad visa tā konstrukcija būs stiprāka.» Nē, visdrīzāk tieši tad būs problēmas ar garantiju! Betona grīdai jābūt kā atsevišķai konstrukcijai, atdalītai no visām citām konstrukcijām, tāpēc, piemēram, gar malām, kur grīda saskarsies ar sienām, liek porolona lentes 2–6 milimetru biezumā.
- Ja betona segumā liek apkures caurulītes siltajai grīdai, jāievēro svarīgs nosacījums – lai izvairītos no plaisāšanas, nedrīkst slēgt iekšā apkuri, kamēr betons nav beidzis savu cietēšanas un rukšanas procesu, rekomendācija: ne ātrāk par trim mēnešiem pēc ieliešanas. Kad beidzot apkuri slēdz iekšā, to dara pamazām – vispirms tādā temperatūrā, kādā tobrīd ir betons, un tad ik pēc dienas temperatūru pakāpeniski var kāpināt pa kādiem 3–5 grādiem, nevis uzreiz ieslēgt uz pilnu jaudu.
Krāsains un krāsots betons
Vispārzināmais betona tonis ir dažādu nokrāsu pelēkais, bet var dabūt arī krāsainu betonu – toņu gamma gan nav ļoti plaša, ir pieejams baltais cements, ja gribas ļoti gaišu grīdu, ir arī citi standarta toņi – ķieģeļsarkans, zaļš, zils. Taču tas atkal būs dārgi, jo visefektīvāk pigmentēt betona masu ir jau rūpnīcā, kur, kā zināms, ar maziem darbu apjomiem neviens nav ieinteresēts nodarboties.
Otra iespēja ir tonēt tikai betona slāņa virskārtu. To var paveikt svaigās slīpēšanas procesā. Industriālos objektos mēdz lietot virsmas cietinātājus, kas padara grīdu cietāku un nodilumizturīgāku – speciālu pulveri, ko slīpēšanas procesā uzkaisa uz betona un iestrādā noslīpētajā betona putriņā. Pulveris ir pieejams dažādos toņos, bet arī šajā gadījumā pieejamajā krāsu paletē būs tikai standarta toņi, nav ļoti plaša izvēle. Un vēl – visnotaļ iespējams, ka gala rezultāts nebūs tāds, kāds sākotnēji bija redzams uz krāsu paraudziņa. Īpaši pārvērtības var gadīties ar gaišajiem toņiem, jo pulveris tomēr samaisās ar betona putriņu. Jārēķinās arī, ka būs plankumains.
Vēl ir ķīmisks tonēšanas paņēmiens, izmantojot ķīmiskos cietinātājus, kas, reaģējot ar masas sastāvā esošo cementu, padara betonu cietāku un pie viena arī ietonē.
Protams, betonu var arī krāsot, te nu toņu palete ir plaša, taču tad tā vairs nebūs betona grīda, bet gan krāsota virsma.
Gluds un spīdīgs betons
Betona masu ieliet var teju ikviens, bet ar apstrādes procesu jau būs sarežģītāk – bez iemaņām un pieredzes gandrīz neiespējami. Iepazīstoties ar tālāk aprakstīto slīpēšanas procesu, kļūs skaidrs, kāpēc jālūko pēc pieredzējušiem meistariem.
Ir divi veidi, kā betona virsmu dabūt gludu un spīdīgu.
- Sausā slīpēšana. Kad betons ir ieklāts un izlīdzināts, jānogaida, līdz tas sacietē (1–3 nedēļas), un tad var sākt slīpēt. Ir speciālas iekārtas, pēc izskata līdzīgas frēzēm, ar dažādu izmēru dimanta slīpējamām galviņām. Slīpēšanu sāk ar rupjākām, beidz ar smalkākām dimanta frakcijām, un tas paveicams apmēram 7 soļos, no kuriem pēdējie četri soļi jau būs pulēšana. Precīzāk, trešajā solī betona virsmā vēl varēs redzēt tādas kā poriņas, ko var aizvilkt ciet ar speciālu špakteli, bet pēdējie divi soļi jau būs pulēšana ar tik smalkiem dimantiem, ka grīda kļūs spīdīga. Rezultātā šādi apstrādātā betona virsmā būs redzama materiāla struktūra un akmentiņi – padomjlaikos šādu efektu krieviski dēvēja par mramornaja kroška, mūsdienās lieto itālisko nosaukumu terrazzo.
- Svaigā slīpēšana. Šis ir populārākais betona slīpēšanas veids, un to dara ar speciālām virsmas slīpmašīnām, tautā dēvētām par helikopteriem. Ierīcei ir metāla lāpstiņas un sākuma posmā arī tāda kā panna apakšā, kas griežas uz riņķi un slīpē. Slīpēšanu veic, kad betons vairs nav šķidrs, bet nav arī sacietējis – jānotver īstais brīdis, un tas ir stundu jautājums. Bet ir atšķirība temperatūras un gaisa mitruma jautājumā – vasarā īstais brīdis var pienākt jau pēc stundas vai divām, bet ziemā var nākties nogaidīt līdz pat astoņām stundām. Arī betona sastāvs ietekmē gaidīšanas laiku. Tātad, kamēr betons vēl ir svaigs, bet jau paciets – brauc virsū ar helikopteru, un tas no smalkajām betona daļiņām uzmaļ tādu kā putriņu, sadzen vilnīšus. Tad ir jānogaida, līdz virsma atkal mazliet sacietē, tad iet vēlreiz pāri, un tā to dara no 15 līdz pat 30 stundām. Kad putriņa kļūst arvien cietāka un samazinās apjomā, slīpējamo pannu no ierīces noņem nost un tālāk pulē tikai ar lāpstiņām, līdz grīda top pavisam gluda. Jārēķinās, ka šādas svaigās slīpēšanas rezultātā virsma visdrīzāk būs pleķaina, tonis nebūs viendabīgs.
Kā kopt betona grīdu?
- Materiāls ir neizturīgs pret jebkādām skābēm, jo tās reaģē ar cementu betona sastāvā un saēd betonu. Tātad ar citronūdeni un citām skābēm betona grīdu nevajag mazgāt, toties to drīkst darīt ar dažādiem sārmiem, piemēram, ar ziepēm.
- Betona grīda jātīra ar mīkstu lupatiņu, īpaši tad, ja virsma ir gludi slīpēta. Nekādas abrazīvas piedevas un asas birstes! Citādi grīda spīdumu zaudēs. Jā, tāds, lūk, paradokss – lai arī betonu pulē tieši ar abrazīviem materiāliem, kopšanā jāizmanto mīksti materiāli.
Ja nav lielas noslodzes, der arī grīdas izlīdzinātājs
Ar pieredzi dalās un stāsta Daneks Sietiņš, dizainers:
«Mūsu laukos no akmeņiem celtajā namiņā jau bija betona grīda, bet, tā kā namiņš līdz tam nebija izmantots kā dzīvojamā ēka, betons bija visai prasts un rupjš, kā tāda melnā grīda. Dažviet tas bija izdrupis, dažviet bija plaisas, tās ar svaigu betona masu aiztaisīju ciet. Domājot, ko darīt tālāk, sapratām, ka gribam gludu betona grīdu, bet, lai tādu uztaisītu, apmēram 70 kvadrātmetriem tas izmaksātu ap 4000 eiro – tas būtu par dārgu. Tāpēc izšķīros par labu lētākam, varētu teikt, budžeta variantam, uz esošā betona ielejot grīdas pašizlīdzinošo masu (parasti tādu lej arī pirms flīzēšanas) un pēc tam nolakojot ar speciālu aizsarglaku stiprībai. Lakas pārklājums grīdas gaišo toni gan mazliet satumšina, taču tonis tāpēc nemainās. Vienīgi jārēķinās ar zināmu pleķainību, kas masā rodas žūšanas procesā, bet mums tas netraucē.
Rezultātā grīda izskatās līdzīgi slīpētam betonam, taču, protams, nav tās izturības, kas betonam. Izlīdzinošā masa nav ļoti izturīga, tomēr mūsu gadījumā nav ne vainas – šāds grīdas segums ir hallē un virtuvē. Ņemot vērā, ka tā ir vasaras māja, slodze grīdai nav nekāda lielā, jo vasaras laikā pārsvarā uzturamies ārā. Ar laiku, protams, šāda grīda vietām vairāk iznēsājas (mums tā ir virtuves zona), tāpēc ik pēc diviem gadiem lakas pārklājumu vēlams atjaunot. Vēl jāskatās, kādas ir mēbeles, piemēram, krēslu kājām labāk uzlikt filcīšus, lai nesaskrāpētu grīdu. Bet citādi ir glīti un ērti – bērni ikdienā staigā iekšā ārā, tāpat mēs ar sievu, un līdz ar apaviem iekšā ienesam arī skujas, dubļus, vēl visādus gružus (apkārt ir mežs), taču šo grīdu ir viegli kopt, uzslaucīt un izmazgāt.
Ja par omulību runājam – hallē, kas mums ir kā priekštelpa, uzreiz ienākot pa ārdurvīm, un virtuves zonā šāda grīda der, taču guļamistabā es noteikti tādu negribētu, jo nav mīlīgi. Mēs guļam otrajā stāvā, kur ir koka dēļu segums, un iespējams, ka ar laiku arī daļu pirmā stāva grīdas pārliksim ar koka dēļiem.»
