Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Iepazīsties!
Dāvida budleja (Buddleia davidii)
- 1,5–2 m augsts, skrajš krūms ar spēcīgiem, sīki matainiem dzinumiem.
- Lapas olveida, 15–20 cm garas, apakšpusē pelēki tūbainas.
- Violeti ziedi viegli pārliektās, 10–25 cm garās, šaurās skarās. Latvijā budlejas uzzied jūlijā un augusta sākumā un var ziedēt vēl septembrī un dažkārt pat oktobrī.
Konsultē Andrejs Svilāns, dendrologs.
Dāvida budlejas (Buddleia davidii), ko mēdz dēvēt arī par rudens ceriņiem un tauriņu krūmiem, labāk esam iepazinuši, kopš varam brīvi ceļot pa Rietumeiropu. Piemēram, Vācijā šī budleja vietām sējas kā nezāle mūru spraugās, bet saulainākās kalnu nogāzēs, vecos karjeros un ceļmalās kļuvusi par invazīvu citzemju sugu – gluži tāpat kā pie mums Kanādas zeltslotiņa (Solidago canadensis). Protams, arī mūsu kaislīgākajiem dārzkopjiem vilinājums ieaudzēt šo krāšņumu ir visai liels, bet sekmes mainīgas.
Pasaulē zināms ap simt budleju sugu, galvenokārt mūžzaļas, taču tās aug stipri siltākos platuma grādos (subtropu un tropu) – Austrumāfrikā, Dienvidaustrumu Āzijā, Vidusamerikā un Dienvidamerikā. Kārdinošās Dāvida budlejas dzimtene ir Vidusķīna. Tur to jau gadsimtiem ilgi audzē arī dārzos. No šīs budlejas sugas ASV siltākajos reģionos un Viduseiropā selekcionētas šķirnes ar dažādu ziedu krāsu – cita par citu krāšņākas, ne tikai ierastajos sārti violetajos, bet arī oranžos un dzeltenos toņos.
Taču, lai tās pie mums labi iedzīvotos, ir viens būtisks ierobežojums – budlejas ir 6.b ziemcietības zonas augs, un tas nozīmē, ka nepārcieš salu, kas lielāks par 17,8 grādiem.
Lielākā Latvijas daļa atrodas piektajā zonā (sals 23,4–28,8 grādi, un nereti pārkāpj arī šo robežu). Visu vēl sliktāku padara sala, atkušņu un pat ziemas lietavu mija, kas nepatīk nevienam augam, kur nu vēl siltzemju. Taču – vai gan šādas grūtības kaut reizi ir atturējušas īstu dārza mīļotāju pamēģināt ieaudzēt ko jaunu?!
Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī mums bijis jāuzklausa ne mazums pārmetumu, ka šo krūmu nav mūsu piedāvājumā.
Svarīgākais par audzēšanu
- Tā kā budlejas ziedkopas veidojas tā paša gada dzinumu galos, to var uztvert kā ziemcieti. Tas nekas, ka nosalst dzinumu gali, krūms līdz sniega robežai vai pat visa virszemes daļa, – galvenais, lai saknes zemē paliek dzīvas. Tās atkal dzīs jaunus dzinumus, kas plauks un ziedēs.
- Budleja labāk jutīsies, ja to stādīsim saulainā un sausā, aizsargātā vietā. Augsnes ziņā tā drīzāk saucama par pieticīgu – ne velti spēj iesēties un augt akmeņos un mūros.
- Lai saknēm ziemā siltāk, ap krūma sakņu kaklu jau laikus apbērsim sausas lapas, tās nostiprinot ar egļu zariem vai ko citu, kas sargā no sala un lieka mitruma.
- Zarus ar noziedējušajām ziedkopām var apgriezt jau rudenī, taču, ja tie šķiet gana interesanti, var atstāt arī līdz pavasarim un nogriezt kopā ar visu, kas būs nosalis.
- Ja labi pārziemojis viss krūms un tam ir vainags, ko veidot, to dara tā, lai arī apakšējiem zariem piekļūtu saule – tad tie bagātīgāk ziedēs. Tātad krūmam apakšdaļā jābūt platākam un augšdaļā šaurākam. Ja budleja pārcietusi vairākas ziemas tik labi, ka paguvusi pāraugt un novecot, tai, līdzīgi kā, piemēram, filadelfiem, var veikt atjaunojošo apgriešanu jeb atsēdināšanu, vecos zarus nogriežot 15–30 cm augstumā. Griež pavasarī pirms lapu plaukšanas.
- Vienreiz gadā, pavasarī, var samēslot ar kūtsmēsliem, kas labi sadalījušies, ar kompostu vai kompleksajiem minerālmēsliem, – labāk barotas budlejas krāšņāk ziedēs.
Pieredze
Kurzemē var ziemot nepiesegtas
Orisja un Māris Gajevski, Talsu novada stādaudzētavas Robežnieki saimnieki:
«Mēs budlejas sesto gadu audzējam bez piesegšanas. Bija jau izauguši pat divi lieli krūmi, kas iemūžināti dendroloģes Aijas Kaškures grāmatā Koki un krūmi Latvijas dārzam. Taču to vietu vajadzēja atbrīvot citiem stādījumiem, un budleju audzēšanu sākām no gala. Tagad Orisjas mīlule ir šķirne ‘Santana’. Skaista ne tikai ar smaržīgajiem, violetajiem ziediem, bet arī ar lapu krāsojumu – tumši zaļa vidusdaļa ar gaišāku, neregulāri apmalīti. Mēs iesakām nebaidīties no sava sapņa izaudzēt budleju. Vismaz šaipus Daugavai un Rīgai. Ja tā arī apsals, tik un tā izaugs un ziedēs jauni dzinumi. Skaistie ziedi, saldā smarža un tauriņu uzlidojums ir tā vērti!»
Latgalē jāsargā no vēja un mitruma
Zaiga Graudiņa, stādaudzētavas Sakstagals saimniece Rēzeknes novadā:
«Ar budlejām ņemos jau gadus divdesmit un esmu secinājusi, ka vēl vairāk nekā sals tām nepatīk vējš un mitrums zem sniega. Uz to vedināja domāt gads, kad jau rudenī uzsniga dziļš sniegs un nenokusa līdz pat pavasarim. Zem tādas segas gan budlejām būs silti un labi – nopriecājos. Bet nekā! Turpretī neapkurināmā plēves siltumnīcā, kur budlejas aug plikas un basas, zemē, kas sasalusi kā krams, tās dzīvo jau daudzus gadus un zied kā paradīzes dārzs. Jo ir pasargātas no vēja un mitruma.
Augsnes ziņā budleja ir ļoti pieticīga. Aug parastā dārza zemē bez īpašām kaprīzēm. Kad biju aizbraukusi ciemos pie meitas Ziemeļīrijā, pat pabrīnījos – pilsētā uz visām jumta korēm zied budlejas! Tā kā pie mums vēja iepūstas un sadīgušas bērzu vai nezāļu sēklas. Kas tad tur par augsni?! Tikai kādas čabiņas, ko vējš tur sanesis, un sūniņas. Bet budlejas aug un zied. Protams, ja pabaro, tad uzreiz ir lielāka augumā un zied bagātīgāk. Bet, ja viņai neiedod paēst, tad arī pārāk neņem ļaunā. Ir tikai sīkāka un mazākiem ziediņiem. Bet izdzīvo tāpat.»
Zaiga iesaka
- Noziedējušās budleju ziedkopas uzreiz nenogriez. Ja vecais krūms pa ziemu aizies bojā, varbūt būs paguvusi iesēties kāda sēkliņa, un no tās izaugs jauna budleja. Iespējams, ka tā, kā jau vietējā, būs salā izturīgāka par veco augu.
- Rudenī, kad uznāk aukstums, krūmam var uzbērt sausu čabiņu, lapiņu konusu. Žuburus var kāda pusmetra augstumā arī uzreiz nogriezt, jo nav jau viņi vajadzīgi, tāpat pa ziemu tai slapjumā un vējā nebūs īpaši dzīvi. Un pa virsu vēl kādu mazu plēves jumtiņu vai mājiņu uztaisīt, lai sniega mitrums, ziemas lietus un kūstošā sniega ūdens netiek krūmā iekšā un tas var sagaidīt pavasari sauss.
- Agri pavasarī budlejai var dot kompostu, vecus, labi sadalījušos kūtsmēslus, minerālmēslus ar mikroelementiem, apkārt var likt nopļauto zālīti. Tie, kas taisa nātru vircu, arī ar to var palaistīt.
Vidzemē lai aug kā vasaras puķe!
Zaigas Rožlapas, Latvijas valsts mežu Valmieras kokaudzētavas vadītājas, dārzs ir Strenčos:
«Man ir bijušas vairāku šķirņu budlejas, gan violetīgas, gan zilganas. Man patīk ziedi – tik neparasti, vālītē un smaržo brīnišķīgi – un arī pats krūms. Esmu gan stādījusi vissiltākajā dārza vietiņā, gan ziemā segusi, un divas ziemas budlejas pat izturēja, tomēr galu galā nosala ar visām saknēm. Tagad es budlejas esmu sākusi uzskatīt gandrīz vai par vasaras puķēm un pavasarī pērku jau ar domu – nekas, ja izsals, nākamajā gadā stādīšu jaunu!»
