Sproģu ģimenes atvases jau ilgu laiku sapņoja par kucēnu, un nu vecāki bērniem parādīja, ka ir sapņi, kas piepildās. Galvenais to ļoti, ļoti vēlēties. Par Pētera un Martas sagādāto pārsteigumu bērni neko nenojauta. «Bērni gadiem runāja par to, ka vēlas mazu sunīti. Tas bija viņu lielākais sapnis. Kad tētis ienāca istabā ar koferīti un bērni, to atverot, ieraudzīja sunīti, bija laime un prieka asaras,» atminas Marta. Maltipū meitenītei dots vārds Jūle, jo viņa dzimusi jūlijā. «Līdz šim bērni auguši ar diviem Vidusāzijas aitusuņiem, kas dzīvo tepat blakus, lauku mājās pie vecvecākiem. Tur ir lielāka teritorija nekā mūsu mājiņai. Mazā Jūle ir lielisks sabiedrotais bērniem un kopā ar viņiem ne tikai spēlējas, bet arī guļ,» priecājas Marta.
«Mūsuprāt, maltipū ir vieni no skaistākajiem mazajiem sunīšiem, kas redzēti. Kā dzīva suņu lellīte,» viņa jūsmo. Izvēloties mājdzīvnieku, svarīgs gan bija ne tikai vizuālais aspekts. «Pēteris izpētīja, ka šīs šķirnes suņi ir piemēroti bērniem. Draudzīgi, nemet spalvu, viņiem nav smakas, kas mums bija ļoti svarīgi. Taču pats galvenais – izmērs. Mēs daudz pārvietojamies ar automašīnu, un maltipū bez problēmām var paņemt līdzi. Salīdzinājumā ar vidusāzieti mašīnā Jūli pat nemanām,» secina Marta. Pēteris piebilst:
«Tiem, kuri sapņo par suni, gribu atgādināt – tas nevar būt tikai emocionāls lēmums, jo mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.
Šī atbildība var ilgt arī 20 gadus, tāpēc jānovērtē savas iespējas un dzīvesveids,» uzsver Pēteris Sproģis.
Ar to, kurš sunīti vedīs pastaigās, Sproģu ģimenē problēmu neesot, jo to grib darīt visi. «Šobrīd ir tā, ka naktī katram ir sava kārta iziet riņķīti ar Jūli, lai viņam iemācītu savas dabiskās vajadzības kārtot ārpus mājas. Regulāri dodamies arī kopīgās pastaigās. Pat sēņojām visi kopā,» teic Marta. Viņa priecājas, ka dzīvnieciņš bērniem iemāca atbildību un rūpes par otru.