Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Kā jūs satikāties?
Atvars: Kādreiz man vajadzēja pirkt dzejoļu krājumus, lai varētu piemeklēt tekstus dziesmām. Reiz kāda kolēģe mani uzaicināja uz savu dzimšanas dienu, un tur es iepazinos ar savu potenciālo dzejnieci.
Dina: Viņa Atvaram ieminējās, ka, iespējams, var sarunāt kādu sadarbību. Tā mēs arī iepazināmies. Šogad 22. jūnijā mums būs kāzu 40. jubileja.
A.: Šīs ir aprēķina laulības. Es sapratu, ka tas ir ļoti izdevīgs darījums – nevajadzēs vairs pirkt dzejoļu krājumus.
Kas ir ilgas un laimīgas laulības atslēga?
D.: Mūsu dzīvē bijušas dažādas grūtības. Neesam arī iztikuši pavisam bez strīdiem un kritieniem. Bet kaut kā, viens otru balstot, esam tikuši visam pāri. Pirmā ķīmija jau ātri izgaist, un tad sākas pielāgošanās otram. Mīlestība ir darbs. Tev jāspēj būt pazemīgam, pacietīgam, piedodošam. Mīlestība ir gluži kā zelta gredzens, kas jāpulē, bet to provi tā iegūst tikai pēc daudziem gadiem. Droši vien tāpēc arī zelta kāzas tā tiek sauktas – tā mīlestība ir to provi nopelnījusi.
Kā jūs svinēsiet kāzu 40. jubileju?
D.: Izlēmām, ka viens otram nedāvināsim nekādas dāvanas, bet esam ieplānojuši braucienu uz Itāliju. 90. gados bijām Kapri salā, kurā ir mana iemīļotā rakstnieka Aksela Muntes muzejs Sanmikelā. Toreiz jau naudas nebija daudz, un uz Muntes māju varēja doties tikai viens no mums. Atvars teica, lai paņemu viņa kameru un visu iemūžinu. Muntes dārzs bija fantastisks! Piegāju pie sfinksas statujas un sāku glāstīt viņas saulē sasildīto muguriņu. Skatījos uz pasakaini zilā okeāna līci un teicu: «Kaut es šādi varētu stāvēt visu mūžu!» Tas piepildījās, tikai citādāk. Kad jau bijām paņēmuši kredītu šai mājai, izrādījās, ka tajā ir glezna, kurā redzama Aksela Muntes māja un Sanmikela. Tagad gribam Muntes māju apskatīt kopā. Tad tas būtu mūsu kopējais stāsts par Sanmikelu. Diemžēl dzīve ievieš savas korekcijas, un šie plāni ir apdraudēti.
A.: Pēc trim nedēļām man gaidāma muguras operācija. Kādu laiku varēju lietot zāles, kuras apturēja procesu uz trim gadiem, bet šīs zāles vairs nepalīdz. Viss sācis atkal progresēt…
Atvars jau daudzus gadus sadzīvo ar onkoloģisku slimību. Tas noteikti ir smags pārbaudījums jums abiem…
D.: Vēzis apdraud visu mūsu dzīvi, darbu, mīlestību. Viss ir kā uz caura plosta. Nekad nevar saprast, kad nāks tas devītais vilnis. Atvars joprojām nevar nest neko smagāku par diviem kilogramiem.
A.: Varu teikt tikai vienu – veči, ejiet pārbaudieties! Man ir prostatas vēzis ceturtajā stadijā, un esmu pirmās grupas invalīds. Labā ziņa ir tāda, ka varu likt mašīnu, kur vēlos, pat Vecrīgā. Un «Ceturtā stadija» varētu būt rokgrupas nosaukums. Man pašam tas nešķiet tik briesmīgi. Briesmīgāk tiešām ir līdzcilvēkiem. Pagājušā gada pavasarī mana māsa aizgāja mūžībā vēža dēļ.
D.: Tas ir briesmīgi. Nespēju iedomāties, ka Atvars var pēkšņi vairs nebūt. Ļoti ceru un ticu, ka viss būs labi. Domāju, Atvaram ir ļoti stiprs sargeņģelis.
A.: Man ir stipra ģimene, kas mani ļoti sargā un palīdz. Es to izjūtu īpaši šajos septiņos gadus.
Kristīne izdara faktiski visu, neko neļauj man nest. Esmu labi iekārtojies, jo mūzikas aparatūru nes dāmas. Dažreiz gan domāju: «Es taču pats varu!» Neesmu no tiem māksliniekiem, par kuriem saka – neprot pat naglu iedzīt. Protu salikt trimmeri un fleksi.
D.: Lai cik Atvars kādā slimības krīzē ir bezspēcīgs, viņš tik un tā ir mans balsts un tiešām – tā otra sirds puse.
Jūs ar lielu mīlestību runājat par savu māju. Taču arī tā jums nenāca viegli.
D.: Kad apprecējāmies, dzīvojām komunālajā dzīvoklī kopā ar Atvara vecākiem. Mums bija viena istaba, kur pat nebija vietas bērna gultiņai, tāpēc mazais dēliņš gulēja groziņā. Ar laiku dzīvokli izdevās privatizēt, bet tajā bija jāveic kapitālais remonts. Izlēmām, ka paņemsim kredītā nelielu māju Garkalnē. Dzīvokli Kastrānes ielā diemžēl zaudējām.
A.: 2007. gadā mēs sākām filmēt «Čučumuižu» Bīriņu pilī. Bija augsta nomas maksa, un mums radās ideja – varētu iegādāties māju, kur gan filmētu, gan būtu vieta mūzikas studijai. Ja viss būtu vienuviet, tad nevajadzētu tērēt naudu benzīnam un īrei. Bet, lai iegādātos šādu vietu, vispirms vajadzēja pārdot Garkalnes māju.
D.: Divus kredītus mēs nevarējām maksāt, un tad Atvars piestrādāja par mākleri.
A.: Biju izgājis uz balkona dzert kafiju un redzēju pa ielu ejam savu paziņu. Jautāju: «Negribi pirkt šo māju?» Viņš atbildēja: «Jā! Es jau sen to gribu!» Un tā notika darījums, kas palīdzēja ievākties šeit.
D.: Šī īpašuma dēļ mums bijušas daudzas negulētas naktis. Tā ir milzīga cīņa, kurā apvienoti visi mūsu ģimenes spēki. Bieži ir bijis tā, ka jau kravājam mantas. Kad bija kovida ierobežojumi, banka prasīja pierādīt ienākumus. Ja to nav, jāiet ārā…
Šogad «Čučumuiža» svin 30. jubileju.
D.: Pirmās «Čučumuižas» sērijas Latvijas Televīzijā tika parādītas 1992. gadā.
Mēs filmējām sešus gadus, līdz brīdim, kad televīzijai pietrūka naudas. Viņi teica: «Jūsu raidījums ir kā krāšņa roze uz tortes, bet mēs to nevaram atļauties.»
A.: Rūķi gan nekur nepazuda, rīkojām koncertus. Televīzija mūs mudināja meklēt sponsorus. Klauvējām pie daudzām durvīm.
D.: Esam piedzīvojuši vilšanos un rūgtumu. Esmu raudājusi tā, ka asaras šķīst uz visām pusēm. «Čučumuižu» jau nevajag tikai mums, to vajag arī bērniem. Tie, kuriem šodien ir pāri 30, uzauguši ar mūsu raidījumu.
Jums ir siltas attiecības ne tikai ar rūķiem, bet arī 20 kaķiem!
D.: Cilvēki zina, ka esmu kaķu feja. Ja atrod kādu murrātāju, mēdz mani uzmeklēt. Mūsu pirmo kaķīti Micīti ieraudzījām uz ceļa 1990. gadā, kad braucām no Atvara mammas dzimšanas dienas. Micītei bija izsista acs. Mēs viņu izglābām, un viņa pie mums nodzīvoja 23 gadus.
A.: Kaķi pie mums nonāk dažādos ceļos. Mans iemīļotais kaķītis bija Rozīte, kas nomira onkoloģiskas saslimšanas dēļ. Meinkūns, kas bija turēts necilvēcīgos apstākļos ārā, būrī…
D.: Kad aiziet mūžībā kāds no mūsu kaķiem, ļoti pārdzīvojam. Kaķu skaits vienmēr ir mainīgs. Esam snieguši pajumti arī tādiem, kuru saimnieki bija vai nu pārāk veci, lai par tiem rūpētos, vai devušies mūžībā. Vienu nocēlām no koka, un kaķis tik ļoti šņāca, ka nosaucām par Mazbānīti, lai gan tā bija meitene.
A.: Uzturēt visus šos kaķus dažkārt ir izaicinoši. Tomēr tiem vienmēr bļodiņās būs ēdiens. Pat tad, ja paši būsim neēduši.
D.: Kovida laikā bijām iestrēguši Anglijā, kur Atvars bija devies ārstēties. Toreiz ļoti uztraucāmies par mūsu kaķiem.
Tomēr, par spīti visam, arī jūsu dēls Anrijs Sirmais arī izvēlējies nebūt ne vienkāršo mākslas pasauli.
D.: Jā, Anrijs tagad ir viens no vadošajiem Latvijas Leļļu teātra aktieriem.
A.: Es gribētu, lai viņš labāk būtu kļuvis par juristu, zobārstu vai naftas magnātu. Anrijs ir labs, dvēselisks cilvēks. Viņš ir labāks par mani, un par to es priecājos. Tam tā ir jābūt – dēliem vienmēr jābūt labākiem, lai būtu attīstība.
D.: Priecājos, ka viņš no Atvara mantojis muzikālās dotības. Mēs bijām atlikuši mūzikas skolu, jo 90. gados bija laiks, kad bija bail bērnu kaut kur laist vienu. Tagad par to ir žēl, jo mūzika viņu pievelk pat vairāk nekā teātris. Kad Anrijs vēl bija mazs, un mēs ar Atvaru bijām koncertā, mums piezvanīja un teica: «Pie Anrija atnākusi klavierskolotāja!» Prasījām, kas tad to ir sarunājis, dēls atbildēja: «Es!» Jautāju: «Un ko tu viņai maksāsi?» Anrijs atbildēja: «Bet viņa neko par naudu neteica…»
A.: Klavieres gan Anrijs spēlē maz. Taču šajā mājā gan man, gan Anrijam ir sava skaņu studija.
Jūs dzīvojat kopā ar dēlu?
A.: Šī bija viena no vēlēšanām, kuru man izdevies piepildīt. Es gribēju izveidot savu dzimtas māju, un tagad mums tāda ir. Mani priecē, ka dēls ar savu ģimeni tagad rosās pa māju – uzstāda dušu, piedalās saimniecisko darbu organizēšanā, grābj rudenī lapas.
D.: Jauki, ka mūsu vedekla Silva, ienākot ģimenē, labi iekļāvās mūsu tradīcijās, pieņēma tās. Viņa atšķirībā no Anrija nav cilvēks no mākslas pasaules, viņa ir pragmatiska grāmatvede. Tas ir labi, jo diviem māksliniekiem kopā ir grūti.
A.: Silva ir ļoti strādīga, viņai nekad nekas nav jāsaka vai jāatgādina, visu pati izdara.
D.: Mums ir arī mazdēls – mazais Artūriņš, kuram vectēvs ir pats mīļākais. Viņš Atvaru mīļi sauc par Papā. Man ir šad tad jāsabar arī Atvars, jo viņi abi ar mazdēlu mēdz sastrādāt blēņas.
A.: Varu pačukstēt, ka drīz būs arī otrs.
Kādas ir jūsu ģimenes tradīcijas?
A.: Gribu iemācīt visiem palūgt piedošanu, kas ir svarīga sadzīves sastāvdaļa. Ziemassvētkos, pirms ej pie altāra, jāpalūdz piedošana saviem tuvākajiem, jo mēs jau varam sāpināt cits citu arī netīšām. 18. novembrī mums ir pateicības diena. Tā ir vienīgā diena, kad mājās kaut ko gatavoju. Nopērku lielu putnu un šmorēju pēc saviem ieskatiem. Ģimene uzskats, ka ir ļoti garšīgi.
D.: Un kā vēl! Galdu skaisti izrotājam valsts karoga krāsās un jau novembrī iededzam Ziemassvētku gaismiņas, lai ir gaišāk ap sirdi. Mums ar Atvaru ļoti patīk arī smaržīgās sveces, tāpēc svētku dienās viens otram pie pusdiena šķīvīša noliekam tās kā dāvanu.
A: Vēl viena tradīcija mums ir aizgūta no itāļiem. Vakariņās pie galda visa ģimene ir kopā. Tad mēs pastāstām, kā katram gājis pa dienu. Šo tradīciju ļoti cenšamies ievērot.
