Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
INGŪNA LAPIŅA:
- Ainaviska lauku dārza saimniece Lībiešos Cēsu novadā.
- Ikdienā strādā par zobārsti Rīgā un Kuldīgā.
- Mamma trīs jau pieaugušiem bērniem, kuri labprāt piedalās dārza uzturēšanas darbos.
- «Dārzs man ir sava veida meditatīva nodarbe, kur varu atslēgties pēc saspringtas darba nedēļas un, rokoties dobēs, atiet no ikdienas komunikācijas,» uzskata Ingūna.
Lībiešu mājas pirms teju četrdesmit gadiem iegādājās Ingūnas vecāki un, kā jau citi rīdzinieki, kas nolēmuši kopt lauku mājas, brauca uz šejieni pārsvarā brīvdienās. Ingūna tolaik bija vēl pusaudžu gados, tomēr aktīvi iesaistījās ainavas sakopšanas pasākumos. Pirmie gadi, līdzīgi kā daudziem ienācējiem vecās lauku mājās, pagāja teritorijas attīrīšanā no kultūrslāņa un mājas būvēšanā uz vecās kūts pamatiem. Tāpēc pirmais dārza gabaliņš, ko Ingūna hektāru lielajā piemājas platībā iekopa, bija liela akmeņu dobe, kas izveidota slīpajā un diezgan stāvajā nogāzē pie mājas. Pakalnu pacietīgi atbrīvoja no nātrēm un dadžiem cilvēka augumā, milzīgajā, galda lieluma bedrē ievēla lielu akmeni un slīpumā sāka rakt zemi un likt akmeņus, kas bija vairumā palikuši no sabrukušā šķūņa. Akmeņi bijuši tik skaisti, ka tie bija jāatrod pielietojums.
Lēnā garā, rokot ar lāpstu un ar tēva palīdzību veļot akmeņus, Ingūna izveidoja akmeņdārzu visas nogāzes lielumā, stādot tajā ne tikai noteiktus alpinārija augus, bet pašai tīkamas puķes – lavandas, kas te lieliski jūtas jau daudzus gadus, bergēnijas, laimiņus, spirejas, arī skujeņus, bet otrpus izveidotajām akmens kāpnēm – papardes.
Nu jau galvenajai Lībiešu dobei ir vairāk nekā trīsdesmit gadu, un tā arvien ir efektīga un acis piesaistoša. Pakāpeniski tika izveidotas arī citas dobes piemājas teritorijā, ik pa laikam tās transformējot un pārvietojot. Dārza dzīves laikā te bijušas gan rožu dobes, gan sakņu dārziņš ar puķēm pie dīķa, kur, ejot no rīta peldēties, var saplūkt garšaugus brokastīm, gan skujeņu dobe pie mājas, kas nu pārveidota par hortenziju dobi. Ingūna atceras, kā toreiz, kad vēl nebija ne stādu gadatirgu, ne arī tik daudz stādaudzētavu kā tagad, braukusi uz Baltezera kokaudzētavu, kur no brīnumiem par augu pārpilnību sapirkusies visu, ko vien iespējams, un tad ceļojusi pa dārzu ar augiem, mēģinot tiem atrast piemērotu vietu. Tā viņa sen vairs nedara, tagad iegādājas tikai to, ko tiešām nolēmusi stādīt savās dobēs, tomēr draugi, zinot par lauku dārzu, vienmēr uzdāvina kaut ko stādīšanai. Būvējot māju, kas celta uz vecas kūts un zirgu staļļa pamatiem, atklājusies lieliska melnzeme, ko varēja izmantot gan dobēm, gan sakņu dārzam. Vēlākos laikos gan sakņu dārzu pārcēla uz citu vietu, tālāk no mājas, un bijušajā labajā zemē mamma iestādīja savas viengadīgās puķes.
Dobes veidojot, Ingūna nepievērsa uzmanību nekādiem principiem par dārza veidošanu, bet visu darīja intuitīvi. Viņa atzīst, ka profesionāļi dārzā var paredzēt labākos risinājumus, ko nevar teikt par amatieriem, kam jāmācās no savām kļūdām. Tomēr savas kļūdas viņa nekad nenožēlo. Turklāt Ingūna ir perfekcioniste, viņai patīk, ka augi ir sakopti, nevis nekārtīgi izpletušies, tāpēc tie katru pavasari tiek kārtīgi apgriezti, aizvedot trīs ķeras zaru uz Jāņu ugunskuru. Saimniece arī uzskata, ka dārzam laiku pa laikam jāmainās un nevajag žēlot augus, kas sevi pārdzīvojuši. Piemēram, centrālajā dobē pie mājas auga lielas tūjas, kurās mēdza ziemot stirnas, pie viena kārtīgi tās apšķibījot. Ingūnai tas apnika, tūjas izretināja un to vietā sastādīja hortenzijas.
Arī puķes šajā dārzā tiek stādītas tikai tās, kas iepatīkas. Lai gan reizēm tās lāgā negrib augt – piemēram, rozes zem lielajiem kokiem vai vīteņhortenzijas, kuras stādītas sešas reizes, kamēr atrasta īstā vieta –, saimniece ir pacietīga un savu tomēr panāk. Tagad Ingūnai aug divdesmit dažādu šķirņu rozes, ieskaitot mazās rozītes no podiņiem, kas atradušas savu vietu dārzā.
Lauku mājas dārzā ir daudz jāstrādā, un, ja kādu nedēļas nogali dārzs nav apkopts, tas jau aizaug.
Citreiz esot žēl, ka visu izravē un sakopj, bet nākamajā dienā uz nedēļu jāaizbrauc un visu šo skaistumu nemaz neredz. Vienīgi vecāki, kas te dzīvo visu vasaru, var baudīt dārza skaistumu pilnvērtīgi.
«Dārzs ir mana meditācija,» stāsta Ingūna. «Man nepieciešams ne tikai sajust zemi, bet arī vērot augu dzīves ciklu. Dārzs noteikti nav paredzēts, lai to kādam izrādītu, tas ir relaksācijas veids. Protams, tas ir ne tikai skaistums, bet arī smags darbs, ņemšanās ar augiem visu laiku, jo viens ir ravēšana, otrs – visu veco ziedu nemitīga griešana un tamlīdzīga darbošanās. Tomēr, ja nebūtu puķu dobju, būtu tikai jāpļauj, vai būtu tāds prieks?»
Dārzs izveidojies divos līmeņos, jo māja, kas būvēta uz vecās kūts pamatiem, atrodas piekalnē. Visi akmeņi dobēm un takām salasīti tepat piemājas teritorijā. Ziemciešu dobe izveidota ap veco ābeli, kuras stumbrs pēc apzāģēšanas palicis kā dekors un balsts klematisam. Šeit aug skaistās puķes – peonijas, flokši, lilijas, eksotiskas sīpolpuķes, graudzāles un pat godži krūms, kas nemaz neražo ogas, jo tiek kārtīgi apgriezts.
Akmeņa dobe. To no apakšas balsta diezgan prāva mala, kurai pāri vijas kazaku kadiķis un laimiņi, bet galveno dobes saturu veido lavandas, kas fotografēšanas brīdī bija jau noziedējušas, bergēnijas un citas akmeņdārzu puķes. Gar mājas malu ēnā brangi saaugušas papardes.
Ūdensrozes. Lielajā dīķī, kas tapis teritorijas mitrākajā vietā, kupli saaugušas ūdensrozes, kuru kolonijas iesākums bija dažas ūdensrozes no Kalsnavas. Kad tās zied, dīķis izskatās pasakaini.
No piemājas terases paveras skats uz lielo dobi, kas izveidota mājas priekšā. Te aug gana vecas tūjas un ne pārāk sen sastādītās modernās hortenzijas. Dārzā ir arī vieta pārdomām. Solu apkārt lielajai kļavai izveidojis Ingūnas vīrs, lai būtu, kur piesēst un pavērot dārzu. No šejienes paveras skati uz visām pusēm.
Stop vieta. Tur, kur beidzas bijušais pagrabs un ir stāva nogāze ar bedrēm, kad bērni bija mazi, lai tie skraidot nenokristu, Ingūnas tētis izveidoja dekoratīvu žogu, kas nu ieguvis sūnu patinējumu.
Dobes dārzā izvietotas tā, lai no dažādām vietām pavērtos skaisti skati uz visu vasaru ziedošajām puķēm.
Dārza tālākajā plānā uz vecās rijas pamatiem izveidota atpūtas vieta ar dārza kamīnu, ko vainago nokarenā goba. Ar laiku te paredzēts izveidot koka terasi. Dārza svētki vienmēr tiek rīkoti šeit, bet ikdienā ģimene ārā mēdz pavadīt laiku terasē pie mājas.
Akmeņdārzu atšķirībā no citām dobēm pietiek izravēt vienreiz vasarā, jo starp blīvi saaugušajiem augiem nezāles nemaz nav redzamas.
Dārza knifiņš
Rožu dobei Ingūna speciāli gatavoja augsni četrus gadus, bēra lapas, sapļauto un izravēto zāli, apmēram tajā formā, kādā bija paredzēta dobe. Rudenī to visu nosedza ar plēvi un divus gadus viss kompostējās, pēc tam pavasarī dobi uzraka, un – zeme bija gatava. Dobi papildināja arī ar kompostu no kompostkaudzēm, tās dārzā ir veselas divas.
