Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Astes» arhīva.
Konsultē zeltainā retrīvera šķirnes suņu audzētāja Milda Buša.
Spēj aizstāt aukli
Zelta retrīvers nespēj būt vientuļnieks, viņam ļoti nepieciešama saimnieka kompānija. «Suns labāk jutīsies dzīvoklī kopā ar saimnieku, nekā viens atstāts lauku mājas pagalmā,» uzskata M. Buša. Suns nespēj arī iedomāties savu dzīvi kā ķēdes sargsuns. Jā, no paskraidīšanas savvaļā pa pagalmu viņš neatteiksies, taču uzstās, lai viņu kā pilntiesīgu ģimenes locekli ielaiž arī mājoklī un ļauj pagulēt saimnieka gultā. Būdams pēc dabas aktīvs un darbīgs, suns var arī stundām pacietīgi sēdēt vai gulšņāt blakus, gaidot, kad beidzot tiks pievērsta uzmanība arī viņam. Kā jau medību suns, viņš alkst pastaigas, kārtīgu izskriešanos, arī peldi ūdenī pat vēsā laikā arī tad, ja saimnieks nav gatavs dalīties ar savu četrkājaino draugu ūdens priekos.
Ģimenēs, kurās aug mazuļi, zeltainais retrīvers spēj aizstāt aukli, jo bez kurnēšanas vienmēr gatavs rotaļām ar jaunākajiem ģimenes locekļiem. Nereti tas ļaujas pat sevis mocīšanai, tāpēc šajās attiecībās jāuzmana nevis suns, bet agresīvāki cilvēka mazuļi. Ja vēlies iegādāties suni, kas apsargātu īpašumus, zeltainais retrīvers nebūs labākā izvēle. Suns uzmanīs mājokli, ar rējienu paziņojot, ka tam tuvojas svešinieks, taču, visticamāk, viņš to sagaidīs ar draudzīgu astes vēcināšanu un priekpilna skatienu – jo, iespējams, ciemiņš būs gatavs uzspēlēt viņa iemīļotāko spēli Tu met, es atnesīšu. Šīs šķirnes suņu pārzinātāji apgalvo, ka zeltainajam retrīveram nav pat speciāli jāmāca pienest aizsviestu rotaļlietu vai koka zaru, viņš to darīs gluži instinktīvi, turklāt meklējamo priekšmetu saodīs pat no lielāka attāluma. Šo zeltainā retrīvera meklētāja un atradēja talantu nereti izmanto arī dienesti, kuru pienākumos ietilpst līdzīgu funkciju veikšana. Retrīveri bieži tiek pieņemti darbā kārtībsargājošās iestādēs, ir labi palīgi policistiem, kuru uzdevums ir atrast narkotikas un sprāgstvielas.
Mūžam jauns un rotaļīgs
Gada vecumā zelta retrīvers ir sasniedzis savu maksimālo augstumu, bet ne svaru – tas var turpināt nobriest vēl turpmākos divus gadus. Šai vecumā negaidi no viņa jau pieauguša suņa uzvedību – gadu jauns zeltainais retrīvers jutīsies kā bērnudārza vecuma puika, kam prātā vienas vienīgas rotaļas. Nereti šādu bērnišķīgumu un zināmu klauna dabu suns spēj saglabāt līdz pat mūža nogalei – 10 līdz 12 gadiem. Ja suns būtu jāsalīdzina ar kādu rotaļlietu, tad labs piemērs būtu Tediju sērijas lācīši – mīlīgi, amizanti, nešķirami draudziņi kā bērnam, tā pieaugušajam.
Tomēr, lai cik ideāli arī netiktu raksturoti zeltainie retrīveri, arī viņiem nepieciešama stingra audzināšana un īpaši apmācību treniņi, vēlams pieredzējuša instruktora uzraudzībā. Rotaļīgais, taču iepriekš neapmācītais dzīvnieks var izpostīt tavu rūpīgi kopto dārzu, noraut no sienām tapetes un sagrauzt kādu mēbeles stūri vai apavu pāri, ko uzskatīs par savu medību trofeju. Kā katram sunim, arī zeltainajam jāierāda sava vieta ģimenē, lai tas nekļūtu par izlutinātu despotu, citādi šīs šķirnes suņu īpašnieks var pārsteigti konstatēt, ka visumā labsirdīgais suns uzrūc, kad tuvojies viņa bļodiņai, rūc, kad centies nodzīt no dīvāna, kur tas ērti iekārtojies. Suņu audzētāja Milda Buša norāda – lai gan šķirni raksturo draudzīgums, katram sunim ir savs atšķirīgs raksturs.
Retrīvers arī nepārdzīvojot, ja uz dažām dienām to atstāj citu aprūpē. «Viens mūsu suns aizvests uz pārošanu Holandē. Saņemam ziņas, ka svešumā viņš nemaz neskumstot, jūtas apmierināts, jautrs. Jau šķirnes pirmsākumos retrīveriem bija jāpierod, ka medībās sapulcēsies daudz cilvēku, daudz suņu un ar viņiem visiem jāuztur labas attiecības.»
Kopšana un barošana
Zeltainais retrīvers jau no mazotnes jāpieradina pie kažoka sukāšanas, kas palīdz gan kopt tā apspalvojumu, gan arī ir lielisks suņa un saimnieka tuvāka kontakta nodibināšanas veids. Šīs šķirnes suņiem izkritušais apspalvojums ir grūti notīrāms no apģērba vai mēbelēm, tāpēc, ja tā nākamais saimnieks ir pedantisks kārtības mīlētājs, viņam ar šo faktu būs grūti samierināties. Ja tas neuztrauc, tad rūpējies, lai vietām uz ķermeņa garāk augošā un viļņainā spalva nav savēlusies un tajā nav netīrumu kumšķi. Zeltainajam retrīveram visrūpīgāk jāizsukā apmatojums aiz ausīm un uz astes. Izstāžu suņiem nepieciešama arī frizēšana ar filieršķērēm, kas paredzētas apmatojuma retināšanai, padarot to īsāku un vienlaikus gludāku.
Vannošana retrīveram nepieciešama tikai tad, ja tas īpaši sasmērējies, jo šīs šķirnes suņi mīl peldēties un vārtīties sniegā, šādā veidā iztīrot savu kažoku.
Ikdienā apkopjot suni, pie reizes apskati arī acis, vai ap tām nav manāmi kādi izdalījumi, jo iekaisīgas acis var būt viena no zeltaino retrīveru vājākām vietām.
Kā ikviens suns, arī zeltainā retrīvera barībai jābūt pilnvērtīgai un sabalansētai, taču nedrīkstētu jau kucēna vecumā suni pārbarot. Dzīvnieku var ēdināt ar profesionālo suņu barību, taču mīlulis noteikti izrādīs interesi par sava saimnieka ēdienkarti. Pa reizei neatsaki arī viņam mājās pagatavotu veselīgu maltīti bez sāļiem vai saldiem ēdieniem – cienā ar zaļumiem un salātiem, jo, atšķirībā no gaļēdāja kaķa, suns dabā mēdz mieloties arī ar augu valsts barību.
Lai suns nepierastu diedelēt barību starp ēdienreizēm un netraucētu saimnieka pusdienošanu, vēlams viņu ēdienreižu laikā turēt tālāk no saimnieka galda.
Interesanti
- Zeltainais retrīvers tiek uzskatīts par vienu no populārākajām suņu šķirnēm ASV. Suns vārdā Liberty savulaik bija ASV prezidenta Džeralda Forda pavadonis. Šo šķirni iecienījuši arī kinematogrāfi. Suņi piedalījušies daudzās filmās un seriālos. Arī Pamelai Andersonei pieder zeltainais retrīvers, kurš pat skatāms dažās no seriāla Pludmales patruļa sērijām.
- Varoņa slava ir zeltainajam retrīveram vārdā Cooper Hartmann. Suns esot izglābis no degošas mājas piecus mazus bērnus.
Kas jāņem vērā, iegādājoties kucēnu
- Ja gribi iegādāties standartam atbilstīgu dzīvnieku, ir jāpievērš uzmanība iespējamām iedzimtības problēmām, kas raksturīgas tieši zeltainajiem retrīveriem. Viena no tādām ir gūžas locītavas displāzija, kas var izpausties kā klibums, sāpes, diskomforts. Ja šo defektu konstatē agrīni, to var mazināt, nepārslogojot suni ar lielu fizisku slodzi un nepārbarojot. Vēlams, lai suņa kauli attīstītos ne tik strauji, tāpēc barības jādod tik, cik paredz normatīvi, varbūt pat mazāk. It īpaši to jāievēro līdz gada vecuma sasniegšanai.
- Iegādājoties kucēnu, pārliecinies, vai suņa vecākiem ir veikts gūžas locītavu tests. Ja kucēna pārdevējs nevar uzrādīt suņu vecāku veselības pārbaudes dokumentus, kucēnu no viņa labāk neiegādāties!
- Šīs šķirnes suņiem var būt vēl arī citas veselības problēmas – acu saslimšanas (katarakta, glaukoma), epilepsija, asins saslimšana (autoimunā hemolītiskā anēmija), diabēts, problēmas ar sirdi un ādu. Nereti šiem retrīveriem konstatē arī ļaundabīgus audzējus.
- Novērtē, vai izvēlētais kucēns jūtas ar dzīvi apmierināts, neizrāda īpašu bailīgumu, tam ir tīras acis un ausis, vai apspalvojums atbilst šķirnes prasībām. Kucēniem nereti spalva ir gaišāka nekā pieaugušam sunim.
Šķirnes priekšrocības
- draudzīgs, inteliģents suns, labs kompanjons
- strādīgs – var tikt izmantots medībās, darbā policijā, muitā u.tml.
- pacietīgs, maz rej, neizrāda agresivitāti pret svešiniekiem
- labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem un maziem bērniem
Šķirnes trūkumi
- neder kā sargsuns
- nav piemērots turēšanai tikai pilsētas dzīvoklī
- mīl gulēt gultā vai uz citām mīkstām mēbelēm, kur atstāj grūti notīrāmas spalvas
- raksturīgas iedzimtas slimības, piemēram, gūžas locītavas displāzija
Izelsme
Medību un putnu suņu grupu pārstāvošie retrīveri savu nosaukumu ieguvuši no angļu valodas darbības vārda to retrieve – atgūt, pienest. Retrīveriem nav tik sena vēsture kā, piemēram, spanieliem vai seteriem, kuri vēsturiski veidojušies kā medību suņi, palīdzot saviem saimniekiem pienest medījumu, galvenokārt putnus – pīles un fazānus. Laika gaitā attīstoties un pilnveidojoties medību ieroču tehnoloģijām, mainījās arī medību veids. Šīm izmaiņām tika pielāgoti arī medību suņi.
Ja iepriekš izklaidēties kārie lordi dienā medību laikā spēja ar gaisā raidītiem šāvieniem debesīs notriekt ne vairāk kā pāris putnu, kurus tūdaļ uz zemes atrada kāds no medību suņiem, tad ar laiku bises pārlādēšanas temps paātrinājās un viena šāviena vietā varēja raidīt veselu sēriju. Suņiem vajadzēja spēt atrast jau vairākus medījumus, kuri, iespējams, iekrituši krūmos uz sauszemes, bet varbūt arī ezerā. Lai atgūtu visu nomedīto, medniekiem bija nepieciešami izveicīgi, gudri un paklausīgi suņi, kuri nebaidās arī mesties ūdenī un aizpeldēt pēc trofejas. No šiem suņiem tika gaidīts, lai tie pacietīgi sēdētu uz vakts, savstarpēji neķīvētos ar citiem četrkājainajiem medību pavadoņiem, bez vajadzības nerietu, nebūtu agresīvi un neizbītos no lielāka skaita medību dalībnieku.
Lai izveidotu šādu gandrīz ideālu mednieka sabiedroto, 18. gadsimta beigās tradicionālo medību šķirnes suņi – gan seteri, gan ūdensspanieli, gan St. John’s ūdenssuņi no Ņufaundlendas savā starpā tika krustoti, līdz nonāca līdz pirmajām retrīveru šķirnēm.
Par zelta retrīvera šķirnes pirmsākumiem klīst dažādi nostāsti. Viens no tiem vēsta, ka gaiši zeltaina kažoka suņus Skotijā dzīvojošais medību suņu audzētājs Sers Dadlijs Marjoribanks, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā lords Tvīdmauts, esot ieraudzījis kādā Krievijas cirka trupā. Šie inteliģentie un vizuāli nevainojamie dzīvnieki viņam esot tā iepatikušies, ka viņš nolēmis tos no cirka atpirkt un pavairot savā audzētavā. Nostāsti vēsta, ka suņi esot nākuši no Kaukāza kalnu reģiona.
Tomēr tikai 1952. gadā atrastajos Tvīdmauta suņu audzētavas pierakstos, kas vēsta par suņu selekciju laika posmā no 1835. līdz 1890. gadam, nekas par cirkus suņu iegādi nav minēts, tāpēc šāda retrīveru izcelsmes teorija mūsdienās tiek atspēkota. Pirmo zelta retrīvera šķirnes aizsācēju Tvīdmaus esot iegādājies 1865. gadā no kāda cita suņu audzētāja lorda Čīčistera, kam tumšas nokrāsas sprogainās retrīvera šķirnes kucītes metienā esot uzradies neparasti gaiša kažoka kucēns. Skaistulis nosaukts par Nous un vēlāk krustots ar ūdensspanielu vārdā Bella. Piedzimuši četri kucēni, no kuriem viens turpmākos gadus izmantots tālākai selekcijai, krustojot to gan ar īru seteru, gan smilšu krāsas bladhaundu, St. John’s ūdenssuņiem no Ņūfaundlendas un tamlīdzīgi. Angļu suņaudzētāju klubs pirmo zeltaino retrīveru atzina 1903. gadā, piereģistrējot to kā gluddspalvaino – zeltaino retrīveru, bet 1911. gadā tas tika piereģistrēts jau kā patstāvīga šķirne ar nosaukumu dzeltenie jeb zeltainie retrīveri. Ar laiku vārds dzeltenais šķirnes apzīmējumā tika pielietots aizvien retāk, līdz izzuda, tā nostiprinoties zeltainā retrīvera nosaukumam. Latviešu valodā tiek lietots gan vārds zelta, gan zeltainais. Terminologi norāda, ka oficiālais šķirnes nosaukums tomēr ir zeltainais – atvasināts no angļu valodas vārda golden, nevis gold.
Eksterjers
Galva: galvaskauss plats, līdzens, nav raupji tēsts; purns spēcīgi veidots, nav nosmailināts
Acis: vidēji lielas, brūnas vai riekstu krāsā
Ausis: vidēja lieluma, novietotas aptuveni vienā līmenī ar acīm, piekļautas pie galvas
Kakls: stiprs, spēcīgs
Ķermenis: muguras līnija taisna; krūtis platas un dziļas
Aste: vidēji gara, resna pie pamatnes, pakāpeniski sašaurinās virzienā uz galu, klāta ar īsu, biezu, blīvu vilnu
Kājas: priekškājas – apskatot no priekšpuses vai sāniem, taisnas no elkoņiem līdz zemei; pakaļkājas – labi veidotas; ķepas apaļas, kompaktas, ar labi izliektiem pirkstiem
Apmatojums: gluds, ar nelielu sprogojumu; ar ūdens izturīgu, biezu pavilnu; garāka spalva priekškāju aizmugurē un ķermeņa apakšdaļā
Krāsa: jebkura zelta vai krēmkrāsas
Augstums skaustā: suņiem 56 – 61 cm; kucēm 51 – 56 cm
Svars: suņiem ir 29,5 – 34 kg, kucēm 25 – 29,5 kg
