Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Koka lādes ir vienas no senākajām mēbelēm cilvēces vēsturē, un līdz 17. gadsimta vidum tās bija teju vienīgās mēbeles, kurās uzglabāja mājsaimniecības lietas. Lielu lādi izmantoja ne tikai mantu glabāšanai, bet arī kā solu, gultu vai galdu.
Kur sākās līgavas pūralādes stāsts? 15. gadsimta Itālijā tika izgatavotas pirmās lādes tieši līgavas pūra uzglabāšanai. Tās bija izcili greznas, un to dekorēšanu veica slavenākie tā laika mākslinieki. 16. un 17. gadsimtā grezno kāzu lāžu mode ieviesās arī citur Eiropā. Lādes rotāja kokā griezti, gleznoti vai kalti aristokrātisko dzimtu ģerboņi un ar mīlestību saistīti simboli. Vēlākos gadsimtos kāzu jeb pūra lādes izmantošanas tradīcija kļuva iecienīta arī Eiropas zemnieku meitu vidū.
Latvijā pūralādes darinātas no 17. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta sākumam. Pūralādēm galvenokārt izmantota priedes koksne, bet pēc izmēriem, apkalumiem un dekoratīvajiem gleznojumiem (otējumiem) pūralādes bija ļoti daudzveidīgas – to ietekmēja meitas turība un gaume (amatnieks gleznojis tādus motīvus, kādus pasūtīja meita), kā arī apkārtnē pieejamo amatnieku prasme. Darinājuši lādes vietējie galdnieki un kalēji, bet krāsojuši galdnieki vai ceļojošie amatnieki ebreji. Bija gadījumi, kad meita izmantojusi savas mātes pūralādi, vien uzkrāsojot virsū savu precību gadu.
Garie ziemas vakari kādreiz bija īstais laiks, kad skalu gaismā locīt pūru. Jo smagāks pūrs, jo čaklāka un turīgāka meita. Lai arī pūra locīšana savu sākotnējo jēgu sen zaudējusi, kāzās pūralādes iznešanas un pūra dalīšanas tradīcija vēl arvien tiek piekopta.
Tradīcijas novados
Senākās pūralādes Latvijā rodamas Kurzemē 17. gadsimta beigās, un tām raksturīga pakšu konstrukcija jeb bezdelīgastes savienojums, kā arī taisns lādes vāks. Visvairāk izplatītas šādas lādes ar taisniem vai izliektiem vākiem bija Kurzemē un Zemgalē 18. un 19. gadsimtā. Tur lādes mēdza darināt uz leju nedaudz sašaurinātas un vēlāk tām vēl pievienoja dekoratīvi grieztas kājiņas. Izsmalcināti greznais apkalums, krāsojums (brūnas, zilas, zaļas) un daudzveidīgie dekoratīvie apgleznojumi šo novadu lādes atšķir no Vidzemes un Latgales lādēm.
Vidzemē, vismaz kopš 18. gadsimta, dominēja statņu tehnikā darinātās pūralādes. Šīs pūralādes galvenokārt bija nekrāsotas, vien papildinātas ar dekoratīviem izgriezumiem vai profiliem, un vienīgais dzelzs elements bija slēdzene, bet vāku un korpusu saturošās viras bija no koka.
19. gadsimtā statņu pūralādes tika daudzveidīgi krāsotas un dekoratīvi gleznotas, bet vāka viras veidotas no dzelzs. Vidzemē līdztekus statņu lādēm tika lietotas arī pakšu konstrukcijas lādes, bet Kurzemē un Zemgalē statņu pūralādes gandrīz nav sastopamas.
Latgalei raksturīga pūralāde ir skreine – pakšu lāde ar izliektu vāku. No citu novadu lādēm tā atšķiras ar īpašu krāsojumu – gaiši zils, tumši zils vai zaļš pamats, kas viscaur klāts ar mazu ziediņu vai ģeometrisku figūriņu joslām un melnu krāsojumu ap metāla apkaluma līnijām. Šāda veida lādēs savu pūra mēdza glabāt arī Austrumvidzemes, Sēlijas un Dienvidkurzemes meitas.
Ko stāsta noformējums?
Tā kā pūralāde norādīja uz meitas ģimenes sociāli ekonomisko statusu, tās greznā un mākslinieciskā apdare bija svarīga kāzu rituālā, kad lāde ar zirgiem tika vesta uz vīra mājām. Lādei bija jābūt krāšņai, tāpat kā jaunās sievas dāvanām.
Iespējams, pūralādes bija pirmie krāsotie un apgleznotie interjera priekšmeti Latvijas zemnieku sētās.
18. un jo sevišķi 19. gadsimtā visā Latvijā modē nāca tieši krāsotas un dažādiem otētajiem motīviem dekorētās pūralādes, kam bija ar kāzu rituālu saistīta simboliskā nozīme. Uzgleznots stārķis un gailis norādīja un auglību un čaklumu, vistas un gaiļa pāris simbolizēja jauno sievu un vīru, bet populārākais otējums bija ar krāsu uzrakstīts precību gada skaitlis. Dažkārt uz lādes rakstīja arī meitas vārdu – Made, Mare, Lies, Ewe, Anna, Kate, Maria, Trine – vai iniciāli, retāk – arī līgavaiņa vārdu. Ļoti iecienīts zīmējums bija vāze ar ziediem, vainagi vai ziedu vijas.
Noslēpums zem vāka
Tā nu izveidojās, ka pūralāde bija zemnieku meitas sapņu un cerību simbols, iespēja uzburt savu personisko telpu, jo ikdienā taču bija jādzīvo vienā istabā ar vairākiem citiem ģimenes locekļiem. Dažkārt zem pūralādes vāka tika uzlīmētas dažādas interesantas ainas: pašapzinīgi prūšu karavīri, Vāczemes augstdzimušie prinči un princeses, dāmas, tērptas pēc jaunākās modes, tēli, kas sakņojas kristietībā, vai rokdarbu paraugi. Šī ainas atklājās, vien atvērot lādes vāku.
Pūralādē lielākoties glabāja apģērbu, dvieļus, segas, galdautus, arī grāmatas, bet lādes iekšpusē iestrādātajā bīlādītē tika liktas rotas, vainags, jostas, lentes un citi mazāki, bet nozīmīgi priekšmeti. Dažkārt pūralādē lika vaivariņus, lai, atverot lādes vāku, uzvēdītu patīkams aromāts.
Pūralāde mūsdienās
Kad 20. gadsimta sākumā pūralāde pamazām zaudēja savu pirmatnējo nozīmi kāzu rituālā, to sāka izmantot citiem mērķiem, piemēram, kādu ikdienā retāk vajadzīgu lietu vai pārtikas – gaļas, miltu, putraimu vai graudu uzglabāšanai.
Mūsdienās etnogrāfiskās pūralādes galvenokārt apskatāmas novadu muzejos, taču ir ģimenes, kas senču pūralādes joprojām glabā kā dārgu piemiņu.
Ja nu tomēr arī mūsdienu jaunajai sievai ir vēlme kāzās dalīt pūru no lādes, būtu skaisti, ja lādi spētu darināt kāds lietpratējs no līgavas radu loka – agrāk tā bija goda lieta. Ja tomēr ne, jāmeklē amatnieki, kas strādā ar koku – izgatavot šo vienkāršo konstrukciju nebūt nav sarežģīti, tiesa, lai pūralāde būtu greznāka un svarīgāka, jāmeklē kalējs, kurš to rotās ar kalumiem.
Bet, ja jaunā ģimene ciena un godā visu seno, tad var vērsties pie meistariem, kuru rokās nonāk kaut kur pažobelēs pamestas senas lietas. Viņi tās nopucē, atjauno un dod jaunu dzīvi jau šajā gadsimtā. Tiesa, vecās pūralādes ir samērā smagas un apjomīgas, un to novietošanai mājās būs nepieciešana gana plaša vieta.
Pūralāžu iespējas
Atjaunota senā naudaslāde. Tā ir apmēram 300 gadu veca. Meistars Uldis Žentiņš. Darbus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, citos lielākajos amatnieku tirgos un pie meistara Kauguru pagasta Vīnkalnos, iepriekš piezvanot 26339763.
Cena – ap 200 eiro.
Jauna lakoniska pūralāde no priedes koka. Meistars – Jānis Gailītis. Darbus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū un pie meistara darbnīcā Launkalnes pagasta Jaunzemos.
Cena – ap 80 eiro.
Atjaunots pūralādes apkalums, piešķirta krāsa un gleznojums, izmantojot pūralādēm raksturīgu ziedu motīvu. Meistars – kalējs Kaspars Auza. Darbus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū un citos lielākajos amatnieku tirgos.
Cena – ap 1200 eiro.
Sena pūralāde, kas atjaunota ar vasku kokam un kalumiem. Meistars – kalējs Kaspars Auza. Darbus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū un citos lielākajos amatnieku tirgos.
Cena – ap 900 eiro.
Atjaunota senā pūralāde. Tā varētu būt 100–200 gadu veca. Meistars Uldis Žentiņš. Darbus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, citos lielākajos amatnieku tirgos un pie meistara Kauguru pagasta Vīnkalnos, iepriekš piezvanot 26339763.
Cena – ap 500 eiro.
Pīta lāde – salīdzinoši jauna variācija par pūralādes tēmu. Tajā var glabāt dzijas, audeklus un, ja patīk, var izmantot arī kā pūralādi kāzās. Meistars – Andris Lejnieks. Pinumus var iegādāties Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgū, citos lielākajos amatnieku tirgos un pie meistara, iepriekš piezvanot 29119637.
Cena – ap 90 eiro.
