Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pupiņu audzēšanas ABC
- Cūku pupas sējamas visagrāk, kolīdz zeme iesilusi vismaz līdz plus 10 grādiem. Cūku pupas ir aukstumizturīgas, tās pat piecietīs nelielas salnas, ja vien nebūs jau ļoti salapojušas. Bet iepriekš minētais nenozīmē, ka cūku pupas vajadzētu sēt, kolīdz zeme atkususi, – aukstumā tās sēdēs vagā un tik ātri nemaz ārā nenāks, toties pastāv risks, ka sēklas turpat vagā, aukstumā un mitrumā, var sapūt
- Cūku pupas var sēt pakāpeniski. Iesēj vienu dobi un pēc nedēļas nākamo! Tas ne tikai nodrošinās pakāpenisku ražu, bet paglābs pupas arī no karstuma vasarā. Proti, ja cūku pupu ziedēšana iekrīt vasarā, kad ir 25 un vairāk grādu, putekšņi ziedos izžūst un pupas neaizmetas. Taču šādi, sējot pakāpeniski, ir iespēja iegūt ražu vismaz no nākamajām kārtām. Pēdējo kārtu var sēt vasaras vidū – ar mērķi novākt ražu rudenī, jo vēsums cūku pupām netraucē, drīzāk patīk.
- Sviesta pupiņas sēj, kad zeme jau kārtīgi iesilusi un salnas vairs nesola. Taču jāņem vērā, ka sviesta pupiņām var būt sliktāka dīdzība, tāpēc visprātīgāk būs tās sasēt podiņos un tad izstādīt vagā. Šādi varēs izvairīties no nepilnām, nesadīgušām vagām.
- Arī lielajām kāršu pupām, kuras mēdz dēvēt par puķu pupām, vislabāk ir audzēt stādus. Tā varēs iegūt ražu pāris nedēļu agrāk, un tas ir ļoti svarīgi, īpaši tām šķirnēm, kuras ir vēlākas. Kāršu pupas zied ļoti skaistiem ziediem, tāpēc tās ieteicams stādīt pie žogiem un stabiem kā dekoratīvus vīteņaugus.
- Dārza jeb krūmu pupiņas sēj tajā pašā laikā, kad kāršu pupas, – kad zeme vēl mitra, bet salnas vairs nesola. Tas ir svarīgi, jo pupas ir ļoti jutīgas pret salnām. Pat ja augi pēc salnām atkopjas, aizkavējas to augšana.
- Par vieglāk audzējamām uzskata zemās dārza pupiņas, jo tām nav jāsprauž mieti vai jāvelk striķi, saka Rūta.
- Savukārt kā garšīgākās ierasts minēt lielās kāršu pupas, jo tās ir saldas un miltainas. Tiesa, tās arī audzē retāk, jo ne visiem ir vēlme meklēt balstus, kur pupām pakāpties.
- Latvijā pupas visbiežāk stāda vagās vai dobēs. Stādījumi ir jāravē regulāri, citādi sabiezinājums kopā ar nezālēm veido miltrasu un puves. Uznākot mitram laikam vasaras otrajā pusē, nelabvēlīgos apstākļos pākstis vispār var nevis nogatavoties, bet gan sapūt.
- Tās pamatoti var uzskatīt par superaugu, jo pupas augsni spēj ne tikai atveseļot, bet arī uzlabot. Gumiņbaktērijas uz saknēm piesaista gaisa slāpekli, tādēļ cilvēki mēdz domāt, ka pupas vispār nav nepieciešams mēslot, bet tā arī gluži nav. Pupām pēc to uznākšanas virszemē ir nepieciešams vismaz vienu reizi iedot slāpekļa mēslojumu. Tas nostiprina augu, palīdz izveidot sakņu sistēmu un kļūt tik spēcīgam, lai tālāk jau slāpekli varētu ražot pats. Atkarībā no augsnes pupas nepieciešams vērot arī vasaras gaitā, vai tām nesāk trūkt kādas no minerālvielām.
Ņem vērā! Mūsu senās, mantotās latviešu šķirnes nebūt nav tās košākās un skaistākās, tās ir vienkārši pelēcīgas ar strīpiņu, toties tieši šīs pupiņas ir pieradušas pie mūsu klimata, nesaziedas tik ļoti un dod vislabāko ražu. Audzējot vecās, mantotās šķirnes, ir svarīgi pasargāt tās no koši raibajām modernajām draiskulēm – proti, tās ļoti tiecas saziedēties un nav noturīgas. Tāpēc, audzējot dažādas pupas, tās nevajag sēt cieši blakus – pa starpu jāiestāda kaut kas cits, kas ir, piemēram, garāks par pupām.»
Raksts turpinās pēc reklāmas
Novākšana – svarīgi zināt!
- Visām pupām, kuras nav paredzēts ēst ar pākstīm, pirms lobīšanas jāļauj kārtīgi nokalst pākstīs. Ja tās izlobīs no pākstīm vēl puszaļas, žūstot tās var sačokuroties, sabrūnēt un tad nebūs derīgas sēklai. Ja nu tomēr pupas izloba vēl nenobriedušas, tās jāglabā saldētavā – mazās platībās tā ir laba metode un arī izcils risinājums pēdējām pupām oktobrī, kad skaidri zināms, ka tās vairs nepaspēs nobriest. Turklāt šādām pupiņām ir kāds praktisks pluss – sasaldētas zaļas un nenobriedušas, tās nav jāmērcē, uzreiz var vārīt un stundas laikā būs gatavas. Garša arī tām ir citāda, koncentrētāka.
- Kāršu pupas vāc pakāpeniski, sākot ar apakšējām pākstīm, tiklīdz tās maina krāsu uz dzeltenbaltu vai ir jau nokaltušas. Pēdējās pākstis nolasa oktobrī. Pupas izžāvētās pākstīs sausā vietā var uzglabāt līdz pat pavasarim un lobīt pirms sēšanas. Tās var glabāt arī šķūnītī kā vecos laikos, jo sals nekaitē ne dīdzībai, ne garšai.
- Izlobītas pupas kārtīgi izžāvē, līdz grūti iekost, un glabā slēgtā traukā vēsā vietā – glabājot temperatūrā līdz 10 grādiem, var izvairīties no riska, ka pupās varbūt vasarā tikusi iedēta kāda sēklgraužu oliņa un siltumā tā izšķiltos.
- Glabāt pupas vajadzētu līdz diviem gadiem – ar katru nākamo gadu tās nekļūst sliktākas, taču pupās esošās olbaltumvielas kļūst stingrākas un cietākas. Tātad, ja grib droši zināt, ka pupas izvārīsies, kā nākas, ar gadu vai divus gadus pareizi glabātām nevajadzētu būt problēmām. Savukārt kā sējamais materiāls pupas arī pēc četriem gadiem dīgs labi.
Kā mērcēt un vārīt pupas?
- Kāpēc pupas neizvārās, kaut katls burbuļo vai pusi dienas? Iemesli var būt dažādi – pirmkārt, iespējams, ka pupiņas glabājušās jau trīs un vairāk gadus. Otrkārt, pie vainas var būt ūdens cietība. Treškārt, glabāšana un žāvēšana – lai izvairītos no kukaiņiem, pupu sēklgraužiem, dažkārt ražotāji piekopj izkarsēšanas metodi, kā rezultātā pupas var kļūt cietākas.
- Kā visi pākšaugi, pupas pirms vārīšanas jāmērcē vismaz 12–24 stundas. Ja vien tās nav glabājušās vairākus gadus, pupas pēc mērcēšanas izvārīsies nepilnā stundā.
- Lai pupu miziņa nesasprēgātu, ļoti svarīgi pupas pēc nokāšanas atstāt atdzist zem vāka. Straujā gaisa maiņa, noņemot vāku, ir pie vainas, ka pupiņām saskrullējas miziņa un tās izskatās kā izārdītas. Cita metode ir atstāt pupas atdzist ūdenī, kurā tās vārījušās, un nokāst tikai pirms pasniegšanas. Tā darot, pupas būs krēmīgākas un miklākas – līdzīgas kā konservētās kārbās.
