Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tradicionāli grozi top no divu veida materiāliem: kārklu klūgām un plāni plēstiem koku, galvenokārt, priedes, skaliem (ar tiem, ko dedzina, gan līdzība maza) piecu sešu centimetru platumā. Senāk groziem līdzīgus, parasti bez rokturiem, darinājumus pina arī no egļu saknēm, salmiem. Mūslaiku jaunradē lietā liek, piemēram, metāla stieples un pat papīru.
No vēstures avotiem noprotams, ka skalu grozi izmantoti senāk, bet klūgu pīšanas mode ienākusi vēlāk, iespējams, no vāciešiem. Vispirms izmantotas nemizotas klūgas, tad, kā raksta Augusts Bīlenšteins grāmatā Latviešu koka iedzīves priekšmeti: «Attīstoties kultūrai, klūdziņas sāka mizot; pinums kļuva tīrāks un glītāks.»
Agrāk grozi tapa konkrētam uzdevumam – ja tas bija neparastākas formas, tad tieši tāda bija vajadzīga, piemēram, lēzeni, bļodai līdzīgi grozi tika pīti lakatu glabāšanai; paplats grozs ar vienu paceļamu vāka daļu – cāļu aizgādāšanai uz/no tirgus. Turklāt darinājumus izmantoja ikdienā, tāpēc tie nolietojās un reti saglabājušies nevainojamā kvalitātē.
Citi lasa
Klūgas pret skaliem
Mūsdienās ar klūgām darbojas vairāk pinēju nekā ar skaliem. Skalu grozus darina vien dažās vietās Latvijā. Problēma ir skalu plēšana/griešana – ierīce, kas to dara, vairs nav īsti dabūjama, un tai vajag telpu. Klūgu sagatavošana gan ir vēl piņķerīgāks process, un arī pīšanai vajag rūmi, turklāt tādu, kuru nav žēl saslapināt, jo klūgas jātur mitras, lai tās locītos un nelūztu. Tautas lietišķās mākslas studijas Tīne vadītāja Līga Tulinska stāsta, ka vecajai pinēju paaudzei esot jau gadi septiņdesmit, bet jauno ir diezgan maz. Lai gan gadās arī pa kādam trīsdesmitgadniekam, kas grib apgūt to, ko reiz mācēja vecaistēvs.
Tincinot meistarus par to, vai ir kādi grozu izmēra, roktura garuma un citu proporciju likumi, noprotams, ka visu nosaka pinēja iecere, kam kurvis būs paredzēts, un īpašais pīšanas stils. Stili atšķiras, turklāt amatnieki cenšas nekopēt cits citu. Tāpat īstiem meistariem kvalitāte rūp tikpat ļoti kā pircējam, jo runas par sliktu darbu ātri aizceļo līdz konkurentiem.
Dažkārt klūgu grozu pinēji pārdzīvojot, ka grozam neizdodas ideāli taisnas ribas. «Bet tā jau ir daba – to grūti kontrolēt. Katrai klūgai ir savs izliekums; tā griežas uz to pusi, kur grib, un grūti to savaldīt, bet tomēr ir jāmāk,» teic Līga Tulinska. Viņa švaku pie mums pītu klūgu grozu neesot redzējusi. Arī skalu grozu pinēja Inta Bendrupa uzteic vietējo meistaru darinājumu kvalitāti.
Gaumes jautājums
Klūgu grozi top no nemizotām vai mizotām klūgām, kā arī mizotām pusklūgām. Pinēji, kas paši gādā klūgas, līdz ar pirmo salu dodas talkās, jo kārklu krūmos tad vairs nav sulas un arī lapas nokritušas. Lai pārliecinātos, cik lokans un nelūstošs ir izejmateriāls, nogriezto klūgu meistars aptin ap pirkstu. Sagrieztās klūgas tiek noliktas šķūnī, lai vismaz pāris mēnešu kalst. Neizkaltētas grozos nepin, jo tad tie pēc laika būs šķirbaini. Kad klūgas grasās izmantot, tās kārtīgi izmērcē, ietin plēvē, lai mitrums tiek līdz pašai serdei, jo tad vieglāk pīt. Pavasarī klūgas griež, pirms parādījušās lapas, un liek šķūnī žūt.
Kuru klūgu materiālu izvēlēties, tas galvenokārt ir gaumes jautājums. Nemizoto klūgu grozi ir krāsaini, jo tiem izmanto zaļganas, dzeltenīgas, sarkanīgas un zilās klūgas. Šie grozi būs izturīgāki, bet arī nedaudz smagāki. Tie labi derēs tādam pamatīgam nesamajam kā malka vai kartupeļi. Nemizoto klūgu grozi kalpos ilgi, un tie ir vieglāk kopjami. «Šiem groziem patīk lauku gaiss,» nosaka Līga.
Visi gaišie grozi ir pīti no mizotām klūgām. Pavasara klūgas nodrošina pavisam gaišu toni, rudenī vāktajām ir tumšāks tonis, taču tās pirms tam ir jānovāra. Šos grozus, kam ir stipri sarežģīts pirmsapstrādes darbs, kartupeļiem diezin vai atvēlēsi – tos pārsvarā izmanto, tā teikt, iziešanai cilvēkos. Pusklūgu grozi sanāks vēl vieglāki nekā apaļo klūgu.
Klūgu grozu ļoti vienkāršota anatomija: pamatnē atkarībā no groza formas ir apaļa vai ovāla saulīte, kas izpīta ar smalkākām klūgām. Tai glīti, tā, lai nebūtu pārāk lielas spraugas, piestiprina ribas (vertikālās karkasa klūgas). Ap ribām pin klūgas un veido grozu. Iepītās klūgas esot tā jāapgriež, lai plānajām zeķbiksēm nebūtu, kur uzķerties. Finālā, protams, stingrs un izturīgs rokturis, parasti no biezākām klūgām. Jo lielāks grozs top, jo stabilākam jābūt rokturim. Tas var būt vienkārši savīts no klūgām vai arī smalki izpīts ar pīnēm.
Paši uzmeistaro skalu plēšamo
Skalu grozus var izgatavot no priedes, apses, liepas. Taču ir meistari, kas izmanto arī finiera loksnes. Inta Bendrupa, kas skalu grozus pin jau septīto gadu, izvēlas priedi, jo tās mežos esot vairāk, tāpēc vieglāk sadabūt atbilstošu materiālu kokzāģētavās. Skalu groziem neder zaraina koksne. Tā kā Latvijā skalu plēšamo ierīci dabūt nevar, bet citviet ražotās maksā bargu naudu, Intas mājinieki esot paši tādu sameistarojuši. Protams, procesā ir jāpiedalās, bet viss notiek mehanizēti, nav kā sendienās, kad skali plēsti ar nazi. Skalus, kurus uzreiz neizmanto, izžāvē pirtī vai saulītē. Tad noliek bēniņos. Kad pienāk pīšanas laiks, skalus iemērc ūdenī un patur kādu pusstundu, lai ir slapji un lunkani. Arī skalu grozi tiek pīti no apakšas.
Izvēloties skalu grozu, Inta iesaka pārbaudīt, vai rokturis ir stingrs. Viņa saviem groziem rokturi veido no vairākiem salīmētiem skaliem, kurus sagriež biezākus. Rokturi pienaglo pie groza malām, un, lai apsegtu stiprinājuma vietas, pāri nāk skali, kuri aptver arī groza apakšu, tā padarot to svara izturīgāku. Lai gaišie grozi tik ātri nesaķellētos, tos mēdz beicēt, kā arī izdekorēt ar kādu zīmējumu.
Salīdzinot ar klūgu groziem, skalu darinājumi nav daudz vieglāki, kā varbūt varētu šķist. Taču tie ir lētāki. Klūgu sagatavošana ir daudz apjomīgs darbs nekā skalu sagriešana, tāpēc tāda paša izmēra klūgu grozs sanāk divtik dārgāks. Arī skalu grozi kalpo ilgi un ir izturīgi.
Otru tādu Latvijā nav
Metāla stiepļu grozu darināšanu Roberts Kaļva pirms piecpadsmit gadiem noskatīja no kāda kolēģa, vecāka vīra ar amatnieka ķērienu. Pirmie pinumi palikuši laukos, bet rosīgāk sācis pīt, kad no Latgales laukiem pārcēlies uz dzīvi Madonā. Nu jau būs četri gadi, kad stiepļu grozi top arī pārdošanai, bet kopumā pa visiem gadiem sapīts ap 2000 grozu. Groziem ir savdabīga forma – regulāri apaļa un augstāka, nekā ierasts. Tādu Roberts apguva, un tehnikā, kādā darinājumi top, piemēram, ovālu nemaz nevarētu dabūt.
Nekādi šabloni netiek izmantoti, tomēr grozi izskatās ļoti akurāti. Trīs izmēri top, sākot ar groza apakšu. Stabilu, bet tajā pašā laikā gana vieglu karkasu veido pa divām kopā savītas 3 milimetru alumīnija stieples. Tajās noteiktā attālumā tiek ievītas smalkas cietā tērauda stieples, tāpēc tās nesaslīd un stipri turas. Tās atšķirībā no varbūt jau redzētiem alumīnija stiepļu groziem laika gaitā nezaudē formu. Tiesa, turētas mitrumā, tās var sākt rūsēt. Lielākais grozs ar 15 litru tilpumu sver aptuveni 820 gramu.
Stiepļu grozus parasti pērk dārza darbiem – burkānu, sīpolu vai kartupeļu ražas novākšanai. Taču tajos var arī ērti iznest nezāles no puķu dobēm. Liekās zemes pa spraugām izbirst. Citi grozus izmantojot iepirkumiem.
«Pa dienu varbūt piecus grozus varētu nopīt, bet tad karoti noturēt būs grūti, jo rokām ir ļoti liela slodze,» atzīst Roberts. Viņš Latvijā nav redzējis vēl kādu, kas darinātu ko līdzīgu. Daudziem metāla grozi esot nostalģija, jo kādreiz bērnībā tā pinis vectēvs vai kāds cits no radu saimes.
Pītā eksotika
Veikalos nav retums, ka piedāvājumā dominē nevis vietējie klūgu vai skalu grozi, bet gan pinumi no citām pasaules malām. Visbiežāk tie izgatavoti no tādiem materiāliem kā jūraszāles, rotangpalma vai bambuss.
Jūraszāles galvenokārt aug Dienvidaustrumāzijas piekrastes reģionos. Mūsdienās tās tiek arī speciāli audzētas dažādu pinumu izgatavošanai. Novāktas un izžāvētas, tās ir vijīgas, mīkstas un gaiši brūnā krāsā. Vjetnamā, kur ir senas šī materiāla izmantošanas tradīcijas, ir dažādas jūraszāļu pīšanas tehnikas. Tās var redzēt arī veikala plauktos esošajos grozos. Darinājumi no jūraszālēm ir izturīgi un ilgspēlējoši, ja tiek sargāti no mitruma. Vēl viens ūdensaugs, no kura darina pinumus, ir ūdens hiacintes. Atšķirībā no jūraszāles tas ir resnāks un mīkstāks materiāls ar zeltainu toni. Ūdens hiacinšu izmantošana ir apsveicama, jo tā ir atzīta par invazīvu sugu.
Rotangpalmas arī izplatītas Dienvidaustrumāzijā (pinumi bieži ir no Indonēzijas) un Āfrikā. Tās ir palmu dzimtas liānas, no kurām izgatavo arī mēbeles. Ātraudzīgie augi nodrošina izturīgu materiālu, kuram ir zvīņveidīga virspuse. Šķiedra ir samērā gara, tāpēc pinumos nav daudz savienojuma vietu. Šis ir vieglāks un elastīgāks materiāls, salīdzinot kaut vai ar labāk zināmo bambusu.
Siltzemju kārkls – tā varētu nodēvēt ņipri augošos bambusus. Japānā šī materiāla pīšana ir godā turēta tautas amatniecība. Parasti bambusa grozi ir izgatavoti no sloksnītēm. Tie labi iztur temperatūru svārstības un ilgi kalpo. Dažkārt gan pinumiem ar laiku novērojams trauslums.
Pinumi no papīra
Pinēja Anita Drozdova zina, kur likt vecās avīzes. Daudz veco avīžu. Pirms aptuveni sešiem gadiem, strādājot Lielbritānijā, brīvā laika aizpildīšanai sāka veidot pinumus no šī materiāla, ko bez maksas varēja dabūt vietējā tirdzniecības vietā. Klūgu pīšanas tehnika savukārt reiz bija apgūta Latvijā.
Papīra pīšanas piņķerīgākais posms ir izejmateriāla – papīra caurulīšu – sagatavošana. Lai saprastu apjomus – piecu litru groziņam vajag vismaz divus simtus caurulīšu. Noder ne tikai Anitas iecienītās avīzes (tās esot elastīgākas), bet arī parastais kancelejas un pat glancētais reklāmžurnālu papīrs. Lai darinājumi sanāktu izturīgi, avīžu caurulītes pirms pīšanas tiek krāsotas ar akrila ūdens bāzes krāsas un PVA līmes maisījumu, savukārt glancētais papīrs jau savīts grozā tiek pārklāts ar ūdenī atšķaidītu PVA līmi. Papīra grozi nesanāk smagāki par līdzvērtīgiem klūgu pinumiem, taču esot tikpat izturīgi un stingri.
Zini, pērkot grozu!
-
Izvēloties grozu, Līga Tulinska iesaka noskatīto darinājumu paņemt rokās, izšūpot un apskatīt, novērtējot kopējo kvalitāti.
-
Iepirkuma grozam vajag novērtēt rokturi, un vēl svarīgi, lai tas labi piegulst sānam.
-
Var grozu nedaudz paspiest, lai pārliecinātos, ka tas ir stingrs.
Grozu dižpārdokļi
- Malkas grozi. Līdz ar kovidlaika lauku dzīves renesansi malkas grozi kļuvuši par karstiem pīrādziņiem. Tiem raksturīga labi plata un plakana apakšpuse. Izturīgos, stabilos un pasmagos malknešus darina kā no klūgām, tā skaliem.
- Pinumi mantu uzglabāšanai. Tāpat pēc mūsdienīgu materiālu izmēģināšanas laukos arvien biežāk atgriežas pie vecajām vērtībām: nu piestāv tie pinumi gruntīgiem skapjiem un mūrīšiem. Tāpēc plastmasa kastes atkal nomaina pītās kastes un grozi dažādu lietu glabāšanai mājās.
- Veļas grozi. Vēl cilvēkiem patīk lielie mizoto klūgu veļas grozi.
- Sīpolu/ķiploku groziņi. Savukārt tiem, kas sīpolus neliek zeķē vai virtenē, virtuvē noteikti ir kāds ķiploku/sīpolu groziņš. Tam viena puse plakana, lai ērtāk pakarināt. Pagrabi un ledusskapji šiem dārzeņiem neder, bet pīts grozs ir tieši laikā.
- Iepirkumu grozi. Ovālas formas gareni grozi ar plakanu apakšu aizstāj iepirkumu maisiņus, jo tajos produktus ērtāk izvietot, tie nesagāžas un nesaspiežas.
- Piknika grozi. Šādas pat formas kurvji, kas papildu ērtumam vēl aprīkoti ar noliecamiem rokturiem vai vāku, dodas līdzi uz dabas baudīšanas pasākumiem.
- Grozi mežam. Grozus, protams, paķer līdzi, dodoties uz mežu sēnēs. Iecienīti ir arī mazāki groziņi, kas izgatavoti no klūgu sloksnēm. Tā kā tie ir viegli, tos parasti dod bērniem ogošanai.
Modernizējoties groziem parādījušies jau pieminētie nolaižamie rokturi, krāsa un uzdrukas, auduma lences un citi jauninājumi.
