Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms – kārtīgi jāizķemmē
Pavasarī, kad sāk augt zālīte, zāliens ar asu vēdekļveida dzelzs grābekli ir jāizkasa no vecās kūlas. Sākumā tas tiešām ir pamatīgs darbs. Bet, lai tam ķertos klāt, jāpagaida, lai vismaz pāris nedēļu pieturas silts un sauss laiks un viss mitrums būtu nožuvis. Pa dubļiem diez vai gribēsies kasīt un grābt, turklāt, tā rīkojoties, visdrīzāk zāliens tiks vienkārši izmuļļāts.
Ja grābjot no zāliena nāk ārā stipri daudz kūlas, tas nozīmē, ka iepriekšējā gadā tas ir bijis par biezu. Ja iepriekšējā gadā bijis sauss laiks un zālīte ir izdegusi, tad skaidrs, ka tur zālīte nav tik bieza. Kādā ēnainākā vietā ziemeļu pusē, kur vairāk bijis mitrums, atkal varētu būt, ka ir sūna un biezs zāliens. Bet to visu tad kārtīgi izkasa. Un, ja saprotam, ka ar grābekli cauri netiksim, ņemam palīgā vertikulatoru. Ja ir vecā sūna, vertikulators ar adatiņām arī to izķeksēs. Ja nepieciešams, ejam pāri zālienam vēlreiz – ja vienreiz braucām taisni, tad otrreiz gareniski. Visu, ko esam izkasījuši, aiznesam uz kompostu. Ja kaut kur ir tukšie plankumi, par tiem vajag atcerēties un pēc tam piesēt klāt.
Pēc tādas cītīgas ķemmēšanas skats nav diez ko tīkams – zālīte izskatās netīra, zemjaina, bet par to nav jāuztraucas – visu zāli nevar izkasīt. Pagaida kādu nedēļu un tad zālienu samēslo ar slāpekli, pēc tam salaistot.
Zini! Vertikulatoru var arī izīrēt!
Kad var palīdzēt aerācija?
Ar aerāciju ievadām zemē gaisu, lai skābeklis piekļūtu saknēm. Tas vairāk nepieciešams ļoti mitrām vai mālainām vietām. Nereti ir tā, ka skatāmies un nesaprotam – kāpēc šajā vietā nekas neaug? Izrādās, apakšā ir māls, kas nelaiž cauri ūdeni, un veidojas tāda kā purvaina vieta. Bet, lai ievadītu zemē gaisu, to var sadurstīt arī ar dēlīti, kurā iesistas naglas. Var taču izdomāt, kā to noturēt pie apaviem, un tad staigāt, cik vien tīk! Ne velti laukos smejas – jāpalaiž laukā pastaigāt kundzes ar augstiem papēžiem.
Ko iesākt ar pelējuma sēni mauriņā?
Neko citu, kā tikai ņemt grābekli rokā un cītīgi, tā no sirds, izkasīt zālienā vietas, ko šī pelējuma sēne ir skārusi. Un pēc tam piesēt. Ja ir ļoti daudz izkasīts un paliek bedre, tad vajadzētu augsni samaisīt ar smilti un bedri nolīdzināt.
Ar ko mēslot?
Vislabāk izvēlēties mēslojumu, kas paredzēts speciāli zālienam, jo tam pievienotas vielas, kas palīdz atbrīvoties arī no sūnas. Un ar mēslošanu nevajag pārcensties – zālienu mēslot ieteicams līdz Jāņiem. Patiesībā pietiek ar vienu reizi pavasarī, un vislabāk, ja izmanto ilgstošas iedarbības slāpekli, jo tad mēs, tā teikt, visu labumu neuzgāžam zālītei vienā piegājienā. Jo var jau ātri dabūt zilu zāli, tikai pēc trim nedēļām tā noplaks un kļūs dzeltena. Jo vairāk ar slāpekli samēslosim, jo vairāk vajadzēs laistīt un zāle arī ātrāk augs.
Ja augsne ir pliekana, nabadzīga, līdz Jāņiem droši var mēslot zālienu arī divas reizes. Ja nu ļoti gribas mēslot pēc Jāņiem, tad tikai augusta beigās ar rudens mēslojumu bez slāpekļa!
Jāpļauj katru nedēļu
Tad jau atliks zāli tikai pļaut, un pļaut, un pļaut… Ja gribas smuku zālīti – katru nedēļu. Kad tā regulāri pļauj, šķiet – kur tad palika visa nopļautā zāle? Bet lietū un vējā, zālei augot, nopļautais ierušinās zemē un rada mēslojumu. Protams, ja pļauj garu zāli un to nenogrābj, tad jārēķinās, ka zem tās veidosies dzelteni plankumi.
Ja laiks ir ļoti karsts, necenšamies zāli pļaut ļoti zemu, lai tā neizdeg. Optimāli zālīti vajadzētu turēt 5–7 centimetru robežās. Savukārt rudenī to vairs nevajadzētu skūt, jo tad saknītes ziemā var izsalt.
Kā zāliens būtu jālaista?
Labāk retāk, bet kārtīgi, lai ūdens tiek arī saknēm, ne tikai virskārtai.
Vai aizaugušu pļavu var pārvērst zālienā?
Vispirms vajag nopļaut, tad paskatīties, vai šis dabīgais reljefs patīk vai ne. Ja gribas līdzenu, jāved klāt augsni vai jāizlīdzina esošā. Zālienu jau nevar pārbīdīt, vispirms attiecīgais laukums jāsafrāzē, un pēc tam to var izlīdzināt. Bet, ja reljefs patīk, tad pēc nopļaušanas ņemam vertikulatoru un visu zāli smuki izķemmējam. Pēc tam galvenais ir tikai pļaut. Jebkuru pļavu, ko gribas pārveidot par zālienu, divas reizes nopļaujot, šķiet – nu tik nesmuki! Bet, regulāri pļaujot, zālīte skaisti atjaunojas. Ja ir zāļu puduri, tad šie cinīši gan ar lāpstu jāšķeļ nost, jo pļaujmašīna tajās vietās tik labi nenopļaus. Un patiesībā arī šāds zāliens ar cītīgu pļaušanu izskatās gana mīlīgs, jo tajā ir arī visādas puķītes. Tās arī ir visai gudras – pielāgojas un necenšas augt uz augšu, bet zied tuvu pie zemes.
