Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ja tev pieder suns vai kaķis, dažas lietas tev ir obligāti jāzina un par tām noteikti jāparūpējas. Tas ne vien atvieglos dzīvnieka atgriešanos mājās, ja tas noklīdīs, bet arī nodrošinās, ka tavas attiecības ar likumu būs sakārtotas.
Ja tev ir suns, tam jābūt apzīmētam ar mikroshēmu jeb mikročipu un reģistrētam Lauksaimniecības datu centrā. Mikročipu dzīvniekam zem ādas ievada veterinārārsts atbilstoši savam cenrādim (vidēji tie ir 15–20 eiro), savukārt reģistrāciju var veikt internetā www.ldc.gov.lv, vienu reizi caur internetbanku samaksājot 3,50 eiro. Ja dzīvnieks ir čipēts, bet nav reģistrēts, tad, ja tas noklīdīs, pat nolasot čipa informāciju, nav iespējams atrasts dzīvnieka saimnieku, jo tad tā ir tikai 15 ciparu virkne. Diemžēl Latvijā šādas situācijas ir ļoti biežas.
Kaķiem čipēšana un reģistrēšana nav obligāta. Toties likums nosaka, ka mincis drīkst iet laukā tikai tad, ja ir sterilizēts un apzīmēts vai nu ar kupētu (nogrieztu) auss galiņu (to, protams, izdara vetārsts) vai tam ap kaklu ir siksniņa. Tas attiecas arī uz tiem kaķiem, kuri dzīvo laukos un nakšņo kūtīs un pieliekamajos. Kupēts auss galiņš vai kakla siksniņa ir apliecinājums, ka kaķis ir sterilizēts un droši drīkst staigāt, kur vēlas. Kaut vai pa ielu un veikala stāvvietu.
Uz suņiem tas neattiecas, jo viņi nekādā gadījumā nedrīkst staigāt savā vaļā, vienalga, ar vai bez siksniņas ap kaklu.
Par noklīdušu suni uzskata arī tad, ja viņa saimnieks ir, piemēram, vien divu minūšu gājiena attālumā parka otra pusē.
Ja suns ir publiskā telpā viens un saimnieks ar pavadiņu rokās nav tieši blakus, tas tiek uzskatīts par klaiņojošu.
Lai gan kaķu čipēšana nav obligāta, tā ir ļoti ieteicama, ja dzīvnieki tiek laisti laukā. Ir daudz līdzjūtīgu cilvēku, kuri, ieraugot uz ielas mīlīgu kaķi, nolemj to izglābt, ņem pie sevis vai meklē tam jaunas mājas. Kaut īstenībā tas jau ir māju mincis, kurš vienkārši devies savā ikdienas apgaitā.
Ja šāds mājas kaķis tiks izglābts, agrāk vai vēlāk tas nonāks pie vetārsta, kur nolasīs tā mikročipu, patiesība noskaidrosies, un ārsts piezvanīs īstajam saimniekam, kurš droši vien savu mīluli izmisīgi meklē un gaida pārnākam. Tāpat reģistrēts mikročips ļauj sazināties ar saimnieku arī tajos bēdīgajos gadījumos, kad dzīvnieks ir gājis bojā.
Secība, kā meklēt:
- Ja dzīvo ārpus lielajām pilsētām, pirmais darbs ir piezvanīt pašvaldības policijai, precīzi izstāstīt, kad un kāds mājdzīvnieks pazudis. Iespējams, viņiem jau kāds ir ziņojis, ka tas redzēts klaiņojam vai diemžēl atrasts miris. Pašvaldības policiju nevajag jaukt ar Valsts policiju! Ja nezini konkrētās pašvaldības policijas telefona numuru, zvani uz domi, tur to iedos.
- Noskaidro, kura ir tavai dzīvesvietai atbilstošā dzīvnieku patversme (to arī pateiks pašvaldībā), piezvani uz patversmi, noskaidro, vai tavs mīlulis nav tur. Noteikti atstāj patversmes darbiniekiem savu telefona numuru, lai viņi tevi var sazvanīt, ja dzīvnieks tur nonāks.
- Ja dzīvniekam ir nereģistrēts mikročips, atrodi tā numuru (tie ir 15 cipari, kas ierakstīti viņa pasē) un piereģistrē www.ldc.gov.lv. Ja dzīvnieku atradīs – dzīvu vai mirušu –, patversmes darbinieki vai pašvaldības policija nolasīs čipu un ar tevi sazināsies.
- Ja pazudis kaķis, agri no rīta un vēlu vakarā, kad ir klusāks, izstaigā tuvāko apkārtni, sauc savu draugu un ļoti uzmanīgi klausies. Paņem līdzi priekšmetu, kas rada viņam patīkamas skaņas, piemēram, sausās barības kastīte, kas sakratot grab, iecienīta rotaļlieta ar zvārgulīti. Ļoti bieži kaķi atrodas māju tuvumā, bet ir nobijušies un nenāk laukā. Ja no daudzstāvu mājas ir pazudis kaķis, kurš parasti ārā neiet, noteikti jāizpēta vietas, kur viņš varētu ielīst, piemēram, tās pašas ēkas pagraba tumšākie kakti. Reizēm saka: izbadēsies un izlīdīs. Tā nav taisnība. Kaķiem bieži bailes ir stiprākas nekā izsalkums, un viņi tiešām mēdz aiziet bojā bada nāvē, jo neuzdrošinās iznākt no slēptuves.
- Aptaujā tuvākus un tālākus kaimiņus, vai nav redzējuši tavu mīluli, pastāsti, kad un kā tas ir pazudis. Kaimiņiem elektroniski nosūti dzīvnieka fotogrāfiju un lūdz ar tevi sazināties, ja kaut ko mana. Noteikti iztaujā arī pastnieku – viņš vislabāk pazīst apkārtni un ik dienas to apstaigā.
- Sagatavo lapiņas ar dzīvnieka jaunākajām fotogrāfijām, precīzi un lietišķi apraksti, kas, kur un kad ir pazudis. Raksti datumu, nevis vakar vai pagājušajā nedēļā. Norādi vietu – ielu, mikrorajonu, tuvāko visiem atpazīstamo objektu, piemēram, Purvciemā, pie veikala Minska. Izskatā svarīgākā ir dzīvnieka krāsa un kādas īpašas atšķirības pazīmes, piemēram, pelēks, kastrēts runcis ar baltu ausi. Kakla siksniņu dzīvnieks var pazaudēt. Un galvenais – uzraksti, kā tevi sazvanīt. Šīs lapiņas vērts izlīmēt ne tikai tuvākajā apkārtnē, bet arī tālāk, jo nobijies dzīvnieks var aizskriet tālu. Reizēm dzīvnieks arī ielec sabiedriskajā transportā un nobrauc dažas pieturas, pirms viņu pamana un izdzen laukā.
- Ir vērts ielikt sludinājumus ne tikai savu sociālo tīklu ziņu lentēs, bet arī bezmaksas sludinājumu portālos – ss.com un dzivniekupolicija.lv. Tāpat arī īpašās dzīvnieku mīļotāju vai savas apkārtnes grupās (pilsētām bieži ir savas Facebook grupas rajoniem, gandrīz katrā mazpilsētā ir sava vai pat vairākas FB grupas). Noteikti paskaties, lai ziņojumam ir publisks statuss un citi sociālo tīklu lietotāji ar to var padalīties.
Ja dzīvnieku atrodi tu
Ja esi pamanījusi noklīdušu suni (tātad – saimnieks nekur nav manāms, vienalga, vai sunim siksniņa ir vai nav) vai kaķi (abas ausis veselas un siksniņas ap kaklu nav), pirmais darbs – informēt pašvaldības institūcijas par klaiņojošu dzīvnieku. Visbiežāk šis darbs ir pašvaldības policijas pārziņā; ja ne, tad noteikti ir cits dienests, piemēram, sabiedriskās kārtības dienests, kas nodarbojas ar dzīvnieku izķeršanu. Pašvaldības policijai vai citiem dienestiem, kas atbild par klaiņojošo mājdzīvnieku izķeršanu, lielākoties ir mikročipu lasītāji, un viņi parūpēsies par pazudušo dzīvnieku.
Tāpat jārīkojas, ja ir atrasts miris dzīvnieks, vienalga, vai mājdzīvnieks vai savvaļas.
Nevajag mirušo dzīvnieku apbedīt vai izmest atkritumos, jāzvana pašvaldības policijai, jo arī mirušam dzīvniekam var nolasīt mikročipu, ja tāds ir, un paziņot saimniekiem.
Ja dzīvnieks ir notriekts uz valstij piederošiem ceļiem un tu ziņosi Latvijas autoceļu uzturētājam, viņi mikročipus mirušajiem dzīvniekiem nenolasa. Ja mirušais suns vai kaķis tiks atrasts un to no ceļa aizvāks un nodos utilizēšanai Latvijas autoceļu uzturētāji, saimnieks par to nekad neuzzinās.
Lai mirušo dzīvnieku policija varētu atrast, ir būtiski norādīt precīzu atrašanās vietu. Ideālajā variantā vajadzētu Google Map fiksēt atrašanās vietu viedtālrunī un tad nosūtīt policijai. Vai, ja cilvēks nemāk ar šo karti rīkoties, vismaz nofotografēt apkārtni un to nosūtīt pašvaldības policijai.
Tu notrieci dzīvnieku
Ja tā ir sanācis, ka tu esi notriekusi dzīvnieku un rezultātā tas ir savainots vai gājis bojā, tas ir ceļu satiksmes negadījums, kas jāreģistrē Ceļu policijai. Tāpēc pareizā rīcība būtu zvanīt Ceļu policijai un izstāstīt, kas noticis. Ja vien nav nepārprotamu pierādījumu, ka tu, piemēram, esi pārsniegusi ātrumu, neviens tevi nevainos.
Laižot kaķi staigāt savā vaļā, saimniekam ir jārēķinās, ka šoferim ne vienmēr izdosies nobremzēt, ja dzīvnieks izskries priekšā. Lai cik traki tas izklausītos, patiesībā biežas ir arī situācijas, kad šoferi pat nepamana, ka ir nobraukuši kaķi, kurš perpendikulāri ieskrējis automašīnas pakaļējā ritenī, jo dzīvnieks ir tik mazs, ka auto salonā trieciens nav jūtams.
Ja auto priekšā izskrien suns, kuru vadītājs notriec, sabojājot savu automašīnu, no suņa īpašnieka var prasīt segt mašīnas remonta izmaksas.
Vienalga, cik retas un dārgas šķirnes šis suns ir, viņam nebija jābūt uz ielas, tāpēc par šo situāciju vienmēr atbildīgs būs suņa īpašnieks, nevis autovadītājs.
Mājdzīvnieka apbedīšana
Savu mirušo suni vai kaķi ir atļauts apglabāt, tas ir, fiziski aprakt zemē sev piederošā teritorijā. Bet ar dažiem nosacījumiem. Nav pieļaujams, ka mirušo dzīvnieku izrok plēsēji, tāpēc tas jāapglabā bedrē, uzberot vismaz vienu metru dziļu zemes kārtu. Tāpat apglabāšanas vietai ir jābūt norobežotai, tā nedrīkst būt publiski pieejama, tā nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kā arī daudzdzīvokļu ēkām pieguloša teritorija.
Dzīvnieku nedrīkst apglabāt blakus upei, strautam, ezeram un citiem virszemes ūdens objektiem. Jābūt arī drošam, ka suņa vai kaķa kapiņš neatrodas applūstošā teritorijā, kā arī tas nedrīkst atrasties virszemes vai pazemes ūdeņu ieguves aizsargjoslās. Mājdzīvnieku drīkst apglabāt arī Pārtikas un veterinārā dienesta apstiprinātās dzīvnieku kapsētās. Un tādas ir trīs: Citi medību lauki Babītē, Priekules novada Virgas pagasta Kalna graviņās un Cēsīs, Rīgas ielā 105.
Ja dzīvnieku nav iespējams apbedīt, to var arī kremēt. Tad jāsazinās ar tuvāko veterināro klīniku vai dzīvnieku patversmi, kas var sniegt ieteikumus, kā to izdarīt un cik tas maksās.
