Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zebiekstu Latvijā netrūkst, taču neviens līdz šim nav padziļināti viņas pētījis, tāpēc Latvijas zoologiem un dabas pētniekiem nav zināmas visi sīkumi par mazo plēsēju. Taču šis tas par viņām gan ir noskaidrots. Zebiekste ir aptuveni sprīdi gara un 30–50 gramu smaga, kas padara to par pasaulē mazāko plēsēju. Ja mums būtu jāsalīdzina ar pasaulē lielāko plēsēju – balto leduslāču tēviņu, kas ir aptuveni pustonnu smags, – zebiekste ir aptuveni 10 000 reižu mazāka. Viņai ir rūsgana spalva, īsas kājas, garš kakls un izstiepts ķermenis. Tāpat zebiekstei ir raksturīgas arī salīdzinoši lielas ķepas, kas mazajam plēsējam ļauj neiestigt sniegā. Tai ir spēcīgs sakodiens un proporcionāli lieli žokļi, kas palīdz noķert par sevi pat lielākus dzīvniekus. Dabā zebiekstes dzīvo aptuveni gadu, bet nebrīvē var nodzīvot pat trīs.
No Latvijas mežiem līdz Āzijas laukiem
Zebiekste ir sastopama ne tikai Latvijā, bet arī citviet, piemēram, Āzijas ziemeļdaļā, Ziemeļamerikā un gandrīz visā Eiropā. Zebiekstes, kas dzīvo siltajās vietās, visu gadu cēli staigā savā brūnajā kažokā ar balto vēderu. Savukārt tās, kuras mitinās teritorijās, kur ziemā ir novērojama sniega sega, gada aukstajos mēnešos rūsgano kažoku nomaina pret baltu, saplūstot ar sniega kupenām un pasargājot sevi no dabiskajiem ienaidniekiem – vilkiem, lapsām un citiem augumā lielākiem plēsējiem. Jāatzīst gan, ka Latvijas ziemas pēdējos piecus līdz desmit gadus vairs zebiekstēm nav pa prātam, jo aukstajos mēnešos, kad zemi neklāj sniega kārta, viņu baltais kažoks uz brūnā meža fona ir labi pamanāms.
Zebiekstēm patīk mitināties gan upju krastos, gan laukos, gan mežmalās un pat apdzīvotās vietās, jo šie dzīvnieki spēj pieciest cilvēka klātbūtni. Tas gan nenozīmē, ka manīsi zebieksti skraidām pa pilsētas ielām. Iespējams, ja būsi pietiekami acīgs un tev uzsmaidīs veiksme, tev izdosies mazo dzīvnieciņu pamanīt kādā Pierīgas mežā. Vienīgā teritorija, kur zebiekstes nelabprāt uzturas, ir lieli meži.
Citi lasa
Pamana tikai vērīgākie
Ja tavas vecmāmiņas piemājas krūmā dzīvotu zebiekste, visticamāk, to neviens nemaz nenojaustu. Kā tas var būt? Zebiekstes ir ļoti veiklas, izveicīgas un pārvietojas zemsedzē – augu atliekās, kas gada laikā sakrājušās uz zemes – vai pa kurmju un peļu alām. Savukārt ziemā viņas nešpetni ņurko pa sniega kupenām, no kurām bez vajadzības savu šņukuru ārā nebāž. Tev noteikti rodas jautājums – kāpēc tieši kurmju un peļu alas? Atbilde uz to ir pavisam vienkārša – šie mazie dzīvnieki ir galvenais zebiekstes medījums. Nelielais augums un veiklās ķepas ļauj zebiekstei sekot savam mielastam pa pēdām arī pa tuneļiem un alām.
Tā kā lielāko dienas daļu zebiekste pavada, skraidot pa citu izveidotām zemsedzes takām, tās visbiežāk ir arī vietas, kur viņa izveido savu midzeni. Dažkārt viņa izmanto arī gadījuma rakstura slēptuves, piemēram, akmeņu krāvumu pie kāda stumbra. Taču zebiekste ir naska uz pārvākšanos un nepavada visu savu mūžu vienā midzenī. Kad plēsējai labu laiku tuvākajā apvidū nav izdevies notvert neko, ko uzlikt uz kārā zoba, viņa pārvietojas uz citu vietu, kur atrod sev jaunu mitekli.
Vientuļā māte
Zebiekstes ne tikai labprāt pārvietojas no vienas slēptuves uz citu, bet arī bez sirdsapziņas pārmetumiem maina partnerus. Viņas ir vienpates, līdz ar to monogāmas attiecības nav zebiekstu stilā. Taču tas nenozīmē, ka viņas nav naskas uz pēcnācēju radīšanu. Zebiekstēm riesta periods ir pavasarī, un vienā metienā pēc 34–37 grūsnības dienām parasti piedzimst četri līdz septiņi mazuļi. Mazo zebiekstēnu audzināšanu uz uzņemas mamma, taču tas viņai nav jādara ilgi, jo jau pēc aptuveni trim četriem mēnešiem, kad mazuļi ir pietiekami pieauguši, lai paši par sevi parūpētos, māte tos atstāj un pati dodas tālāk.
Tas ir sermulis, nevis zebiekste!
Sermulis ir dzīvnieks, kas pēc pirmā acu uzmetiena līdzinās zebiekstei. Ne velti zebiekstes latīniskais nosaukums ir Mustela nivalis, kas tulkojumā nozīmē ziemas sermulis. Pēc izskata šie dzīvnieki tiešām ir līdzīgi – abiem ir līdzīga miesasbūve un arī kažoku krāsa. Iezīme, kas abus pietuvinātos dzīvniekus atšķir vienu no otra, ir astes garums. Zebiekstēm ir salīdzinoši īsa aste ķermeņa apmatojuma krāsā, savukārt sermulim aste ir garāka, un tās gals ziemā ir melns, bet vasarā tumši brūns. Tagad, kad ieraudzīsi mazu, veiklu dzīvnieciņu ar mīlīgu purniņu, atceries pievērst uzmanību viņa astes garumam, jo tikai tā tu sapratīsi, vai tev palaimējies redzēt zebieksti vai sermuli.
