Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kurš un kāpēc stādīja alejas?
Vēsturiski Latvijas teritorijā koku alejas sāka stādīt 18. gadsimtā, kad vienīgais transportlīdzeklis preču un pasažieru pārvadāšanai bija zirdziņš un ceļu braucamā daļa ar īpašu cietu segumu netika nostiprināta. Tolaik alejas pirmkārt kalpoja praktiskiem nolūkiem. To uzdevums bija novērst gājēju un braucēju pārkaršanu karstajā saulē, pasargāt no vēja brāzmām un lietus, kā arī novērst grunts ceļu izkalšanu un putekļošanos.
Ābeļu alejas savukārt bija barotājas – vieta, kur izsalkušie ceļinieki varēja iestiprināties, ja ļoti māca izsalkums. Savukārt ziemā sniega apstākļos aleja palīdzēja orientēties un noteikt ceļa robežas.
19. gadsimtā, ietekmējoties no Rietumeiropas dārzu un parku modes, muižnieki alejas stādīja kā piedevu pie muižas apbūves centrālās ēkas, un tās nenoliedzami varēja uzskatīt par muižkungu statusa apliecinājumu. Tās veda uz muižām, medību pilīm un šodien pat vairs neizskaidrojamām vietām. 19. gadsimta otrajā pusē, attīstoties dzelzceļu satiksmei, gar dzelzceļiem sāka veidot sniega aizturstādījumus – eglīšu dzīvžogus, lai ziemā pasargātu sliežu ceļus no aizputināšanas.
Vēlāk, 20. gadsimtā, šādus dzīvžogus sāka stādīt arī gar galvenajām šosejām. Mūsdienās alejas joprojām ieskauj ceļus uz lauku viensētām un pat saimniecību ceļus uz ganībām. Funkcionāli tās aiztur troksni un vēju, rada ēnu braucējiem, kā arī absorbē dūmgāzes.
