Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šetlendas dēls
Šetlendas aitu suns radies Šetlendas salās, no turienes cēlies arī šķirnes nosaukums – šeltijs. Tur šo suni lielākoties izmantoja kā aitu ganu. Tiek uzskatīts, ka šķirne ir tikpat sena, cik Šetlendas salas, taču dokumentālu pierādījumu tam nav.
Lai gan ārēji šeltijs tiešām ir ļoti līdzīgs kollijam, tas nebūt nav kollijs miniatūrā. Tā ir patstāvīga suņu šķirne.
Abas šķirnes attīstījušās neatkarīgi viena no otras. Zinātnieki uzskata, ka par savu parādīšanos uz šīs zemes šeltijiem jāsaka paldies špicveidīgajiem suņiem un Islandes ganu suņiem. Vēlākajos gados šeltijiem, iespējams, pielējuši klāt arī Kavaliera Kinga Čārlza spaniela, Pomerānijas špica un pat papilonu asinis, no kuriem pirmatnējie šeltiji mantojuši nedaudz vijīgo apmatojumu, lielās ausis, apaļās acis un asti, kas sagriezusies gredzenā.
Ņemot vērā, ka kolliji bija ievesti Šetlendas salās vēl 19. gadsimta 40. gados, nevar izslēgt faktu, ka jau tad mazākie šīs šķirnes īpatņi tika krustoti ar šeltijiem. 1900. gadu sākumā šeltijiem jau bija visai daudz ar kollijiem līdzīgu īpašību, bet pirmajā šķirnes standartā, ko Anglijas šeltiju kluba locekļi sarakstīja 1914. gadā, sadaļā Kopējais izskats bija teikts, ka šeltijam jābūt miniatūra kollija izskatam. 20. gadsimta 1920. gados Šetlendas ganu suņu genofonds tika mērķtiecīgi papildināts ar kolliju asinīm, kas deva kā plusus, tā arī mīnusus.
Šādu pārošanu rezultātā šeltijiem bieži vien sāka dzimt pārāk lieli suņi, ar pagarinātām galvām, kas tipiska kollijiem. Šādai šķirņu pārošanai bija gan piekritēji, gan pretinieki. Daudzi šķirnes cienītāji uzstāja, ka jāsaglabā šeltiju sākotnējais izskats, tikmēr oponenti vēlējās vadīties pēc standarta, kas ieteica šķirnē mini kollija tipu. Par laimi, atradās entuziasti, kas strādāja pie suņu radīšanas, kuros būtu gan viena, gan otra tipa labākās īpašības. Ilgu strīdu un smaga daudzu gadu darba rezultātā, sadarbojoties visiem šeltiju klubiem – Anglijas, Skotijas un Šetlandes –, bija radīts jauns standarts, kurš pēc atjaunošanas 1986. gadā eksistē līdz pat šodienai.
Standarta atjaunošanas laikā no tā tika izņemts teikums par līdzību ar kollijiem, bet to aizvietoja spilgta rindiņa: «Mazs, garspalvains darba suns ar brīnišķīgu ārieni.» (Small, long haired working dog of great beauty). Protams, ārējā šķirņu līdzība nav apstrīdama. Tie, kas labi pārzina abas šķirnes, norāda, ka šeltiji ir daudz emocionālāki, kustīgāki un azartiskāki nekā nosvērtie kolliji.
Kļuvuši populārāki
Latvijā nopietnākā un zināmākā šeltiju audzētāja ir Svetlana Krēsliņa. «Pirmais šeltijs pie manis nonāca 1999. gadā. Tā bija ruda kucīte, kuru es nosaucu par Fly. Sāku ar viņu iet uz treniņiem, izstādēm. Un burtiski iemīlējos šajā sunī. Tāpēc ātri vien sekoja nākamais un nākamais šeltijs,» stāsta Svetlana.
Lai arī deviņdesmito gadu beigās suņu šķirņu izvēle mūsu valstī bija jau ļoti liela, Svetlana izvēlējās tieši šeltiju, jo viņas aizraušanās jau daudzus gadus ir adžiliti. «Pirms šeltija man bija pūdelis, taču viņš guva traumu. Ārsti pateica, ka kucīte diez vai varēs skriet, tāpēc sāku meklēt suni, kurš būtu ideāli piemērots adžiliti sporta veidam. Noteikums bija arī, lai tas būtu izmērā maziņš sunītis. Šeltijā bija viss, ko vēlējos,» stāsta Svetlana.
Salīdzinot ar to laiku, kad viņa tikai sākusi nodarboties ar šeltijiem, šodien viņi Latvijā kļuvuši daudz populārāki. «Grūti pateikt, kāpēc tā. Iespējams, informācija par šķirni kļuvusi pieejamāka. Es vadu suņiem adžiliti nodarbības, un pie manis nāk daudzi saimnieki ar šeltijiem. Kad jautāju, kāpēc izvēlējās tieši šo suņu šķirni, viņi atbild – tāpēc, ka viņš ir neliels, smuks un draudzīgs.
Un viņam nav tik nenormāla enerģija, kā, piemēram, Džeka Rasela terjeriem.
Raseli arī nav slikti suņi, taču ne visi cilvēki grib tik nenormāli enerģisku suni. Šeltiji arī ir enerģiski un kustīgi, taču mājās viņi ir salīdzinoši mierīgi,» norāda audzētāja.
Vienmēr skaists
Kā jau ganu suns, šeltijs ir ārkārtīgi darbaspējīgs, gudrs un izturīgs suns, turklāt ar aristokrātisku ārieni. Liels viņa pluss, ka šeltijs vienmēr izskatās vienlīdz skaists. Atliek tikai izķemmēt, un viņš ir parādei gatavs. Viņu nevajag regulāri vest pie friziera, trimēt, un arī problēmas ar apmatojuma krišanu, pareizi suni barojot un kopjot, nerodas.
«Es savus suņus ķemmēju labi ja reizi nedēļā, biežāk nav vajadzības. Protams, periodos, kad notiek apmatojuma maiņa, liekā pūka jānovāc katru dienu, bet citādi suņa kažoka kopšana raizes nesagādā praktiski nekādas,» teic Svetlana. Šeltija skaistās bikses atrodas salīdzinoši augstu no zemes, un pastaigas laikā šāds suns ar savu skaisto kažoku neuzslauka zemi, savācot savā apmatojumā netīrumus un zariņus, kā tas mēdz būt ar citu garspalvainu šķirņu suņiem.
Greznais šeltiju kažoks ir ne tikai rota, bet arī dabas dots termoregulators.
Lielā karstumā tas aizsargā suni no pārkaršanas un karstuma dūriena, aukstā laikā silda, bet lietū dubultā apmatojuma kārta novērš no izmirkšanas un pārsalšanas. Tāpēc šeltijus arī nekad nefrizē, izņemot izstāžu suņus, kam pirms izstādes apmatojumu nedaudz pielīdzina ausīm un kājām.
Pret svešiem atturīgs
«Ja jūs vēlaties suni, kurš mīl visus, šeltijs pavisam noteikti nav jums domāts,» uzsver Svetlana. «Šeltijs nav pārlieku emocionāls suns, kurš uzmācīgi dāļās savu mīlestību visiem pēc kārtas, kā to dara, piemēram, borderkolliji. Viņš mīlestību apliecinās tikai saviem ģimenes locekļiem. Pret svešiem cilvēkiem viņš būs draudzīgs, taču atturīgs, bet nekādā ziņā agresīvs. Tādā ziņā šeltijs ir ļoti nosvērts,» skaidro audzētāja.
Ja mazi bērni pret šeltiju izturēsies pārāk uzmācīgi, šis suns drīzāk paies maliņā, nekā uzrūks bērnam vai, nedod Dievs, iekodīs viņam.
Ciemiņus sagaida nedaudz ar aizdomām, rokās nedosies, kamēr nepārliecināsies, ka šim cilvēkam var uzticēties. Un arī pēc tam jūtu izpausmēs šeltijs ir ļoti ieturēts, var paluncināt asti, atļaut sevi paglaudīt, taču viņš nekad nemetīsies kaislīgi bučoties, nogāžot no kājām visus, kas gadīsies viņa ceļā.
Nav domāts visiem
Ieraugot uz ielas šīs šķirnes suni, cilvēki smaida, vēlas noglaudīt. Mini Lesijas ārējais izskats, atšķirībā no cīņas suņu šķirnēm, apkārtējos nekad nerada jautājumu – kāpēc jūsu sunim nav uzpurņa. Turklāt viņam ir tāds purniņš, ka šķiet, ka šeltijs vienmēr smaida. Lai arī šeltiji patīk gandrīz visiem, tas nav suns, kas domāts visiem.
Pirmkārt, jāņem vērā jau pieminētā enerģija, kustīgums. «Ja esi iecerējis izvest suni pastaigā, apejot vienu riņķīti ap māju, šeltijs nav tavs suns. Labāk tad izvēlies mopsi vai angļu buldogu,» iesaka audzētāja. Otrkārt, jāņem vērā, ka šeltijs ir salīdzinoši skaļš suns. «Viņiem ļoti patīk riet. Šo vēlmi daļēji var skaidrot ar to, ka šādu uzvedību pieprasīja darbs fermā. Taču, pareizi audzinot suni, vēlmi riet var samazināt līdz minimumam,» stāsta audzētāja.
Veselīgi ilgdzīvotāji
Šeltiji, kā jau īsti darba suņi, ir ļoti izturīgi un labi pielāgojas dažādiem apstākļiem. Viņiem nav noslieces uz alerģijām, viņi ir noturīgi pret stresu un slimo reti. «Šeltiji tiešām ir ļoti veselīgi, es ar saviem suņiem pie vetārsta dodos tikai uz ikgadējo poti. Citādi ar viņiem nekādu problēmu. Mans pirmais šeltijs nodzīvoja rekordilgi – 17 gadus. Dienu pirms nāves vēl skrēja pakaļ bumbiņai. Varbūt būtu vēl ilgāk nodzīvojis, bet Fly bija vēzis…»
Arī barošanas ziņā šeltiji nav izvēlīgi. Protams, labāk izvēlēties profesionālo barību. «Šeltijiem ir nosliece uz lieko svaru, tāpēc jāseko līdzi, ko un cik daudz sunim dod ēst. Esmu redzējusi jau pavisam jauniņus pārbarotus šeltijus, kas izskatās kā bumbas,» stāsta Svetlana.
Adžiliti meistari
Šeltiji ir ļoti aktīvi suņi, precīzi izpilda komandas un spējīgi attīstīt lielu ātrumu kustību laikā. Visas šīs īpašības padara šeltijus par ideāli piemērotiem tādos kinoloģiskos sporta veidos kā adžiliti, flaibols u.c.
Atšķirībā, piemēram, no kollijiem, šeltijiem patīk strādāt. Šeltiji dievina sportot, apmeklēt apmācību laukumu.
«Viņiem ir nepieciešams šis sportiskais azarts kā gaiss,» saka Svetlana, kas jau ilgus gadus trenē savu suni adžiliti sportā. Ja cilvēks vēlas ar savu suni nodarboties ar adžiliti vai kādu citu sporta veidu, Svetlana iesaka kucēnu vispirms atvest uz laukumu vienkārši padzīvoties. Jo ir šeltiji, kuriem ir problēmas ar socializāciju, – viņi var bīties no nepazīstamām parādībām: sabiedriskā transporta, skaļuma tribīnēs utt.
«Jo ātrāk sāksiet strādāt ar šeltiju apmācību laukumā, jo labāk,» zina stāstīt šeltiju audzētāja. Šodien adžiliti sporta veidā pasaulē nostiprinājušies divi līderi suņu šķirņu vidū. Lielāko suņu vidū (maxi) tie ir borderkolliji, bet vidējo (medium) un mazo (mini) – šeltiji. Veiklība, ātrums, plastika, azarts – pateicoties visām šīm īpašībām, šeltiji plūc uzvaras laurus teju visās adžiliti sacensībās.
Šķirnes priekšrocības
- Kompakts izmērs, piemērots dzīvei dzīvoklī
- Raksturā ļoti miermīlīgs un draudzīgs
- Nosvērts temperaments
- Elementāra kopšana
- Labi satiek ar bērniem un citiem mājdzīvniekiem
- Laba veselība
- Ilgdzīvotājs
Trūkumi
- Salīdzinoši skaļš suns
- Nav piemērots mazkustīgiem cilvēkiem
- Dažiem suņiem mēdz būt problēmas ar socializāciju
- Nosliece uz lieko svaru
Eksterjers
Acis: vidēji lielas, slīpi novietotas, mandeļveida forma. Acu krāsa ir tumši brūna,
izņemot suņus ar marmora apmatojumu, kuriem ir pieļaujamas gaišzilas acis.
Ausis: nelielas, mēreni platas pie pamatnes, augstu un diezgan tuvu novietotas. Ausu galiņiem jābūt 1/3 uz leju. Ja ausis ir stāvošas, izstādēs suns nevar piedalīties.
Kakls: muskuļots, skaisti izliekts un diezgan garš.
Priekškājas: muskuļotas, labi veidotas, spēcīgas.
Pakaļkājas: taisnas un paralēlas.
Krūtis: dziļas, sniedzas līdz elkoņiem.
Mugura: taisna, ar plūstošu izliekumu viduklī.
Gurni: palti, muskuļoti.
Aste: zemu novietota, sašaurinās virzienā uz galiņu.
Pēdas: ovālas, pareizi aizpildītas, pirksti savilkti kamolā.
Augums skaustā: kucēm 35 cm, suņiem 36,5 cm.
Svars: vidēji 12 kg.
Apmatojums: sastāv no akota matiem un pavilnas. Akota mati gari, cieti un taisni, pavilna – mīksta (atgādina dūnas), īsa un blīva. Apkakle un bikses izteiktas, priekšējās ekstremitātes labi apmatotas. Uz pakaļējām ekstremitātēm apmatojums labi attīstīts virs lecamajām locītavām, bet zemāk – apmatojums ir diezgan īss. Purnu klāj īss apmatojums. Īss apmatojums uz korpusa krūšu daļām tiek vērtēts kā trūkums.
Dzīves ilgums: vidēji 12–15 gadi
Šeltiju apmatojumu krāsu varietātes
- Sabuļu ar baltu (populārākā šeltiju kažoka krāsa)
- Trīskrāsains – melns, ruds un balts.
- Marmora.
- Bi color – melns ar baltu.
- Bi merle – marmors, bet bez rudas krāsas piejaukuma.
