Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan no maza podiņa lielākā kaktusu var pārlikt arī tad, kad tas tikko atnests no veikala, kaut decembrī, tomēr pārstādīšanai tam, tāpat kā visiem augiem, vislabāk der gada gaišais laiks – no februāra beigām līdz augustam.
Kādu augsni vajag?
Dziļš ir malds, ka kaktusiem augšanai nevajag neko vairāk kā pliku granti. Un arī laistīt un mēslot nevajag, jo tas pārtiek, tā teikt, no svaiga gaisa un mīlestības. Svaigo gaisu un mīlestību, protams, vajag, bet pie tiem klāt arī pasmagu augsni. Veikalos nopērkamā augsne, arī tieši kaktusiem domātā, lielākoties ir par vieglu, veidota uz kūdras bāzes. Ja tāda nopirkta, tā mājās jāielabo, papildinot ar māla klucīti, ko sadrupina un iejauc kūdrā. Vajadzīgs, lai augsne būtu skāba (pH apmēram 6–6,4), tāpēc pamatam neder neitralizētās kūdras, kas domātas dārzeņu un dārza puķu audzēšanai. Lai gan augsne smaga, tai jābūt gaisa caurlaidīgai, tāpēc jāpiejauc arī rupja grants vai sīki akmentiņi, šķembas, smalks keramzīts. Neder dolomīta šķembas, kas augsni padarīs sārmainu. Trūdvielas kaktusam vajadzīgas ļoti maz, tāpēc nederēs komposts. Toties ļoti noderēs velēnu zeme, ko iegūst, nogriežot velēnas ar visām augu paliekām, sakraujot kaudzē un ļaujot divus trīs gadus nogatavoties. Tā der ne tikai kaktusiem, bet arī ļoti daudzām citām istabas puķēm – arī palmām, dracēnām, filodendriem u. c. Var izmantot arī smagāku dārza zemi.
Citi lasa
Kaktusus ar mīkstākām adatām var pārcelt kailām rokām. Ļoti asos satver ar bieziem blīvas ādas cimdiem vai papīru – kaut vai avīzēm vairākās kārtās.
Jau uzmetot aci vien, Zane diezgan daudz var spriest par kaktusu biogrāfiju. No šiem vislabāk klājies pašam mazākajam – tas nav izstīdzējis, saglabājis savu omulīgi apaļīgo formu. Pārējie stāsta, ka tiem kādā brīdī pietrūcis gaismas – par to liecina iežmauga stumbrā. Parasti tā notiek ziemas tumšajos mēnešos. Lai kaktusi augtu vienmērīgi, tiem vajadzīgs papildu apgaismojums. Ja nav iebildumu pret iežmaugām, var iztikt arī tā, kā ir.
Visi kaktusi sasvērušies uz vienu pusi – tas savukārt liecina, ka tajā pusē bijis logs un viņi diezgan izmisīgi stiepušies pēc gaismas. Lai neaugtu šķībi, kaktusus var pagrozīt. Vienmērīgi un pakāpeniski, piemēram, reizi nedēļā var pagriezt par apmēram 30 grādiem pulksteņa rādītāja virzienā, un tā trijos mēnešos kaktuss būs piedzīvojis pilnu apgriezienu. Negroza tikai pumpuru un ziedu veidošanās laikā, taču dzīvojamās istabas temperatūrā kaktuss nemēdz ziedēt.
Savukārt tas, ka vietām kaktusiem nogājušas adatas un spalvas, nav nekas īpašs, visticamāk, mehānisks bojājums – varbūt aizkars aizķēris.
Pirms pārstādīšanas podiņu ar kaktusu ieliek traukā ar ūdeni, lai samirkst augsne un saknes.
Podiņa dibenā ieber drenāžas kātu. Sevišķi nozīmīga tā ir tādos podos kā šie, jo nevienam no tiem – ne stikla, ne māla – dibenā nav cauruma, pa kuru aiztecēt liekajam ūdenim. Drenāžas kārtas biezums atkarīgs no trauku un kaktusu lieluma – jo lielāki, jo biezāka kārta. Šajā gadījumā pietiks ar pāris centimetriem. Drenāžai izvēlas olīšus, granīta šķembas, keramzītu, rupju granti. Tā būs vieta, kur pēc laistīšanas satecēs liekais ūdens, un saknes nemirks ūdenī. Tomēr laistot jābūt ļoti piesardzīgam – šādos, ap 1,5 l traukos lej ne vairāk par 100 ml ūdens reizē.
Izņem kaktusus no vecā podiņa un apskata saknes. Šiem saknes ir veselīgas. Ja saknes būtu melnas, sapuvušas, tad gan vajadzētu izjaukt sakņu kamolu un bojātās nogriezt. Var griezt pat tā, ka kaktuss paliek pilnīgi bez saknēm – tas spēj izveidot jaunas, tikai jāstāda grantī. Mūsu mazākais, vientuļais kaktuss ir trihocerejs (Trichocereus), pārējie – leninghausa notokaktusi (Notocactus leninghausii), kas aug grupiņās, un atdalīt tos nevajag, ja vien nav īpaša vajadzība vai vēlēšanās. Ar koka irbulīti, piemēram, otas kātu, var mazliet pairdināt sakņu kamola apakšu.
Virs drenāžas kārtas podiņā ieber mitru sagatavoto jauno zemi. Piemēra, cik daudz tās vajadzīgs, lai kaktusu varētu iestādīt tikpat dziļi, cik tas audzis iepriekš. Ja jaunajā podā augs viena pati kaktusu saime – kā mūsējā māla olā –, iecentrē to poda vidū. Šķībumu gan nevajadzētu labot, stādot tā, lai virszemes daļa atrastos vertikāli. Ja bija šķībs, lai šķībs arī paliek – stāju labos vēlāk, grozot pret gaismu. Uzmanīgi ar sauju pieber sagatavoto augsni brīvajās vietās un pieblīvē ar pirkstiem. Stikla traukā, kur sadzīvos vairāki kaktusi, veido kompozīciju pēc savas gaumes.
Ja traukā vēl ir brīva vieta, papildinot kompozīciju, līdzās kaktusiem var iestādīt eševērijas – sukulentus, kuriem vajadzīgi tieši tādi paši augšanas apstākļi kā kaktusiem. Tās mazos podiņos pārdod malu malās un droši var pirkt. Podiņa virspusē atkal var uzbērt akmentiņu kārtu – tikai tādēļ, lai jaukāk izskatās. Jaunajos podiņos kaktusi varēs augt vismaz 3–4 gadus vai pat vēl ilgāk. Notokaktusi labos apstākļos spēj izaugt pat pusmetru gari un piebriest divu roku resnumā. Bet, ja tiks turēti mazā podiņā, tik lieli neizaugs.
