Odiņš, kurš izvēlējās savu saimnieku — Uldi Rudaku

Turpinot sēriju ar rakstiem, kas izpelnījušies izdevniecības SANTA gada balvu — Zelta spalvu —, godinām uzvarētāju Foto kategorijā, kam Zelta spalvu piešķīra ekspertu žūrija, — Rudaka muzikālais Odiņš (žurnāls ASTES Nr.5).

Kad Maskavas ielā, netālu no tramvaju depo, esmu Uldi ar viņa sunīti Odiņu, lai parunātu par viņu abu kopdzīvi, pirmajā brīdī nobīstos, ka nekāda saruna nesanāks, jo tūlīt vairs nebūs, tā sakot, sarunas priekšmeta – tievā saitītē turētais Odiņš pēkšņi tik strauji un nikni metas virsū garāmbraucošajai automašīnai, ka šķiet, no traģiskas sadursmes viņu glābj tikai automašīnas vadītājs, veikli paraujot sāņus, kur saite sunim vairs neļauj mašīnu aizsniegt. Uldis mani mierina ar dzelžainu argumentu – viņa Odiņam ir jau kādi 13 gadi, no tiem desmit viņš ir kopā ar Uldi un mašīnām meties virsū vienmēr, tātad laikam jau tomēr prot izrēķināt, cik tālu var iet, lai nenokļūtu zem riteņiem un neatstātu savu draugu Uldi vienu.

Tā kā Odiņš pie Ulda nonāca bez papīriem, tas, kādu šķirņu suņi bijuši viņa senčos, nosakāms tikai vizuāli – kāds no terjeriem. «Tāda šķirne ir diezgan sena. Kad biju Amerikā, Getija galerijā, tur ieraudzīju 1860. gados tapušu gleznu, kurā attēlots cilvēks, kas iet pa ielu, un aiz viņa sunītis – precīzi mans Odiņš!» saka Uldis. Kad viņš ar draudzeni bijis Kanāriju salās, tur abi redzējuši ļoti daudzus sunīšus, līdzīgus Odiņam, mazākus un lielākus, bet ar līdzīgu apmatojumu un uzvedību.     

Ap trijiem naktī sēdos uz riteņa un braucu uz mājām, un sunītis visu ceļu līdz Maskačkai noskrēja man līdzi. Es arī nebraucu pārāk ātri, lai viņam nav grūti. Kad apstājāmies pie manām durvīm, viņš nāca iekšā – bija jau mans.»

Odiņš ir kopā ar Rudaku kopš tās reizes, kad Uldis ar draugu gāja uz Andrejsalu. «Gājām gar ostu, un mums pretī nāca šis sunītis. Paglaudījām, un viņš sāka nākt mums līdzi, » atceras Uldis. «Aizgājām līdz Andrejsalai, tur ar vēl dažiem draugiem sēdējām un dzērām kādus alus, un tur sunītis jau sajutās mūsējais – sāka mūs sargāt no visādiem garāmgājējiem, aprejot viņus savā drusku aizsmakušajā balsī. Kad pirmoreiz dzirdēju viņa balsi, tā likās smieklīga, bet vēlāk pieradu.»

Sapratuši, ka suns viņu kompānijai ir pieķēries, draugi sprieduši, ka kādam viņš būs jāņem pie sevis. Tad nu atklājies, ka gandrīz visiem ir kādi apstākļi, kas neļauj suni ņemt: vienam jābrauc uz ārzemēm, otram mazi bērni mājās, trešajam jau ir suns, ceturtajam kaķis… «Beigās es no visiem izrādījos vienīgais, kas sunīti var ņemt. Aizsūtīju īsziņu savai tālaika draudzenei Anetei, ka uzradies tāds sunītis un ka laikam viņš būs jāņem. Anete atbildēja: «Ņem. Tu jau sen tādu gribēji.» Viņa zināja, ka man patīk mazi sunīši, kaut kā mīļāki liekas.» Kad Rudaka draudzene bija suņa ņemšanu akceptējusi, atlika tikai sunītim pašam apliecināt, ka viņš to vēlas. «No Andrejsalas gājām uz Vecrīgu, klīdām pa vairākiem krogiem, pa ceļam satikām pazīstamas meitenes, kuras arī priecājās, ka man būs savs sunītis, » atceras Uldis. Kad viņš meitenēm biju izstāstījis, ka sunīti grasās paturēt, visi ķērušies pie vārda izdomāšanas. Viena meitene teikusi, ka jāsauc sunīti par Podziņu, jo acis viņam brūnas kā pogas. Sunītis uz tādu vārdu arī it kā atsaucies, tomēr Uldim Podziņš nešķitis piemērotākais vārds.           

    

Tad kādā brīdī, kad Uldis ar draugiem un meitenēm sēdējis kafejnīcas Ļeņingrada vasaras terasē, sunītis kaut kur aizskrējis. «Es jau nobēdājos, ka velti esmu sadomājies, ka man būs sunītis, jo viņš tomēr ir aizbēdzis, » atceras Uldis. Tomēr ilgi skumt viņam nesanāca, jo drīz vien suns bijis atpakaļ un nogūlies zem Ulda krēsla. «Tad sapratu, ka viņš būs mans. Ap trijiem naktī sēdos uz riteņa un braucu uz mājām, un sunītis visu ceļu līdz Maskačkai noskrēja man līdzi. Es arī nebraucu pārāk ātri, lai viņam nav grūti. Kad apstājāmies pie manām durvīm, viņš nāca iekšā – bija jau mans.»

Rudaka toreizējā draudzene Odiņu esot ļoti iemīlējusi. «Man pat liekas, ka tad, kad es viņai jau sen biju līdz kaklam, viņa mani vēl kādu laiku piecieta Odiņa dēļ, » viņš pieļauj

Vārds Odiņam radies tajā pašā naktī. «Tā kā meitenes viņu bija saukušas par Podziņu un viņš uz tādu vārdu bija atsaucies, likās, ka vārds jābeidz ar galotni -iņš. Man dzīvoklī uz plaukta stāvēja pretodu līdzeklis Odiņš (starp citu, vēlāk no Artusa Kaimiņa, kad viņš mani intervēja raidījumā Suņu būda, uzzināju, ka to ražo viņa radinieku uzņēmums). Ieraudzīju to Odiņu un nodomāju, ka tas būs īstais vārds manam sunītim. Mans draugs Dambis vēlāk man prasīja, kāpēc tāds vārds: «Vai tāpēc, ka piesūcās tev kā ods un vairs nevarēji tikt no viņa vaļā?» Var jau būt, ja vārds nebūtu uzradies pats un nāktos to izdomāt, būtu smēlies iedvesmu no rokmūziķu vārdiem, » pieļauj Uldis.  

Rudaka toreizējā draudzene Anete Odiņu esot ļoti iemīlējusi. «Man pat liekas, ka tad, kad es viņai jau sen biju līdz kaklam, viņa mani vēl kādu laiku piecieta Odiņa dēļ, » viņš pieļauj. Arī tad, kad Uldis ar Aneti jau bija pašķīrušies, viņa Odiņu reizēm ņēmusi pie sevis, ja Uldim bija kaut kur uz ārzemēm jābrauc.    

Odiņš un automašīnas

Pirmo mēnesi Uldis pat kaklasiksnu nav lietojis, jo sunītis ļoti paklausīgi gājis visur līdzi. Kaklasiksnu tomēr vajadzējis iegādāties, jo Odiņam ir jau minētā indeve uz ielas mesties virsū visām garāmbraucošajām automašīnām. «Pagaidām sabraukts vēl nav, tātad laikam jau kaut ko izrēķina, » Uldis stāsta, ka tad, kad viņš pats brauc ar mašīnu un ļauj Odiņam skriet blakus, ir redzams, ka gluži zem riteņa suns galvu tomēr nebāž. Tomēr tagad Maskačkā Odiņš, par spīti savai pieklīdeņa gaitu pieredzei un lielajai uzticībai saimniekam, brīvsolī tiek laists tikai naktīs – dienā apkārt tomēr ir pārāk daudz automašīnu un citu suņu.         

Odiņš un suņi

Lielie suņi ir otrs Odiņa uzbrukumu objekts. Ar mazajiem viņš tikai apostās, tie viņu īpaši neinteresē un būtībā tiek ignorēti. Bet, ja Odiņš tālumā ierauga lielu suni, Uldis viņu saitē knapi var noturēt. «Ja es Odiņu tādā brīdī paņemu rokās, viņš ir gatavs man iekost, lai atbrīvotos un varētu tikt galā ar lielo suni. Tad viņš metas tam virsū, drausmīgi rej un rāda zobus. Vieni lielie suņi droši vien domā, kas tas par nīkuli, un īpaši nereaģē, citi kļūst dusmīgi. Tiem lielākajiem taču tāda izmēra suns kā mans Odiņš ir viens kodiens, tāpēc, kad kādreiz kāds lielais negaidīti uzrodas un viņu saķer ātrāk, nekā es esmu spējis Odiņu pasargāt no abu kontakta, man ir licies, ka nu gan būs cauri, lielais Odiņu nokodīs. Tomēr nenokož.

Man ir viena diskomūzikas plate, kurā trompete ir solo instruments, to es nevaru likt, jo Odiņš visu laiku gaudo līdzi.

Man šajā sakarā ir viena doma. Esmu Odiņu nesis pie spoguļa – un man šķiet, ka spogulī viņš sev ne īpaši patīk. Varbūt Odiņš netic, ka tas, kurš viņam spogulī skatās pretī, ir viņš. Respektīvi, varbūt Odiņš ir iedomājies, ka viņš ir liels un varens, un, ja nu ir sanācis konstatēt, ka tomēr maziņš, tad Odiņš par vislabāko nāvi uzskata bojāeju cīņā ar lieliem un vareniem suņiem.»

Rudaka mājā kaimiņos dzīvo bulterjers, ar to Odiņu nevarot laist kopā. Māsasmeitai ir paliela sunene, un, kad Uldis kādreiz aizbrauc pie viņas uz dārzu, Odiņš viņas lielo suneni visu laiku dzenā. «Lielā droši vien domā, ka Odiņš ar viņu spēlējas, bet Odiņš jau to lietu uztver nopietni, » vērtē Uldis. «Tad lielā arī brīžam kļūst dusmīga, gandrīz vai jāskatās, lai mazo nesakož. Tomēr lielajos suņos nav tāda ļaunuma, lai viņi mazo uzbrucēju nokostu ar vienu kodienu, kā to droši vien varētu izdarīt. Tikai nogāž gar zemi.» Kaķus Odiņš dzenā tikpat cītīgi kā automašīnas un lielos suņus. Tomēr ar Ulda vecāku kaķi sadzīvo rāmi. 

Odiņš un mūzika

Pret mūziku Odiņš nav gluži vienaldzīgs. Viņu aizkustina pūšamie instrumenti. «Man mājās ir flautiņa, ko angliski sauc recorder, svilpīte un pūšamais taustiņinstruments Melodica, uz tiem Odiņš reaģē, tāpat arī uz saksofonu un trompeti – dzied līdzi, proti, gaudo, » stāsta Uldis. «Anete reiz minēja, ka varbūt Odiņš gaudo tāpēc, ka viņam šīs skaņas nepatīk. Man tomēr šķiet, ka patīk, – ja esmu otrā istabā un padarbinu kādu no šiem instrumentiem, Odiņš atskrien, priecīgi luncinādams asti, un gaudo līdzi. Tagad man telefonā ir melodija, kas Odiņam ļoti patīk. Ja telefons man ir kaut kur nomētājies, Odiņš to atrod, sadzirdot mūziku, » Uldis nodemonstrē efektu, liekot man viņam uzzvanīt. Kad melodija atskan, Odiņš patiešām uzreiz sāk vilkt līdzi, ka visa mazā Maskačkas kafejnīca skan.

Esmu pamanījis, ka suņu meitenes viņu interesē, bet ne pārāk. Vienīgā reize, kad esmu redzējis Odiņu tā īsti iemīlējušos, bija laikos, kad es vēl viņu laidu vienu dzīvot pa pagalmu. Tad viņi ar vienu suņu puiku laimīgi skrējās, lēca viens otram virsū, bija riktīgi iemīlējušies.

«Ja ierakstos, ko klausos, ieskanas mutes harmonikas, Odiņš ieklausās, un, ja tās sāk skanēt vairāk, gaudo. Man ir viena diskomūzikas plate, kurā trompete ir solo instruments, to es nevaru likt, jo Odiņš visu laiku gaudo līdzi. Vakar uzliku Auļus, arī tie viņu neatstāja vienaldzīgu – Odiņš gaudoja skaļāk par visām tumbām! Starp citu, kad māsai bija tas jauktenis kollijs, es tajā laikā bieži klausījos Nazareth plati, tajā ir dziesma Please Don’t Judas Me. Reiz dubultkasetniekā ierakstīju to dziesmu kopā ar kollija gaudošanu, iznāca ļoti labs papildinājums, » stāsta Uldis.           

Odiņš un klejojumi

Naktīs Uldis Odiņu laiž laukā izskrieties. Parasti suns atgriežas pēc 10–15 minūtēm. «Ja viņš ir prom pusstundu, es jau sāku uztraukties un viņu saucu vai pat eju meklēt, bet parasti viņš atnāk pats un laukā rej. Tā kā man patīk strādāt naktīs, laižu Odiņu laukā arī ap pieciem sešiem rītā.»

Savukārt Uldi Odiņš vienādi priecīgs sagaida gan pēc tāliem braucieniem, gan tikai pāris stundu izgājieniem. «Esmu dzirdējis, ka tad, kad saimnieks aiziet prom, suņi domā, ka viņš aiziet uz visiem laikiem, jo laika izjūtas viņiem nav. Ja kaut ko mājā esmu aizmirsis un atgriežos pēc pāris minūtēm, Odiņš mani sagaida tikpat priecīgs kā tad, ja atgriežos pēc desmit stundām, » ir novērojis Uldis. «Nav ne jausmas, kā viņš iztur tās desmit stundas bez manis. Reiz viņš pat durvju apšuvumu bija saplēsis, acīmredzot gribējis tikt ārā – pie manis.»

Esmu Odiņu nesis pie spoguļa – un man šķiet, ka spogulī viņš sev ne īpaši patīk. Varbūt Odiņš netic, ka tas, kurš viņam spogulī skatās pretī, ir viņš.

 

Odiņš un alkohols

Ja Uldis iedzer kādu alkoholu, Odiņam tas nepatīk. «Man liekas, viņš tad ir bēdīgs, » saka Uldis un atklāj, ka Odiņš reiz viņu tādā situācijā ir izglābis – Uldis bija piemidzis un nebija pamanījis, ka iedegta galda lampa ir nokritusi lejā. Piespiedusies pie segas, tā to uzkarsēja, un sega sāka degt. Uldi pamodinājusi Odiņa gaudošana.  

Odiņš un homoseksuālisms

Vaicāts par Odiņa suniskajām simpātijām, Uldis atklāj interesantu faktu: «Esmu pamanījis, ka suņu meitenes viņu interesē, bet ne pārāk. Vienīgā reize, kad esmu redzējis Odiņu tā īsti iemīlējušos, bija laikos, kad es vēl viņu laidu vienu dzīvot pa pagalmu. Tad viņi ar vienu suņu puiku laimīgi skrējās, lēca viens otram virsū, bija riktīgi iemīlējušies. Skrēja viņi, saspiedušies ar sāniem kopā, vienotā solī, vēl tikai fotogrāfijās zirgus esmu redzējis tā skrienam. Kad Odiņš pārnāca mājā, viņš bieži skrēja pie loga skatīties, vai tas otrs suns atkal nebūs uzradies. Arī tas suns bieži nāca pie mūsu trepēm vai zem mūsu loga. Tas bija īsts mīlas stāsts, otra tāda Odiņam vairs nav bijis. Jā, suņu meitenēm arī viņš lec virsū, bet ne vairāk kā puikām…»

Autors: Egils Zirnis, DIENA, speciāli Astēm