No pļavas līdz sakņu dārzam

Personīgs ievads

Līdz šim man nav bijis sava sakņu dārza – tādu atceros no bērnības, kad pilsētas mazdārziņā pie mājas mums auga gurķi, burkāni, salāti, pupiņas, dilles un vēl šis tas, arī zemenes un avenes. Savukārt kartupeļus audzējām laukos – kad vecmāmiņa vēl tur saimniekoja, mēs vienmēr braucām uz kartupeļu stādīšanu pavasarī, tad pāris reižu uz ravēšanas talkām pa vasaru un rudenī uz norakšanu. Gadi gāja, laiki mainījās, un tie lauki mums vairs nepieder, toties tagad esam saimnieki savos laukos, kur pagaidām sakarā ar pastāvīgu dzīvi un darbu Rīgā lielākoties aprobežojamies tikai ar aizbraukšanu pa nedēļas nogalēm, zāles pļaušanu un… sapņošanu. Kā būtu, ja būtu periods nu jau laikam ir pagājis – sākam domāt par dzīvi laukos. Vismaz vasarās. Un tas nozīmē, ka gribas iekopt arī kādu vadziņu, kur iesēt salātus, burkānus, gurķus un iestādīt arī pāris kartupeļu. Meklējam veidu, kā to izdarīt!

Rudenī vai pavasarī?

Biežāk dzirdēts, ka zemes apstrādāšanas darbus labāk iesākt jau rudenī. Vai tā ir? Mārīte Gailīte atbild apstiprinoši. Kāpēc?

• Pirmkārt, rudenī ir vairāk laika ar to visu nodarboties, jo pavasarī laukos, dārzā un siltumnīcā darbs dzen darbu.
• Otrkārt, gadījumos, ja ir smagāka augsne, pēc rudens uzaršanas pa ziemu lielie zemes kluči sasalst, un sals tos sadrupina – tas būtiski atvieglo turpmāko zemes sastrādāšanu pavasarī.
• Treškārt, ja rudenī jau laikus uzar zemi, tad gājputni, kas dodas uz siltajām zemēm, no aruma labi izlasa dažādus kāpurus un kukaiņus, tādējādi samazinot kaitēkļu pārziemošanas iespējas. Turklāt ir pamats domāt, ka pavasarī, lidojot atpakaļ, putni arumos atkal būs klāt!

Ņem vērā! Nav jēgas zemi uzart rudenī, ja lauks atrodas tādā vietā, kas pavasaros regulāri applūst – tad augsne tāpat sablīvēsies un būs jāar no jauna.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Lauma Lapsa

Piemiņa

Āboliņu apbedī blakus leģendārajiem vecākiem

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Kad pavasaris jau klāt

Tātad, ja ap māju ir vienīgi pļavas vai atmatā aizlaista zeme ar kārtīgu velēnu, bez tehnikas zemi sastrādāt neizdosies. Nē, nu, ja ģimenē ir pāris spēcīgu vīru, kuri biezo velēnu var uzrakt ar lāpstu… varbūt, jo – ko gan nepaveica mūsu senču senči, vai ne? Un tomēr. Ņemot vērā saprātīgu cilvēku ieteikumus, tostarp šī raksta konsultantes Mārītes Gailītes sacīto, saprotam – ja pašiem savas tehnikas nav un nav arī līdzekļu tās iegādei, zemes iekopšanas darbi jāsarunā ar kaimiņu zemniekiem, kuriem tehnika pieder: «Tas gan ir jādara laikus! Jo zemniekam pavasarī ir ļoti daudz darba – ja viņš vakar aparis savus laukus un arklu no traktora jau nocēlis nost, nez vai viņš gribēs speciāli likt to atpakaļ tavu pārdesmit kvadrātmetru dēļ…»

Ja kaimiņos zemnieku ar tehniku nav, ir vēl citi varianti, kur meklēt palīdzību zemes sastrādāšanā – piemēram, dažādas lauku dzīves domubiedru grupas sociālajos tīklos.

Tajās var ievietot savas vajadzības aprakstu, ieraudzīt citu cilvēku piedāvājumus, kā arī apmainīties pieredzēm un padomiem. Vēl viens variants ir meklēt izīrējamu tehniku, piemēram, populārajā sludinājumu vietnē ss.com. Un, protams, vienmēr var apvaicāties draugiem un paziņām, kuri jau laukos dzīvo un noteikti varēs ieteikt kādu risinājumu.

Cik lielu sakņu dārzu vajag?

Tas atkarīgs no tā, cik liela ir ģimene un ko gribēs apēst. Es bez rūpīgas plānošanas jau zinu, ka lauku piemājas sakņu dārziņā gribētu vienu divmetrīgu burkānu dobi, divus trīs kabaču stādus, pa rindiņai cukurzirnīšu un sviesta pupiņu, varbūt kādu lauka gurķi un noteikti – pāris kartupeļu ceru, lai vasaras periodā varētu pusdienām norakt jaunos, mazos kartupelīšus. Savukārt Mārīte Gailīte izstāsta šāda aprēķina piemēru: «Ja cilvēks ziemā katru nedēļu apēd pa kilogramam skābēto kāpostu (tas nozīmē – 20 nedēļas vismaz) un šogad nolēmis kāpostus skābēšanai izaudzēt pats, tad rēķins ir šāds – lai iegūtu 20 kilogramus skābu kāpostu, būs vajadzīgi 40 kilogrami svaigu kāpostu. Lai izaudzētu 40 kilogramus svaigo, jāskatās, kāda ir šķirne – ja ar 4–6 kilogramus smagām galviņām, vajadzēs 10–15 augus, kas aizņems apmēram 4–5 kvadrātmetrus.»

Aprēķinot sakņu dārza lielumu, jāņem vērā augu daudzums uz kvadrātmetru – jāizpēta informācija, kādos attālumos cits no cita konkrētie augi jāstāda.

Dobes vai vagas?

Pēc aparšanas zeme jākultivē (jāsadrupina lielie zemes kukuržņi) vai jāfrēzē – vēlams to darīt īsi pirms stādīšanas, uzrušinot zemes virskārtu un pie viena iznīcinot jau sadīgušās nezāles. Pēc tam var dzīt vagas vai veidot dobes un, kad tas paveikts, sēt un stādīt – to var darīt arī nākamajā dienā, bet ilgāk kavēties nevajadzētu.

Visu pārējo, izņemot kartupeļus, var audzēt līdzenā laukā bez vagām (gurķus, kāpostus, burkānus, bietes u. c. dārzeņus). Kartupeļiem vagas vajag, jo tie aug zemē – bumbuļus sastāda vagā, aizber, tad kartupeļi tur aug, un vēlāk laiku pa laikam zeme no abām pusēm jāuzrauš uz augšu, lai zemākās lapas paliek zem zemes un tur var veidoties pazemes dzinumi (stoloni), uz kuriem savukārt veidosies kartupeļu bumbuļi. Jo cītīgāk kartupeļus aprauš, jo vairāk bumbuļu būs!

Citiem augiem savukārt vagas netraucē – burkānus un citas saknes var stādīt uz vagas jeb, kā saka dārznieki, vagas skaustā. Burkāni, bietes un citi sakņaugi uz vagas skausta izaug pat labāk nekā līdzenā laukā, jo zeme vagas augšdaļā jeb skaustā ir mīkstāka un tajā saknei ir vieglāk ieurbties. Ar dažiem dārzeņiem vagās var būt problēmas, piemēram, kāpostiem – ja sastādīti mazie, agrie, ar galviņas svaru 1–2 kilogrami, tad vēl nekas, bet, ja šķirnes ar 6–8 kilogramus smagām galvām, tad tās no sava svara vien var izgāzties no vagas laukā, pat ar visām saknēm.

Variants

Ja grib audzēt gurķus, ķirbjus, kabačus, zemenes un visu citu, ko var audzēt līdzenā laukā – tikai ne kartupeļus –, augsni var pārklāt ar austo polipropilēnu (mitruma un gaisa caurlaidīgs materiāls), kas gan ir dārgāks, bet arī izturīgāks par melno agrotīklu un attiecīgi kalpo ilgāk, pat vairākus gadus. Tātad sakņu dārza lauciņu pārklāj ar šo polipropilēnu, malas nostiprina ar akmeņiem vai ierok zemē, pārklājumā izgriež caurumus un stāda tajos iekšā augus. Šādi sakņu dārzā būs krietni mazāka cīņa ar nezālēm, kā arī vienmērīgāks mitruma klimats augsnē.

Lai arī kartupeļu stādīšanai vajag noteiktu augsnes temperatūru, kas atkarīga no konkrētās šķirnes, neviens taču nav iedvesmots skraidīt pa lauku ar termometru, vai ne? Tāpēc praktisks ieteikums – gluži vienkārši kartupeļus stādīt ne ātrāk par 10.–15. maiju. Arī otra galējība nav vēlama – kavēties ar kartupeļu stādīšanu nevajag, ap 20. maiju jau skaitīsies iekavēts.

Lai iznīkst nezāles!

• Apklāšana ar plēvi. Ja sakņu dārza izveide plānos ietilpst tikai nākamgad, par nākotni var parūpēties jau tagad, laikus apkarojot daudzgadīgās nezāles ar lauka apklāšanas metodi. Šis paņēmiens prasa ilgāku laiku – ja tagad, pavasarī, izdarīs, tad rudens pusē varēs uzart. Dara tā: ar izturīgu melno plēvi apklāj noskatīto lauciņu un kārtīgi to nostiprina (malas pierokot, piespiežot ar akmeņiem), lai vējš neaiznes pa gaisu. Šādos spiedīgos apstākļos nezāles līdz rudenim būs lielā mērā panīkušas.
• Ķīmiska nezāļu apkarošana. Cīņā ar nezālēm noteikti ir dzirdēts par pretrunīgi vērtēto preparātu ar nosaukumu Raundaps (vai citiem glifosātu saturošiem līdzekļiem). Mārīte Gailīte spriež, ka nez vai kas labāks šajā jomā amatieriem ir pieejams, taču ar to jārīkojas pareizi, precīzi ievērojot visus noteikumus un nogaidīšanas laikus. «Skaidri jāzina, kad varēs uzart lauku, jo lietot Raundapu un jau nākamajā dienā art nav jēgas. Pareizi būtu šādi – zemi uzar un, kad sāk līst ārā kādas nezāles, tās nosmidzina ar Raundapu zemākajā atļautajā devā, lai sīkās sadīgušās nezāles iznīkst. Efektīvai preparāta iedarbībai nepieciešams, lai nezāles ir aktīvā augšanas fāzē – to lapu virsmai jābūt jau pietiekami lielai, bet pašiem augiem vēl maziem (apmēram tad, kad nezālei ir 2–4 īstās lapas). Svarīgi, lai lapas nezālei stāvētu horizontāli, tad preparāts paliks uz lapām un netecēs nost. Augs uzņem Raundapu caur lapām, un tālāk tas aiziet pa visu augu visos virzienos ar auga sulām. Lēnā garā preparāta ietekmē iznīkst hlorofils – paiet vismaz divas nedēļas, līdz tas iedarbojas un nezāles nokalst. Glifosāts iznīdē arī tādas izturīgas daudzgadīgās nezāles kā vārpatas, usnes un citas, taču, piemēram, kosu ne. Tāpat jārēķinās, ka pēc nezāļu nokalšanas paies kāds laiks un uzdīgs pavisam kaut kas cits, jo nezāļu sēklu augsnē ir ļoti daudz!

3 jautājumi speciālistam:

• Kādu frēzi man vajag?

Atbild MĀRTIŅŠ JAUDZEMS, SIA Stokker dārza un meža tehnikas produktu vadītājs. Mārtiņš stāsta, ka, pirmkārt, jāatceras, ka frēzēšana ir fiziski smags, vīrišķīgs darbs. Otrkārt, pērkot vai īrējot frēzi, jālūko pēc modeļa ar benzīna dzinēju, jo ar elektriskajām frēzēm var uzrušināt tikai siltumnīcu, nopietnai sakņu dārza ierīkošanai tās nederēs. Pats savā piemājas dārzā frēzi lieto visbiežāk rudenī un pavasarī: «Rudenī iefrēzēju augsnē augu paliekas, iestrādāju arī mēslojumu. Pavasarī zemi uzirdinu, lai varētu uzsākt sēšanas un stādīšanas sezonu. Reizēm tas notiek jau aprīļa beigās, citreiz maijā, kad zeme ir gatava stādīšanas darbiem.»

• Jauda un apgriezieni – kas ir kas?

Piemēram, ja ir smaga, mālaina augsne, frēzēšanai vajag salīdzinoši lielu jaudu. Motora apgriezieni vairāk ir saistīti ar konkrētās iekārtas uzbūvi, savukārt lielāku vai mazāku zemes kukuržņu veidošanās frēzēšanas rezultātā var būt atkarīga no tā, cik ātri griežas frēzes asmeņi. Lai augsni dabūtu tik smalkās frakcijās, ka tajā var uzreiz sēt un stādīt, zeme jāsafrēzē rudenī, tad vēlreiz (iespējams, pat vairākas reizes) pavasarī. Bet, ja gribas, lai ir uzreiz, tagad pavasarī jālūko pēc frēzes, kurai ir liels asmeņu apgriezienu rādītājs.

• Vai lielāka jauda un apgriezienu skaits nozīmē arī augstāku cenu?

Ja skatās viena ražotāja piedāvājumā, tad – jā. Apgriezieni to nosaka mazāk, bet jauda viennozīmīgi korelē ar cenu. Piemēram, lai dabūtu lielāku jaudu, nepieciešams jaudīgāks dzinējs ar vairāk zirgspēkiem, vairāk kilovatiem. Jo to ir vairāk, jo dārgāks būs agregāts. Taču pircējiem jābūt uzmanīgiem – uzticami ražotāji godprātīgi uzrāda dzinēja jaudu un darba jaudu (atšķirīgi lielumi!), bet ne tik uzticamie mēģina rīkoties viltīgi – piemēram, norādīt darba jaudu bezslodzes režīmā.

• Cik maksā frēze?

Budžeta klases frēzes ar iekšdedzes dzinēju, kas darbojas ar benzīnu, maksā no 200 eiro. Jau lielākas, atzīta un zināma ražotāja, ar maināmiem darbības platumiem un salīdzinoši jaudīgākiem dzinējiem maksās jau 600–700 eiro.

Dažiem ražotājiem ir frēzes, kas stājas arkla vietā un no pļavas velēnas var uztaisīt mazdārziņu – tās maksā, sākot no 1200 eiro. Savukārt tās, kuras maksā jau ap 2000 eiro un vairāk, parasti ir ar platāku darba virsmu, iespējams, tām ir arī mazliet jaudīgāks dzinējs, lai pavilktu minēto platumu. Bet te jau jāsāk domāt, vai labāk nav sarunāt ar kaimiņu, lai vispirms pāriet pāri ar traktoru, un tad tālāk var pats ar savu ne tik jaudīgo frēzi.

Pērkot frēzi, ņem vērā!

• Zināms ražotājs nozīmē kvalitātes nodrošinājumu, iespēju dabūt rezerves daļas, ja kaut kas saplīst. Zīmols it kā ir banāls parametrs, un tomēr – zināmi ražotāji draņķus parasti nepiedāvā.
• Dzinēja parametri. To, vai frēze būs gana jaudīga, noteiks tas, cik motoram ir zirgspēku, kilovatu. Jāskatās no 5–6 zirgspēkiem un uz augšu, mazāk nevajadzētu, citādi smagāku augsni būs grūti sastrādāt. Vēl jāskatās uz kubikcentimetriem – ap 200 kubikcentimetru dzinējs frēzei būs jau puslīdz jēdzīgs smagākiem darbiem.
• Frēzes pielietojums. Frēzes ir dažādas – ar vienu varēsim tikai frēzēt zemi, uzirdināt augsni, iestrādāt mēslojumu, citai varēsim pievienot riteņus, lai aizmugurē varētu pielikt arī arklu, vagotāju, kartupeļu racēju. Labāk vienmēr pirkt platāku frēzi ar iespēju izmēru mainīt – tad varēs gan uzfrēzēt visu sakņu dārza laukumiņu uzreiz, gan izfrēzēt starp rindām vai vagām, nomainot uz mazāko izmēru.
• Frēzes svars. Vieglākā šoreiz nebūs tā labākā! Jāņem vērā, kāda ir augsne, – smagākām augsnēm vajadzēs smagāku frēzi. Apstrādes process būs grūtāks, toties rezultāts krietni kvalitatīvāks.