Nezināmais spēlētājs – mikroplastmasa tavā ķermenī

Konsultē IVARS VANADZIŅŠ, RSU asociētais profesors, Darba drošības un vides veselības institūta direktors.

Kas ir mikroplastmasa?

• Primārā mikroplastmasa – veido 15–31 % no okeānos atrodamajiem mikroplastmasas atkritumiem. Galvenie avoti: sintētisko apģērbu un tekstilmateriālu mazgāšana, riepu nodilums braucot, speciāli ražota un pievienota kosmētikas un higiēnas izstrādājumiem.
• Sekundārā mikroplastmasa – rodas, noārdoties lielākiem plastmasas priekšmetiem. Piemēram, plastmasas maisiņi, pudeles, zvejas tīkli, virves u. c. Veido 69–81 % no kopējā mikroplastmasas atkritumu daudzuma jūrās un okeānos.

No mikroplastmasas mūsdienās vairs nevaram noslēpties nekur. Pat viszaļākā dzīvesveida ievērotāji, kas vēlētos paglābties attālākajos zemeslodes nostūros, kalnos, alās vai visbioloģiskākajās ārēs, nebūtu no tās pasargāti. Mikroplastmasas piesārņojums jau ir iekļuvis visās ķēdēs, kas cilvēkiem uz šīs planētas nodrošina pārtiku, dzeramo ūdeni un teju visu taustāmo ikdienas vidi. Un pilnīgi likumsakarīgi – tas, kas ir apkārt mums – dabā, pārtikā, gaisā –, agri vai vēlu iekļūst mūsos pašos un sāk uz mums iedarboties.

«Sabiedrība nu jau it kā saprot – plastmasas pudele mežā, jūrā ir slikti. Tāpat arī plastmasas maisiņš kokā, jo tajā var sapīties putni. Bet ne tikai tas – pastāv nezūdamības likums, tātad arī plastmasa pati no sevis nekur nepazudīs,» skaidro profesors Ivars Vanadziņš. «Tā vienkārši runājot, plastmasa ir garas, pamatā polimēru ķēdes, kas ar laiku vienkārši sabrūk gabaliņos. Tas ir līdzīgi kā ar ķēdīti mums ap kaklu – kamēr tā ir vienā gabalā, mēs to redzam, bet, kad sairst pa posmiņam, vairs neredzam, bet tas nenozīmē, ka tās vairs nav. Ar plastmasu ir tieši tāpat – ja tas ir gabaliņš, mazāks par 5 milimetriem, to sauc par mikroplastmasu, ja par 1 mikrometru – par nanoplastmasu. Un tāds gabaliņš ir spējīgs iekļūt daudz kur!» Cilvēki šo procesu pamazām sāk apzināties tikai tagad. Katru gadu pasaulē atpakaļ tiek savākti mazāk par 10 procentiem plastmasas, tātad vēl 90 paliek nesavākti. Un – savākta vai nesavākta – plastmasa nekur nepazūd. Tā dilst, sadalās, cirkulē un nonāk cilvēka organismā, kur sāk uzkrāties. Jo mazākas ir šīs daļiņas, jo bīstamākas mūsu veselībai. Turklāt tās atrodamas mūsos ir visneiedomājamākajās vietās.

Citi lasa

Santa.lv

Dārzs

Dāvids atklāj, ko rudenī dara ar koku lapām. Viņš tās negrābj!

Santa.lv

Daba un dzīvnieki

TESTS: Dzīvnieki latviešu uzvārdos. Cik daudzus vari atminēt?

Santa.lv

Slavenības

Ēķis atklāj savas domas par Žannu Dubsku: Varbūt viņai tas nepatiks, bet…

Trīs ceļi

Kad parādījās plastmasa, tā tika uzskatīta par lielisku materiālu, ar to saistīja lielas cerības. Tolaik neviens tā īsti neaizdomājās, kur tas viss paliks un ka jau drīz mēs plastmasu būsim spiesti arī apēst un ieelpot. Mikroplastmasas ietekmei vairāk pakļauti pilsētnieki, diemžēl arī cilvēki laukos vairs nav pasargāti – arī gurķis un burkāns, kas izaug piemājas dobē, visticamāk, ir ar mikroplastmasu. «Sievietes mikroplastmasas ietekmei ir pakļautas vairāk nekā vīrieši, tas saistīts ar kosmētiku, mājas uzkopšanu, turklāt atšķiras arī audu uzbūve – mikroplastmasas ir vairāk taukaudos, un sievietei to ir vairāk (ne tāpēc, ka viņas būtu resnākas, vienkārši audu sadalījums ķermenī ir citāds). Un sievietēm arī šis piesārņojums caur endokrīno sistēmu ir bīstamāks,» skaidro pētnieks.

Kamēr mikroplastmasas ietekme uz cilvēka veselību vēl tiek pētīta, tās iekļūšanas ceļi organismā ir pilnīgi skaidri jau tagad. Tie ir trīs.

1. Apēdam. Tiek uzskatīts, ka šis ir galvenais iekļuves veids. Plastmasa ir ne tikai traukos, no kuriem ēdam, bet arī daudzos produktos, piemēram, jūras veltēs, zivīs, dārzeņos, graudos, salātlapās. To uzņemam, dzerot ūdeni no plastmasas pudelēm, un plastmasa ir arī krāna ūdenī. Par konkrētiem daudzumiem gan īstas skaidrības nav, bet gada laikā tie noteikti ir vairāki desmiti tūkstoši daļiņu. Daļu no apēstās plastmasas mēs dabīgā veidā atstājam tualetē, bet daļu no sevis vairs nevaram dabūt ārā nekādā veidā.
2. Ieelpojam. Šis ir viskaitīgākais veids – tie ir plastmasas putekļi no priekšmetiem, apģērba, mēbelēm, riepām utt. Ieelpojot daļiņas paliek plaušās, to alveolās un no turienes vairs ārā netiek. Tā jau ir nopietna ietekme, jo plaušās ir izcila asinsrite, tur notiek skābekļa apmaiņa un var sākties ļoti aktīvi iekaisuma procesi un organisma imūnās atbildes. Valda uzskats, ka tieši ieelpošana drīz būs dominējošais veids, kā plastmasa nonāk organismā, jo daļiņas kļūst arvien sīkākas un tāpēc gaisā to ir aizvien vairāk. Izpētīts, ka patlaban pilsētā vidēji uz 1 kubikmetru gaisa ir 5 mikroplastmasas daļiņas, ko ieelpojam. Varētu likties – maz. Bet jāņem vērā, ka stundā caur sevi izlaižam 15 kubikmetrus gaisa, tātad uzņemtas jau 75 daļiņas. Kādu daļu mēs izklepojam, izšķaudām ārā, bet daļa paliek.
3. Caur ādu. Tas notiek pieskaroties, sēžot, guļot uz kaut kā, turot kaut ko rokās, caur apģērbu utt. Ļoti daudz mikroplastmasas ir kosmētikā, ādas kopšanas līdzekļos. Šīs nanodaļiņas ražotāji pievieno, piemēram, šampūniem, zobupastām, krēmiem, dekoratīvajai kosmētikai un citiem kosmētikas produktiem, lai būtu vajadzīgā konsistence, noturība, lai produkts labāk klātos uz ādas, aizpildītu poras. Caur ādu uzņemam vismazāk plastmasas, bet, ja ir ādas bojājumi, mikrotraumiņas, plastmasas daļiņas iekļūst dziļāk, uzkrājas ādas virskārtā.

Ietekme uz veselību

Veselībai šī mikroplastmasa ir potenciāli bīstama – gan tiešā veidā, gan netiešā veidā. Pa kurieni šī plastmasa mūsos ir iekļuvusi, tās ķermeņa daļas un sistēmas arī tiek visvairāk ietekmētas. Ja ieelpojam, cietīs plaušas, bronhi – visa elpošanas sistēma; ja apēdam, plastmasa ietekmēs kuņģa un zarnu traktu, aknas, aizkuņģa dziedzeri; ja caur ādu, var ciest gan pati āda, gan arī tajā esošās šūnas, kas iesaistītas imunitātes procesos.

Lielākā problēma ir tā, ka mikroplastmasa ir ne jau viena konkrēta viela ar skaidru sastāvu un iedarbību, – tie ir neskaitāmi vielu savienojumi, piemaisījumi un to kombinācijas. Lai plastmasai piešķirtu konkrētas īpašības, ražotāji tai pievieno dažādas citas vielas, tostarp krāsvielas, un tās var būt toksiskas, kancerogēnas, kaitīgas dzīviem organismiem. Ir ārkārtīgi grūti prognozēt tā visa mijiedarbību ar mūsu organismu.

«Mikroplastmasai nokļūstot organismā, tās reakcija nav tūlītēja un rezultāts nav kāda viena konkrēta, prognozējama slimība. Plastmasai ir vairāki simti veidu. Tie ir ļoti dažādi izstrādājumi – klasiskās plastmasas (polietilēns, polipropilēns, vinilhlorīds u. c.) un daudzi to savienojumi. To sadalīšanās produkti var būt ļoti atšķirīgi, bet vissliktākais ir tas, ka katra plastmasas mikrodaļiņa neprognozējami reaģē tālāk. Iedomāsimies, piemēram, mums ir vairāki polietilēna maisiņi – balts, zaļš un sarkans, viens ir biezāks, cits plānāks, viens smaržo, citi ne. Un šīs atšķirības nozīmē – polietilēns nekad nav tīrs, tam vienmēr pievienots vēl kaut kas – lai būtu krāsa, lai būtu stingrāks vai staipīgāks, varbūt pievienots arī liesmas slāpētājs, lai tas tik ātri neaizdegtos, varbūt vēl arī aromatizators utt. Līdz ar to nav viena ienaidnieka – vienas ķīmiskas vielas, bet gan plašs, pilnīgi nesaprotams, milzīgs skaits jebkādu kombināciju! Dažādas lietas ir ražotas katra no pavisam citādas plastmasas, turklāt turpina reaģēt tālāk, līdz ar to ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumu – kas ar mūsu organismu var notikt? Bet notikt var gandrīz jebkas.»

Iespējamās slimības

• Oksidatīvais stress un hroniska iekaisuma reakcija. Ķermenis reaģē uz svešķermeni un cenšas ar to tikt galā – šūnas mēģina daļiņas apēst vai, izmantojot antivielas, radīt kaut kādu imūno atbildi, lai tiktu no šīm daļiņām vaļā, jo organisms zina, ka tām tur nav jābūt. Rezultātā var veidoties ilgstoši iekaisuma procesi organismā. Piemēram, plaušu alveolas izmisīgi mēģina tikt vaļā no ieelpotajām daļiņām – leikocīti mēģina tās apēst, izdala dažādas aktīvās vielas, lai tās uzsūktos, visu laiku ir iekaisuma reakcija, kas ar laiku sabojā pašu alveolu. Cilvēks vēršas pie ārstiem, analīzēs parādās, ka ir neliels, neizteikts iekaisums, bet pēc dažiem gadiem viņam diagnosticē HOPS – hroniski obstruktīvu plaušu slimību. Šīs nebeidzamās cīņas laikā alveolās ir ieauguši saistaudi un iestājas elpošanas mazspēja. Nav iespējams pateikt, ka tas viss ir tāpēc, ka cilvēks tajā gadā un tajā dienā kaut ko ieelpoja. Viņš var pat neatcerēties, ka, piemēram, kādu laiku uzturējies vietā, kur tuvumā tiek dedzinātas riepas vai plastmasas izstrādājumi. Un, pat ja atceros, tikpat labi tas var būt noticis citā reizē un vietā. Tomēr iznākums nemainās – oksidatīvais stress un veselībai bīstami iekaisumi.
• Ar toksiskumu saistītas kaites. Šīs plastmasas mikrodaļiņas diemžēl arī ir gluži kā taksometrs, kurā iesēžas un tālāk dodas dažādas veselībai bīstamas vielas – smagie metāli (dzīvsudrabs, svins, kadmijs, arsēns, vanādijs) un noturīgie organiskie piesārņotāji (NOP), piemēram, fosfātus saturoši savienojumi. Pierādīts, ka daudziem no tiem ir toksiska ietekme uz nervu sistēmu, aknām, nierēm un citiem orgāniem. Piemēram, pašlaik tiek pētītas daudziem produktiem pievienotās liesmu slāpējošās vielas. Nelaimīgā kārtā to uzbūve ir līdzīga atsevišķu hormonu uzbūvei mūsu organismā. Un, ja ieelpojam daļiņas, uz kurām uzsēdies šis liesmu slāpētājs, sievietes organismam tas atgādina noteiktu dzimumhormonu, un ķermenis sāk šo hormonu ražot mazāk. Šādas vielas dēvē par endokrīnās sistēmas jaucējvielām, un ar to klātbūtni organismā pēdējā laikā visai bieži saista neauglību, neizskaidrojamu nespēju ieņemt bērnu, arī agrāku menopauzes iestāšanos.
• Izmainīts metabolisms. No pārtikas, varētu teikt, visbīstamākās ir zivis un jūras veltes, jo tās, dzīvodamas ūdenī, uzņem visvairāk mikroplastmasas. Tā zivīs maina metabolismu, kaut kas uzsūcas vairāk un kaut kas mazāk, un mēs ēdam jau šo izmainīto zivi, kurai ir citāds hormonu sastāvs. Protams, runa ir par mikroskopiskiem daudzumiem, kas veselam organismam neko ļoti ļaunu nevar nodarīt, taču, ja cilvēkam ar veselību nav īsti labi, ja ir kādas hroniskas kaites, ģenētiskas noslieces vai kādas pozīcijas, kur analīžu un izmeklējumi rezultāti jau ir uz normas robežas, tad ar šo var pietikt, lai nokļūtu ārpus normas, piemēram, tiktu izmainīts hormonālais līdzsvars. Tāpēc mikroplastmasas iekļūšana vielmaiņas ķēdēs ilgtermiņā ir ļoti bīstama.
• Izmainīta imūnās sistēmas darbība. Imūnsistēma mēģina reaģēt, jo katrs plastmasas gabaliņš, kas nokļūst asinīs, ir kā vīruss, kā antigēns, pret kuru antivielas un šūnas cenšas cīnīties. Imūnā sistēma visu laiku ir tādā paaugstinātā gatavībā, visu laiku ar kaut ko cīnās, un ilgtermiņā tas nenāk par labu.
• Alerģijas, dermatīts. Tas ir diezgan lokāls iespaids, tomēr rada diskomfortu – āda uz plastmasu var reaģēt ar alerģiju, izsitumiem, dermatītu. Kad, piemēram, uzziežam uz ādas krēmu un tas mums nepatīk, nekad nevar zināt, kāpēc tā notiek – vai tas ir konkrētu krēma sastāvdaļu vai tieši pievienotās mikroplastmasas dēļ.

Izeja? Tās īsti nav

Runājot par mikroplastmasu, profesors Ivars Vanadziņš uzsver, ka liela nozīme ir arī tā dēvētajam gadījuma faktoram. Var paveikties izsprukt no potenciāli bīstamākām vietām, un otrādi – var gadīties nokļūt vai dzīvot vietā, kur šī ietekme ir lielāka: «Mums katram ir savas organisma īpatnības, savas imūnās reakcijas, un gadās, ka organisma vājākā vieta neiztur. Var nepaveikties, un cilvēks ieelpo sīkas daļiņas, kas turklāt vēl satur smagos metālus, un tās trāpa, piemēram, nervu sistēmai. Vai arī – apēstās plastmasas daļiņas pabojā zarnu sieniņas. Tā ir sava veida laimes spēle – no kā mums dzīves laikā nejauši paveicas vai nepaveicas sastapties vai izvairīties.»

Pašlaik vairs nav iespējams pateikt, vai vispār pastāv kāds veids, kā no plastmasas mikrodaļiņām izvairīties. Tās ir iekļuvušas visās ķēdēs, un tur tā arī būs – vairs īsti nav risinājumu, kā no tām tikt vaļā. «Negribu nevienu biedēt, diemžēl arī neko priecīgu nevaru pateikt,» atzīst speciālists. «Vienīgais, ko varam darīt, – pārdomāt un mainīt savu attieksmi, ieradumus, katram individuāli samazināt plastmasas lietošanu. Tomēr neko daudz tas nepalīdzēs, jo mikroplastmasa jau tagad ir visur. Ir daudz neizskaidrojamu veselības problēmu, cilvēka organismā daudzi procesi vairs nenotiek kā iepriekš, un šeit tiešām daļēji varētu būt arī vainīga mikroplastmasa un tas, kas šajā taksometrā vēl ir iesēdies un brauc līdzi. Mikroplastmasa ir kā tāds nezināmais spēlētājs, kas var būt vainojams pie daudzām dažādām problēmām, kam citādi neprotam rast izskaidrojumu un iemeslu. Taču tas ir tikai minējums – iespējams, ir arī citi nezināmie spēlētāji. Bet neatkarīgi no tā mikroplastmasai ir ļoti būtiska loma.»

Fakti, par kuriem vērts padomāt

• Cilvēka organismā, iespējams, paliek līdz pat 20 procentiem no uzņemtās mikroplastmasas.
• Veicot pētījumus, mirušu cilvēku aknās uz 1 gramu aknu audu atrastas 5–15 mikroplastmasas daļiņas.
• Daļiņas konstatētas arī medū un pat mātes pienā.
• Labāk atteikties no jūras veltēm, kas nākušas no Āzijas reģiona, jo tur jūrās un okeānos plastmasas mikrodaļiņu ir īpaši daudz.
• Plastmasas pudeles nevajadzētu izmantot atkārtoti.
• Bīstami var būt arī mobilo telefonu plastmasas vāciņi – tiem pakāpeniski dilstot, mēs ieelpojam šīs daļiņas.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.