Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nujā, plūmēm jau nav tāds publiskais tēls vai imidža kampaņa kā Latvijas zemenēm vai pat tām bezgaršīgajām sārtajām būtnēm, ko lielveikalos ap Valentīndienu pārdod plastmasas kastēs. Vai avenēm, kas prasa baltu naudu, sasēdušās mikroskopiskos trauciņos aptuveni 200 gramu vai piecpadsmit ogu lielā kompānijā. Vai mellenēm, kas ir sīka un lasīšanā piņķerīga oga, bet uzdodas gandrīz vai par Jēzu, jo palīdz uzturēt acu gaišumu. Un, protams, nektarīniem vai arbūziem, ko nu varot audzēt arī mūsu platuma grādos.
Tomēr es saku – plūme ir burvīga! Tā ir liela, tur tu cilvēks vismaz saproti, ko ēd, un ar piecām plūmēm reizēm arī esi paēdis. Ja tā nākusi no rūpīga saimnieka dārza, diez vai, tajā iekožoties, tev pretī raudzīsies tārpa kungs, kas gan var gadīties, piemēram, ar avenēm, – tu, cilvēks, jau atver muti, bet bālgans sprukstiņš no savas aveņu mājas raugās tieši acīs un sveicienam pat nenoņem cepuri. Jo viņš te bija pirmais. Plūme ir pamatīga un rāma kā vasaras svētdiena pie Latgales ezera.
«Labas plūmes, labs kauliņš,» noteica tēvs, aplūkojis manus tirgus pirkumus.
Skatījos uz kauliņu un nesapratu – plūmes kauliņš kā kauliņš.
Kauliņam, izrādās, esot jābūt nevis blāvi zaļam, bet skaisti brūnganam, man tika paskaidrots. Nebija pamata nepiekrist, jo sevišķi cilvēkam, kurš savas dzīves laikā iekopis milzīgu augļu dārzu, kur plūmēm atvēlēta otra centrālā vieta tūlīt pēc ābelēm, kurš eksperimentējis, uzpotējot vienu plūmju šķirni uz otras un, acu plakstiņu nemirkšķinot, lēmis, ka «vecās plūmes jāzāģē nost, nekas tur nebūs». Tieši šis dārzs ir sākums manai mīlestībai uz plūmēm.
Jo nav nekā augustu apliecinošāka, kā agrā vasaras beigu rītā ieskriet rasotā zālē, pa taciņu līdz mīļākajai plūmei, par ko zini – jābūt, nu jābūt gatavai, un redzēt – ir! Milzīgs oranžīgi sārts mākonis, kas gaida tikai mani. Pirmo plūmi, kas tik liela kā apmēram puse no manas vēl nepieaugušās bērna plaukstas, apēd, daudz nedomājot, otro tāpat, bet trešajai tikai mīkstumiņu, jo – miziņas princese neēd. Nu dumjš skuķis.
Bērnībā, ciemojoties pie tantēm un onkuļiem, pamanījos veikt plūmju auditu viņu dārzos. Diemžēl parasti šie dārzi bija viena vienīga vilšanās, un to augļi nekādi nevarēja ierindoties manā subjektīvajā plūmju TOP 10 – parastās zilās plūmes, kas aug katrā Latvijas dārzā, kur kaut reizi stādīti plūmju koki, un garšas ziņā ne sevišķi aizraujošā, es pat teiktu – stipri garlaicīgā, vienkāršā dzeltenā olu plūme. Un viss. Nekādas baudas, nekāda piedzīvojuma. Dažkārt tēvs, kurš audzēja ne tikai pašas plūmes, bet arī plūmju koku stādus, šiem ļaudīm dāvināja pa stādam, lai viņu dārzos ienestu drusku krāsu – tiešā un pārnestā nozīmē.
Jo labai plūmei krāsa ir puse no uzvaras.
Nu labi, trešdaļa. Pārējās divas svētās trīsvienības daļas ir smarža un garša. Bet krāsa – plūmes šai ziņā ir gandrīz vai kā rozes: dažādu toņu dzeltenas, piesātināti bordo, maigi rozā, niansēti zilās, oranžas un saulrieta krāsā.
Jā, plūme nav ilgdzīvotāja kā ābele – tās mūžs labākajā gadījumā ir ap divdesmit gadiem, mazbērniem atstāt diez vai sanāks, bet pašiem izbaudīt mazā kociņa izaugšanu par cienījamu dārza rotu – pilnīgi noteikti. Tiesa, plūmes nav rudzi, kam nevajag teju nekādu kopšanu, – iesēj un aug. Kad iestādi plūmi, to vajag apmīļot – ziemā pieskatīt, lai zaķi spelgonī neatstāj plūmi bez biksēm, nograužot visu koka mizu, pavasarī griezt un veidot zaru vainagu, bet uz rudens pusi plūmei vajag praktisku atbalstu – stutes, lai zari nenolūst no augļu bagātības.
Mana mīļākā plūme ir tāda – maigi sārtu miziņu, dzeltensārtu augli un atgādina zefīru, kas tikko mīlējies ar augļu sorbetu.
Plūmei jābūt saldai, nevis skābai kā vīnam, ko Gundars Āboliņš veda ciemkukulī Baibai Brokai filmā Ūdensbumba resnajam runcim. Atceraties mazo Lindu, kas, slepus pagaršojusi Āboliņa vesto vīnu, spriedumu izteica skaļi un nesaudzīgi: «Fui, velna čura!»? Lūk, skāba, nezin kur augusi, nezin kā novākta un pa kādiem ceļiem līdz mūsu lielveikaliem vesta plūme ir tieši tāda. Un viss, ko ar tādu plūmi vajag darīt, – ignorēt to.
Plūmei jābūt lielai.
Maza plūme – tā ir Kaukāza plūmīte jeb aliča, un tās vienīgais ceļš šai dzīvē ir uz katlu, lai savārītos zaptē.
Pat ne ievārījumā. Zaptē. Un augstākais, uz ko tāda aliča, kas savārījusies zaptē, var cerēt – kļūt par olu biskvīta ruletes pildījumu.
Un vēl plūmei jāsmaržo. Diemžēl šī mana prasība ne visai tīk veikalniekiem un vēl mazāk tirgotājiem, kuri dzīvi vada pēc Skroderdienu vecā Ābrama moto: «Skatīt ar acs, ne a’ rok’!» Bet es ir skatīt ar degun’! Jo mans deguns zina, vai tā manta ir īsta vai nav, un degunu atšķirībā no acīm apmānīt nevar.
Runājot par ievārījumiem – vislabākais ievārījums pasaulē ir plūmes, kas savārītas ar cukuru un kanēli. Visi smalkie citronu un aprikožu džemi ar timiānu un ko tik vēl ne aiziet atpūsties, kad brokastu auzu pārslu biezputrai tuvojas šāds plūmju ievārījums… Viss ģeniālais ir vienkāršs! Un plūmi nevajag akurāt bāzt visās kūkās, kad neko citu vairs nevar izdomāt, jo, mīļie cilvēki, plūme ir sulīga oga, un risks, ka biskvīts noslīks ogu sulā, ir tiešām augsts. Lasiet receptes rūpīgi. Lietojiet miltus. Pagatavojiet plūmju kobleru: sadraudzējiet plūmes ar kartupeļu cieti, mazliet brūnā cukura, miltu, sviestiņa un lieciet cepeškrāsnī. Pilnai laimei vēl saldējums.
Mums vajadzētu vairāk audzēt plūmes. Plūmēs ir miers un apliecinājums, ka viss būs labi. Plūmēs ir solījums, ka mēs nākamgad augustā satiksimies atkal.
