Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Daža laba sieviete varētu dejot kā zvaigzne, bet tik un tā nesaņemtu tādu apbrīnu un cildinājumu, kādu Džungļu grāmatas autors, angļu rakstnieks Redjards Kiplings ir veltījis mangustam savā slavenajā stāstā Riki-Tiki-Tavi. Žēl, ka bērni tagad vairs nelasa grāmatas – viņiem iet secen iejušanās mangusta ādā, kurai cauri ir gājis vai ikviens, kurš Riki-Tiki-Tavi ir izlasījis tajā vecumā, kad tādas aizraujošas grāmatas jālasa. Ja tu spēj justies kā mangusts, tas nozīmē, ka tu spēj nebaidīties ne no kā – arī no tā ne, no kā baidās visi citi: no indīgajām čūskām.
Iespējams, Latvijā mangustu turēšana līdz šim nav bijusi plaši izplatīta tieši tāpēc, ka te indīgo čūsku nav tik daudz, lai viens normāls mangusts varētu pietiekami izvērsties un izkopt savu meistarību. Bez šiem treniņiem mangusts par īstu čūsku pieveicēju netop, jo viņa imunitāte pret čūsku indi gan ir nedaudz lielāka kā citiem dzīvniekiem, tomēr dabā daudzi jaunie mangusti iet bojā cīņās ar kobrām vai citām indīgajām čūskām.
Ja nu tava vasaras māja Latvijā neatrodas gluži Odžu purva malā, kur mangustam pietiktu aizskriet līdz zemeņu dobei, lai varētu kārtīgi patrenēties, izkopjot iedzimtās iemaņas un pie viena padarot drošāku tavu bērnu uzturēšanos dārzā, tad tev gribot negribot nāksies meklēt kontaktu ar raganām vai līdzīgu profesiju pārstāvjiem, kam ir atvieglota pieeja čūsku resursiem. Bet atrast raganu mūsdienās ir vēl grūtāk nekā cilvēku, kurš tev gribētu aizdot naudu uz godavārda.
Būdams enerģiskas un jautras dabas, mangusts par spēļlietiņu izmanto burtiski visu, kas vien istabā atrodams, sākot no monētām un rotaslietām un beidzot ar slotu un televizoru.
Dodiet siltumu!
Tāpēc, ja tev ir radusies vēlme ieviest mangustu, vispirms labi padomā, vai spēsi viņam radīt apstākļus, kuros šis dzīvnieciņš nekļūtu par pašparodiju un mājas lāstu, neesošo čūsku meklējumos apgriežot istabās otrādi visu, kas vien apgriežams. Taču tas vēl nenozīmē, ka doma par mangustu jāaizmirst. Tā kā globālā sasilšana acīmredzot turpināsies, Latvijā var parādīties arī jaunas dzīvnieku sugas.
Tuvāko stipri indīgo čūsku areāli gan ir pietiekami tālu no mums, lai par to sāktu uztraukties, taču mūsu pašu odzes siltākā klimatā gan var savairoties. Galu galā, arī pašu mangustu turēšanai siltāks klimats būtu daudz piemērotāks nekā pašreizējais, jo mangusti tomēr dzīvo siltās zemēs – Dienvidāzijā, Āfrikā un Dienvideiropā. Pat tāda ziema kā šī viņiem ir vēl par aukstu.
Ja nu tu tomēr esi tikpat neatlaidīgas dabas kā mangusts un negrasies atteikties no domas par šā dzīvnieciņa turēšanu, tad nāksies to darīt istabā. Vienu var pateikt uzreiz: garlaicīgi nebūs. Otrkārt – arī peles pa galdu tavā istabā tad nedancos. Varbūt beigās izrādīsies, ka grūtākais būs bijis nevis mangusta turēšana, bet dabūšana. Ņem vērā, ka pašlaik mangustu nav pat Rīgas zoodārzā (tur apskatāmi tikai mangustu radinieki surikati). Taču dažās siltākās zemēs mangusts ir samērā parasts mājdzīvnieks.
Var iztikt arī bez čūskām
Pēc spalvas un astes drīzāk līdzīgs kaķim, bet pēc galvas un paražām gluži kā zebiekste. Kiplings mangustu raksturojis tā: «Viņa acis un kustīgā deguna gals bija sārts; ar jebkuru – priekšējo vai pakaļkāju viņš varēja pakasīt, kur vien gribēja; viņš varēja izbužināt asti, kamēr tā līdzinājās pudeļu tīrāmai sukai, un, ložņājot pa garo zāli, viņa kaujas sauciens arvien skanēja: rik-tik-tiki-tiki-čik!»
Jāteic, kaujas gatavībā mangusts atrodas gandrīz vienmēr. Visgrūtākā lieta pasaulē ir sabaidīt mangustu – šo Kiplinga atziņu lai atceras ikviens, kurš domā, ka pietiks mangustu norāt un viņš pierausies, rātni dosies uz savu būri un vairs nerāpsies visur, kur var uzrāpties, un neizrakņās katru ceļā sastapto puķupodu. Visvieglāk viņš patiesībā pārcietīs čūsku trūkumu ēdienkartē, jo čūskas mangusts ēd tikai tad, ja nav nekas labāks ēdams.
Vairākas Karību salu valstis ir smagi apdedzinājušās, ieviešot mangustus Herpestes javanicus ar nolūku izskaust indīgās čūskas. Ievestie mangusti savairojās, taču nekoncentrēja savu uzmanību uz čūskām, bet uzreiz ķērās klāt visai salas ekosistēmai kopumā: apēda salas peles, kaķus, mājputnus un pat sivēnus.
Ar saviem stiprajiem nagiem mangusts nenotestējis nelaidīs garām nevienu puķupodu, un arī atplīsusi tapete vai linolejs viņam noteikti būs jāpaplēš tālāk.
Savos tradicionālajos izplatības areālos gan mangusti nav tik izvēlīgi un ēd arī čūskas. Tomēr pret tām dažādas mangustu sugas izturas dažādi, un arī neatlaidīgākie parasti izvairās no pārāk lielām čūskām. Nepārspējami atčūskotāji ir Indijas mangusts Herpestes edwardsii un mazais mangusts Herpestes javanicus. Senie ēģiptieši par svētu dzīvnieku šā paša iemesla dēļ uzskatīja Ēģiptes mangustu jeb faraonžurku Herpestes ichneumon.
Savu svētumu ēģiptieši izmantoja ne tikai cīņā pret čūskām, bet arī pret Nīlas krokodiliem, tiesa, ne to pieaugušā, bet olas stadijā (romiešu enciklopēdists Plīnijs Vecākais gan cītīgi pierakstījis arī ēģiptiešu ticējumu, ka mangusts var ielekt gulošam krokodilam mutē un izraut tā sirdi). Dienvideiropā – Portugālē un Spānijā – Ēģiptes mangusti tika ievesti senos laikos un tagad ir sastopami arī Itālijā un Dienvidslāvijā.
Sistemātiski ņemot, jaunajos laikos mangustiem ir atvēlēts vairāk goda nekā senāk, kad tie tika iekļauti plēsēju kārtas lielākajā – viveru – dzimtā. Tagad mangustiem ir pašiem sava dzimta Herpestidae, kurā ietilpst 35 sugas. No tām īstie mangusti (Herpestes) ir 10 sugas, ieskaitot visas trīs populārākās – Ēģiptes mangustu, Indijas mangustu un mazo mangustu. Mangustu tuvi radinieki ir hiēnas.
Garastāvokļa dzīvnieks
Turēšanai nebrīvē vispiemērotākais ir Indijas mangusts – to cilvēki, kas viņu turējuši, raksturo kā tīrīgu, jautru un samērā labsirdīgu dzīvnieku. Tāpēc arī Indijā tas ir diezgan parasts mājdzīvnieks, savu kopēju pūles atalgodams ar enerģisku mājas iztīrīšanu no žurkām un pelēm. Ar nebrīvi tas aprod ļoti ātri. Pirmoreiz atnests uz jaunu dzīvesvietu, mangusts vis neraujas kaktā kā kaķis, bet uzreiz metodiski apskraida un izošņā visus kaktus un spraugas. Vienīgais peļu mierinājums ir tas, ka mangusts ir aktīvs dienā.
Lai gan mangusts ir miermīlīgs, sliktā garastāvoklī viņš var kost katram, kas viņam tuvojas. Tiesa, tikpat ātri, kā saniknojies, Indijas mangusts arī nomierinās.
Ja nu dzīvoklī vai mājas dārzā ir kobra, mangusts to nokausē un tad pārkož skaustu. Mangusta kopējam tik enerģiska košana nedraud, tomēr, lai gan mangusts ir miermīlīgs, sliktā garastāvoklī viņš var kost katram, kas viņam tuvojas. Tiesa, tikpat ātri, kā saniknojies, Indijas mangusts arī nomierinās.
Ar savu saimnieku mangusts sarod ļoti ātri un ar laiku tā pierod pie viņa, ka tāpat kā uzticīgs suns visur seko viņam, guļ kopā ar viņu un ēd no rokas. Dažs mangusts iemācās arī medīt kopā ar saimnieku – gaida šāvienu un tad skrien pakaļ nomedītajam putnam. Kā jau liels drošsirdis mangusts nebaidās pat no lieliem suņiem. Atšķirībā no suņiem mangusti lieliski kāpelē pa kokiem. Savu vārdu atšķirt mangusts iemācās drīz un ātri iemācās arī pēc saimnieka balss atšķirt, vai viņš tiks glaudīts vai sists.
Nebrīvē mangustu var barot ar suņu konserviem un putnu gaļu, bet vispār viņa pārtikas grozs ir diezgan plašs – mangusts nav panda, ēd gan augļus, gan saknes, gan olas, medu, rozīnes, jogurtu, lapu salātus… Protams, arī peles un kādu zivi ēdīs. Mangustu turētāji uzsver, ka šis zvēriņš jābaro pa dienu, nevis pirms gulētiešanas, citādi mangusts var aptaukoties un tas viņa veselības stāvokli pasliktinās. Kā jau silto zemju iemītnieks mangusts slikti panes krasas temperatūras svārstības un caurvēju.
Mangustu turētāji apgalvo, ka dzīvnieciņa rosīšanos un spēlēšanos var vērot stundām ilgi, viņš ir daudz interesantāks nekā dažs labs kaķis.
Mangusta turētājam jārēķinās ar to, ka būs ļoti grūti atradināt savu mīluli no ieraduma iezīmēt savu teritoriju. Smaka nav tik asa kā seskam, bet tomēr diezgan specifiska nepieradušam degunam. Daži mangustu turētāji smaku min kā šā zvēriņa lielāko mīnusu. Šajā ziņā mangusts īpašu uzmanību veltīs svaigi izmazgātai veļai – noteikti iezīmēs un būs dusmīgs, ja jūs viņa iezīmēto teritoriju mēģināsiet piesavināties.
Otrs mīnuss – ja kaut kur braucat, diez vai būs tik viegli atrast kādu, kas jūsu mangustu pa to laiku pieskatīs. Tikai tad nāk trešais mīnuss, ar kuru droši vien rēķinās ikvienam mangusta kārotājam – būdams enerģiskas un jautras dabas, mangusts par spēļlietiņu izmanto burtiski visu, kas vien istabā atrodams, sākot no monētām un rotaslietām un beidzot ar slotu un televizoru. Skapja durvju atvēršana mangustam padodas labāk nekā kaķim, bet apķērīgākie iemācās atvērt arī ledusskapi.
Ar saviem stiprajiem nagiem mangusts nenotestējis nelaidīs garām nevienu puķupodu, un arī atplīsusi tapete vai linolejs viņam noteikti būs jāpaplēš tālāk.
Līdz ar to telpā, kurā dzīvo mangusts, nevienu vāzi nevar turēt zemāk kā metru virs grīdas, turklāt tā, lai zvērs pie vāzes netiek aplinkus. Mangusts nebūs vienaldzīgs arī pret jūsu kaķi, centīsies pret to slepus izmēģināt kādu no hokejā aizliegtiem paņēmieniem.
Ja būsi paspējis visus liekos priekšmetus no istabas izvākt pirms mangusta ierašanās un veļu nežāvēsi šajā istabā uz radiatoriem, tad slavenais zvēriņš tev sniegs daudz prieka vairākus gadus. Mangustu turētāji apgalvo, ka dzīvnieciņa rosīšanos un spēlēšanos var vērot stundām ilgi, tātad viņš ir daudz interesantāks nekā dažs labs kaķis, kurš mājās diezgan ātri kļūst par slinku barības pārstrādes mašīnu. Vidēji mangusti dzīvo gadus četrus, bet kāds Ēģiptes mangusts nebrīvē nodzīvojis 20 gadus.
