Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Zane smejas, ka viņš ir kā vēlēšanu novērotājs, kurš, sēžot krēslā, klusi un nemanāmi uzrauga procesa norisi. Kad pirms trim gadiem iznāca Zanes pirmā kulinārijas grāmata Našķoties, viņai ne prātā nevarēja ienākt, ka tā kļūs par īstu bestselleru un padarīs viņu par zvaigzni. Arī Susurs nebija plānojis kļūt par slavenāko Džeka Rasela terjeru Latvijā, kuru garāmgājēji sveicina un staigā ar viņa piespraudi pie krūts. Taču tā nu ir sanācis…
Tava trešā grāmata ir aizgājusi tautās, un elpu vari atvilkt ne tikai tu, bet arī tavs suns Susurs. Kā viņš vispār reaģē, kad recepšu tapšanas laikā pie tevis regulāri viesojas fotogrāfs un citi projektā iesaistītie cilvēki?
Viņš ir šausmīgi priecīgs un vienmēr visur grib piedalīties, būt klāt. Dažreiz man ir pārmests, ka Susurs ir salikts visās ēdienu bildēs, domājot, ka daru to speciāli. Bet tas tā nav! Tieši otrādi. Nereti lūdzos Susuram, lai viņš aiziet pagulēt. Taču tas ir bezjēdzīgi. Susurs nespēj pārdzīvot, ja neredz visu ēdiena gatavošanas un fotografēšanas procesu. Tāpēc viņš atrod kādu augstāku vietiņu telpā, no kuras visu labi var pārredzēt. Sēž nekustīgi kā sfinksa statuja un vēro. Ja viņam piemērotu vietiņu atrast neizdodas, viņš ņurdēs zem kājām tik ilgi, kamēr tiks paņemts klēpī vai uzsēdināts krēslā, lai redzētu, kas notiek uz galda. Tāpēc to nemaz nevar tā inscenēt. Viņa ielīšana kadrā ir dabiska. Jo, piemēram, fotosesijas, kur speciāli jāpozē, viņam riebjas.
Ar kādu mērķi viņš vēro gatavošanas procesu? Viņš ir kulinārijas entuziasts vai tomēr to dara ar cerību, ka kāds gards kumosiņš atlēks arī viņam?
Labs jautājums. Mājās viņam pajautāšu. Taču, ja kaut kas nokrīt uz zemes, tas ātri aiziet nebūtībā Susura vēderā. Acīmredzot viņš hipnotizē ēdienu tik ilgi, kamēr zemes pievilkšanas spēks nostrādā.
Susurs tavā dzīvē ienāca pirms astoņiem gadiem ap Ziemassvētku laiku. Vēlme pēc sunīša bija mirkļa iegriba svētku iespaidā vai rūpīgi pārdomāts lēmums?
Mēs ar vīru (toreiz vēl draugu) jau sen zinājām, ka gribam sunīti. Noskatījām viņu iepazīšanās sludinājumos, kur jau cilvēki parasti ar suņiem satiekas.
Suņu tinderī?
Var teikt arī tā. Es nekad nevarētu pateikt, ka mēs suni nopirkām kā tādu preci. Mēs vienkārši satikāmies un sapratām, ka mums lemts būt kopā. Cilvēki to dara tinderī, bet mēs satikāmies ss.lv. Ieraudzījām foto, ka ir piedzimis Džeka Rasela terjeru trio, un braucām skatīties.
Kāpēc Džeks Rasels? Vai tiešām vainojama filma Maska un Džima Kerija partneris Mailo?
Nē, ar filmu tam nav sakara. Vienmēr esmu sapņojusi tieši par šīs šķirnes sunīti. Pirms daudziem, daudziem gadiem biju saglabājusi vienu fotogrāfiju, uz kuras bija attēlots suns, kas atbilda tam, kādu es vēlējos. Sāku pētīt Džeka Rasela terjerus, tie bija īsākām un garākām kājām, īsspalvaini un asspalvaini, taču neviens nelīdzinājās tam sunim fotogrāfijā, kuru biju saglabājusi. Bet es taču zināju, ka tas ir īsts īskājainais Džeka Rasela terjers. Kad mēs paņēmām Susuru, pēc kāda laiciņa viņš izauga tieši tāds, kā bija tajā foto. Kā izrādās, un to uzzinājām pēc viņa dzīves pirmā gada, ka Susurs ir Džeka Rasela jauktenis.
Kā jūs to sapratāt? Veterinārārsts deva mājienu?
Daudzi mani sociālo tīklu draugi pamanīja, ka Susuram ķepiņas ir izvērstas uz āru gluži kā balerīnai. Smējos, ka viņš vienmēr ir gatavs dejai un stāv pirmajā pozīcijā. Tomēr par šo faktu mēs drusciņ satraucāmies un aizvedām suni pie veterinārārsta, kurš norādīja, ka, visticamāk, viņam kādā ģimenes līkumā ir pievienojies takša gēns. Un tās ir takša kājas.
Audzētāji jums viņu pārdeva kā tīršķirnes pārstāvi?
Jā. Piedāvāja arī ciltsrakstus nosūtīt. Taču mēs kaut kā ļoti vieglprātīgi pret to attiecāmies un atmetām ar roku, jo zinājām, ka suni uz izstādēm nevedīsim. Tagad, protams, būtu interesanti papētīt viņa dzimtas saknes. Taču man Susurs patīk tāds, kāds viņš ir. Nereti staigājam pa parku un cilvēki, ieraugot viņu, saka: «O, kāds interesants krāsains taksis!»
Gribēji tieši puiku?
Saimniece ieveda mūs istabā un teica – ir viens puisītis un viena meitenīte. Un tad vēl tas tur stūrī, kas kož kaķi aiz astes. Mēs atbildējām: «Mēs viņu ņemam!»
Kad devos pēc sava Džeka Rasela, daudzi grozīja pirkstu pie deniņiem, sakot, ka esmu traka un sajukšu prātā ar tik aktīvu suni. Kā bija ar tevi?
Tieši tāpat! Taču gandrīz nekas no tā, par ko mani brīdināja, nav piepildījies. Susurs ir šausmīgi relaksēts un mierīgs, ja klāt nav neviena ciemiņa. Bet, tiklīdz viņš kādu svešu mājā ierauga, tā gan kļūst sprādzienbīstams. Smejamies, ka viņš ir emocionāli labils. Bet citādi viņa mīļākā nodarbe ir gulēšana. Izejam tās divas trīs reizes dienā pastaigā, izspēlējamies, un viņam pilnīgi pietiek. Vairāk viņš ārā neraujas. Nereti mēs viņam pat lūdzamies: «Susīt, iesim, lūdzu, ārpus mūsu pagalma pastaigāt.» Un iznesam viņu ārā ap stūri. Tad viņš nopūšas un ar sejas izteiksmi rāda, ka izdara mums milzu pakalpojumu, dodoties vēl vienu aplīti pastaigāt. Jā, mums viņš ir riktīgs gultas suns.
Un kā ar nedarbiem?
Agrā bērnībā viņš ir sagrauzis tikai vienu kurpi. Un, kad mēs bijām stipri jaunāki un ar vīru bijām pasākumā, no kura atgriezāmies tikai pret rīta gaismu, viņš īres dzīvoklī vienam parketa dēlītim bija nograuzis virsējo kārtu. Ļoti cītīgi un akurāti. Citu nedarbu viņa biogrāfijā nav.
Vai atceries jūsu pirmās dienas kopā?
Jā, mēs vedām viņu ar autobusu uz manām Cēsu mājām, jo pie maniem vecākiem pavadījām visas Ziemassvētku brīvdienas. Mamma bija tikai pārsteigta, bet viņas tā laika suns – milzīgs Vidusāzijas aitusuns – iekrita dziļā depresijā. Viņš nespēja saprast, kas te tagad notiek, un aiz bēdām, ka uzmanība jādala ar kaut kādu mazu kunkuli, atteicās ne tikai nakšņot mājās, bet arī no ēdiena.
Esi iemācījusi viņam kādas komandas?
Sēdēt. Gulēt. Un principā tas arī viss. Stulbi, protams, jo Raseliem ir tāds potenciāls! Ko tik viņiem nevar iemācīt – velties, līst, dancot. Bet mēs kaut kā esam palaiduši šo apmācības jautājumu pašplūsmā.
Viņš necenšas dominēt pār saimniekiem?
Viņš necenšas, viņš to dara! (Skaļi smejas.) Bet mēs viņu ļoti respektējam. Piemēram, viņam ļoti nepatīk, ja aiztiek pakaļkājas. Un es viņu ļoti labi saprotu, jo man arī ļoti nepatīk, ka man kutina pēdas. Savu nepatiku viņš parāda, atņirdzot zobus un uzrūcot. Vēl viņam nepatīk, ja ņem nost ēdinu. Zinu, pastāv uzskats, ka saimniekam jāvar sunim jebkurā mirklī noņemt ēdienu. Taču, ja ar mani tā izrīkotos, es arī būtu nikna. Iedomājies, tev noliek priekšā karbonādi un kartupeļus un brīdī, kad tu jau esi pavēris muti, lai iekostos gaļā, teiktu: «Stop, stop, stop! Tagad tu stundu pagaidi!» Jā, tās ir Susura sarkanās līnijas, ko mēs respektējam.
Bērna parādīšanās ģimenē nereti saistās arī ar dažādiem sadzīviskiem ķīviņiem. Vai ar mājdzīvniekiem nav līdzīgi?
Nē, mums ar Artūru nebija un nav nekādu strīdu. Mums viss ir forši sadalīts. Vakaros mēs ejam visi trīs kopā pastaigā, bet no rītiem es gatavoju brokastis un Artūrs iet staigāt ar Susuru.
Kādi ir jūsu iecienītākie pastaigu maršruti?
Dzīvojam Rīgā, kur mums blakus atrodas divi parki, ko katru dienu arī apstaigājam. Esam aprēķinājuši, ka tā ir 4 kilometru gara pastaiga.
Susuru uz ielas pazīst?
Protams! Nereti mammas un tēti savai atvasei saka: «Re, kur Susurs iet, aizej paglaudi!» Tie ir tie vārdi, kurus dzirdu ļoti bieži un parasti šausmās iekliedzos: «Nē, tikai ne to! Viņš var ieķert rokā.» Suns ir suns, un ar viņu nekad neko nevar zināt.
Autogrāfus Susuram arī lūdz?
Tos viņš parkā dala uz katra koka. (Smejas.) Bet viņš tiešām ir vietējā slavenība. Cilvēki mani sveicina mazāk nekā Susuru, kuram, garām ejot, vienmēr pasaka: «Čau!» Tas ir baigi forši.
Viņam patīk uzmanība?
Absolūti ne. Mājas teritorijā par ciemiņiem viņš ir sajūsmā, bet citur izturas rezervēti. Pastaigās viņam ir savas darīšanas, jo suņi komunicē citā – čuru – līmenī. Verbālais kontakts viņam nav nozīmīgs.
Bet ar citiem suņiem viņam patīk dauzīties?
Suņu laukumiem Susurs iet ar lielu līkumu. Viņš ir ļoti introverts. Tāpat kā es.
Susuram ir bērni?
Nē. Taču viņam ir ārkārtīgi daudz piedāvājumu kļūt par potenciālo līgavaini. Viņš gan bērnus nespēj radīt, to lietiņu esam paveikuši jau pirms daudziem gadiem.
Kā Susurs tika pie sava vārda? Pateicoties Dona dziesmai?
Gribējām tādu vārdu, kas arī dusmās skan mīļi. Un Susurs ir tieši tāds. Mēs viņu saucam arī dažādos mīļvārdiņos – par Bubu, Susīti, Susi utt.
Ar ko tu, pieredzes bagāta kulināre, baro savu suni?
Agrāk viņš ēda sauso barību un suņu konservus. Taču pēdējos gadus Susurs ir raw food piekritējs. Šobrīd viņš ēd vislabāk un veselīgāk no mums visiem. Piemēram, nereti viņam pasniedzam speciālu suņu tartariņu. Trūkst tikai paipalas oliņas un dillītes dekoram. Es gan pati to negatavoju, bet nopērku zooveikalā jau gatavu. Susura lielākais kārums ir liellopa nags, kas nav nekas īpaši patīkams, bet viņš ir sajūsmā, kad pie tā tiek. Mēs gan, kad viņš to grauž, palūdzam paiet tālāk, jo tas mēdz ost.
Pēc līķa?
Tā kāja lielāko daļu mūža ir pavadījusi urīnā, un tā smaka tiešām ir pretīga. Nezinu, kas ir briesmīgāk – līķa vai šī naga aromāts. Taču vislielākā delikatese Susura skatījumā ir kaltētas truša ausis. Viņš tās grauž ar tāāādu baudu. Vēl Susurs ir īpatnējs ar to, ka viņam šausmīgi garšo burkāni. Taču burkāni suņa vēderā nepārstrādājas, tāpēc dodam tos ļoti ierobežotā daudzumā. Agrāk viņam tika atstāts speciāls groziņš ar burkāniem, kurus viņš varēja paņemt ikreiz, kad sagribēja. Taču tagad tie laiki ir beigušies.
Pa Rīgu tu pārvietojies ar riteni. Susurs brauc tev līdzi?
Agrāk vadāju viņu līdzi groziņā, bet tagad to vairs nedaru. Viņam nepatīk vazāties man līdzi pa maniem darbiem un darīšanām. Tas būtu šausmīgi egoistiski no manis, ja es visur viņu staipītu līdzi kā tādu plus 1.
Esi dzimusi un augusi Cēsīs. Bērnībā mājās tev bija kāds kustonis?
Mums ilgi nebija dzīvnieku. Bijām izdomājuši, ka suns mums būs tikai tad, kad ar ģimeni pārvāksimies uz privātmāju. Reiz es nācu mājās ar liecību, kurā kaut kas īsti nebija riktīgi. Brīdī, kad jau gāju mājās iekšā un bailīgi grasījos vecākiem liecību rādīt, ieraudzīju savā priekšā lielu kucēnu – vidusāzieti. Es saviļņojumā sāku raudāt, cik tas ir skaisti, ka mums beidzot ir sunītis. Manu prieku sagrāva mamma: «Nē, nē, tas nav mūsu sunītis!» – «Kā, jūs atnesāt mājās suni un tagad paziņojat, ka tas nebūs mūsu suns?» biju neizpratnē. Tētis teica, ka mums jāapstaigā visas kaimiņu mājas, jo, visticamāk, viņu kāds ir pazaudējis. Atceros, kā pie katrām durvīm, sakrustojusi pirkstus, lūdzos – kaut nu tas nebūtu viņu. Saimnieki neatradās, un viņš palika dzīvot pie mums. Laikam tas bija liktenis. Viņš nodzīvoja skaistu mūžu un pirms pusotra gada devās uz citiem medību laukiem. Kad par to atceros, joprojām acīs sariešas asaras, jo tas bija sirdi plosoši. Atceros, viņš sagaidīja mūs visus mājās, aizgāja pagalma vidū un… nomira. Bija rudens, lija lietus, un notiekošais līdzinājās kaut kādai filmai. Mēs pusi nakts sēdējām rudenī tajā pagalmā un raudājām. Vēl joprojām dažreiz vīram saku: «Es nevaru saprast, kā vienu suni var tik nenormāli mīlēt…»
Ar Susuru esi kopā jau 8 gadus. Tas ir kārtīgs attiecību statuss. Par ko tu viņu cieni?
Viņš ir audzināts tā, ka nekad savu viedokli nepaturēs pie sevis. Un muti neviens viņam neaizvērs. Man patīk viņa tiešums.
Saka jau – kāds suns, tāds saimnieks!
Es neesmu tik rupja. Arī aizsvilstos lēnāk. Taču citādi mums ir daudz kopīga – introvertums, nepatika pret lieliem pasākumiem un ballītēm, nepatika fotografēties. Un mums abiem ļoti patīk našķoties.
