Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms dažiem gadiem Jānis un viņa sieva Elīna piedzīvoja pamatīgu izbīli, jo viņu dēlu pastaigas laikā bērnudārzā sakoda Kaukāza aitusuns.
«Audzinātāja bija izvedusi grupiņas bērnus pastaigā. Mazie parasti iet rindiņā. Tā nu gadījās, ka mans dēliņš šajā rindiņā gāja pēdējais. Pēkšņi nez no kurienes izskrēja kaukāzietis un no aizmugures metās manam puisītim virsū. Iekoda zem lāpstiņas,» tās dienas notikumus atminas Jānis.
Dēlam tolaik bija seši gadi. «Suns bija izsprucis no kādas privātmājas, jo suņa saimnieka blakus nebija. Labi, ka audzinātāja noreaģēja, sāka kliegt un vicināties ar mietu. Viņai izdevās kaukāzieti aiztriekt. Es vēl saprastu, ja mans puika būtu suni kaitinājis vai kaut kā provocējis. Bet tas notika bez brīdinājuma – hop, un zēnam mugurā robs.»
Pēc notikušā Jānis vērsies policijā ar iesniegumu un izteicis pretenzijas suņa saimniekam, norādot, ka mājdzīvnieki jāpieskata, īpaši tik lieli. Pieauguša kaukāzieša svars var sasniegt pat 40 kilogramus. «Tā ir liela atbildība, ja tev mājas pagalmā brīvi skraida liels dzīvnieks, kurš var būt agresīvs. Jāteic, ka Emīlam viss beidzās samērā veiksmīgi, jo tikpat labi suns varēja ar zobiem iecirsties kaklā, un tad tas varētu beigties arī letāli.
«Zobu atstātās rētas Emīlam uz muguras redzamas joprojām,» atklāj mūziķis.
Kopš baisā notikuma Jāņa dēlam joprojām ir psiholoģiska trauma. «Viņam ir paniskas bailes no suņiem. Tas droši vien būs uz mūžu.» Stībelis ar nožēlu atzīst – kaukāzieša saimnieks nekādu sodu tā arī nesaņēma.
Jānis ar ģimeni dzīvo Pierīgā, kur mīt ļoti daudz suņu.
«Tas, kas notiek tagad, nav normāli,» uzskata mūziķis. «Vismaz reizi nedēļā puikas atnāk mājās un kāda botiņa vai zābaks ir suņa kakā. Cilvēkiem joprojām šķiet, ka vākt pēc sava suņa ir pēdējais, ko viņi varētu darīt. Vai tiešām viņiem pašiem ir patīkami staigāt pa ielām un redzēt to mīnu lauku visapkārt? Tagad spriež par lielāku naudas sodu uzlikšanu suņu saimniekiem, kuri nevāc pēc sava mīluļa. Bet kā tu viņus kontrolēsi? Lai kaut ko pierādītu, jāfiksē pārkāpums procesa laikā. Un to var izdarīt tikai kameras.» Jānis uz ielas nekautrējas suņu saimniekiem aizrādīt.
«Man nepatīk kratīt ar pirkstu cilvēkiem gados, kas auguši citā sistēmā un varbūt nav pieraduši, ka pēc sunīša publiskā vietā būtu jāsavāc. Taču akmentiņš būtu jāiemet senioru lauciņā, jo gados vecākās kundzītes pēc saviem mazajiem sunīšiem nevāc NEKAD. Vismaz man nav gadījies šādu brīnumu redzēt,» uzsver Stībelis. Viņš negribētu tikt uzskatīts par suņu nīdēju.
«Lai arī man pašam mājās nav suņa, man šie dzīvnieki patīk. Visu cieņu tiem, kuriem pat prātā nevarētu ienākt nesavākt suņa atstātos suvenīrus. Tomēr bezatbildīgo īpašnieku joprojām ir vairākums. Jācer, ka reiz tas mainīsies.»
