Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vēsturiski šī suņu šķirne nāk no Sibīrijas, kur suņi dzīvojuši kopā ar dažādām nomadu tautām, ko senkrievi sauca vienā vārdā – par samojediem. No šī nosaukuma tad arī radies mūsdienās izmantotais šķirnes nosaukums. Tās bija miermīlīgas tautas, kuru lielākais dārgums un nereti arī izdzīvošanas garants bija viņu suņi – lielākie palīgi gan darbos, gan atpūtā.
Lai arī samojedi var vilkt kamanas, un senās tautas suņus nereti arī iejūdza, samojedi pēc savas būtības ir kompanjoni. Viņi vairāk tika izmantoti, lai dzītu un ganītu ziemeļbriežus. Otrs svarīgais uzdevums bija sildīt cilvēkus, naktīs un aukstā laikā guļot ar tiem kopā. Suņi dzīvoja kopā ar cilvēkiem plecu pie pleca, tāpēc viņi nevarēja atļauties būt agresīvi vai nikni.
Kļūdains gan ir uzskats, ka samojedi vienmēr bijuši balti – sendienās nevienu neinteresēja suņa kažoka krāsa, izšķirošais noteikums suņa pavairošanai bija tā raksturs, tāpēc bija iespējams sastapt pat brūnus samojedus. Patiesībā viens no pirmajiem samojediem, kas tika atvests uz Eiropu, bija tieši brūnā krāsā. Samojedi tika izvesti no Sibīrijas 19. un 20. gadsimtā, kad tos sāka izmantot polārajām ekspedīcijām. Tad arī tie kļuva par modes lietu sabiedrības augstākajās aprindās.
Citi lasa
Samojeds ir arktiskais špics, kas pieder primitīvo – cilvēka vismazāk pārveidoto – suņu grupai.
Pasaulē vecākais samojedu audzētāju kubs The Samoyed Association izveidots 1920. gadā Anglijā, un tas darbojas vēl šobaltdien. Latvijā pirmie šīs šķirnes pārstāvji tika ievesti 1993. gadā. Tiem bija pat divi metieni, taču šo suņu audzētāja aizceļojusi no Latvijas. Šī gadsimta sākumā Latvijas Kinoloģiskajā federācijā bija palicis tikai viens samojedu pārstāvis, līdz 2002. gadā Ramona Kārkliņa uz Latviju atveda savu pirmo samojedu un izveidoja audzētavu Kenventaki. Lauksaimniecības datu centra datu bāzē šobrīd reģistrēts 471 samojedu šķirnes suns.
Necieš vientulību
Samojediem patīk uzmanība, un viņi vienmēr būs sabiedrības dvēsele, lai arī kurp dotos. Jau kopš senseniem laikiem viņi dzīvojuši kopā ar cilvēkiem, tāpēc šie suņi ideāli piemēroti ģimenēm – viņi ir draudzīgi, uzmanīgi un tajā pašā laikā ļoti drosmīgi. Saimniekus samojedi uzskata par sava bara locekļiem.
Svešiniekus viņi sagaidīs ar riešanu, kas sākumā cilvēku var izbiedēt, taču patiesībā tā viņi izpauž savu sajūsmu. Šī iemesla dēļ samojedi ir slikti sargsuņi, jo pret svešiniekiem izturas kā pret seniem draugiem.
Ja tev mājās ir mazi bērni, samojeds tev ir kā radīts. Viņš mīl bērnus, izturas pret mazajiem cilvēkiem ar īpašu rūpību un gādību. Šīs šķirnes suņi ir ļoti līdzsvaroti, nekad nekļūst agresīvi. Ne velti pasaulē samojedi tiek izmantoti pozitīvo emociju rosināšanai cilvēkiem pansionātos un bērnunamos.
Samojedi gan nav tie suņi, kuri būs perfekti paklausīgi. Viņi ir ļoti gudri un saprot, ko cilvēks no viņiem vēlas, bet mēdz būt ļoti spītīgi. Samojedi ir lieli individuālisti, par spīti ciešajai piesaistei baram, viņi savā būtībā ir patstāvīgi un dažkārt ļoti pašpietiekami.
Saimniekam noteikti jābūt ar labu humora izjūtu, jo suņi mēdz sastrādāt visādus pigorus. Ja, ejot gar jūru, samojeds pamanīs putnu, kurš liekas interesants, varēsi saukt, cik gribi, – tik un tā viņš skries iepazīties. Tomēr lielākajai daļai samojedu netīk klaiņot tālu no saimnieka – viņi ātri vien atgriežas. Samojeds vispār nav radīts vientulībai – viņš necietīs vienaldzību, atšķirtību un fizisko aktivitāšu trūkumu.
Tikai tiem suņiem, kuri jūtas atstāti novārtā, rodas problēma ar brīvsoļiem.
Sniegbaltā kažoka kopšana
Paskatoties uz samojedu, pirmais jautājums, kas parasti rodas, – kā uzturēt suņa balto kažoku tīru? Taču patiesībā tas nav nemaz tik sarežģīti, jo samojedu kažokam piemīt unikāla pašattīrīšanās spēja. To nodrošina specifiska spalvas struktūra.
«Man patīk skatīties uz tīriem un baltiem suņiem. Mazgāju viņus vai nu pēc vajadzības, kas ir aptuveni reizi pusgadā, vai pirms izstādēm, kad viņi tiek kārtīgi sapucēti. Ikdienā – pāris reižu nedēļā izķemmēju un kārtīgi izpūšu ar spēcīgu fēnu. Protams, regulāri jāapgriež nadziņi un spalvas ap ķepām,» stāsta Linda. Citādi esot ar mazajiem samojeda kucēniem, kurus iesaka mazgāt un fēnot biežāk, lai viņi pierastu pie šīs procedūras.
«Ja suni mazotnē nepieradina pie mazgāšanas, fēna un nagu griešanas, pēcāk var būt ļoti grūti,» teic samojedu saimniece. Jāpiemin, ka samojedu kažokam (pat salijušam) nepiemīt arī suņiem raksturīgā smaka. Turklāt pastāv salīdzinoši maza iespēja, ka cilvēkiem no viņu apmatojuma varētu būt alerģija. «Mazgāt samojedus ieteiktu ar profesionālajiem šampūniem, kas palīdzēs apmatojumu uzturēt spīdīgu un veselīgu. Ja samojeds tiek pareizi barots, viņš saglabās savu balto kažoku, tāpēc nav nepieciešams lietot balinošos šampūnus,» uzsver Linda.
Samojedi ar lielāko prieku bradā pa ūdeni, tomēr labprātīgi nepeldēsies. Ja kažoks ir samircis, to vajag rūpīgi izžāvēt ar fēnu, lai āda zem kažoka neiekaist. Kažoks ir biezs un žūst ļoti ilgi. Suņa fēnošana un mazgāšana var aizņemt pat trīs vai četras stundas.
Divas reizes gadā samojeds met apmatojumu, un jāņem vērā, ka šajā laikā māja būs jātīra vairākas reizes dienā. Linda savu samojedu nomesto vilnu sūta kādai rokdarbniecei, kura no tās ada baltus cimdus, cepures, šalles un zeķes.
Vai sammijiem ar tik biezu kažoku vasarās nav karsti? Samojedam vai jebkuras citas šķirnes sunim, gluži tāpat kā cilvēkiem, ir karsti, bet viņu kažokam piemīt siltumu regulējošas īpašības – termoregulācija, kas neļauj lielajam karstumam nokļūt līdz ādai. Biezā pavilna aiztur siltumu, un samojeds karstumu izjūt par kādiem 3 grādiem mazāku, nekā patiesībā ir.
Jānodrošina aktivitātes
Samojeds piemērots aktīviem, pozitīvi noskaņotiem cilvēkiem, kuri mīl jautrību. Tos var izvēlēties arī tie, kuriem ir svarīgi, lai māja nesmirdētu pēc suņa. Taču jāsaprot, ka šāds suns prasa kopšanu. Tas nozīmē – regulāru tīrīšanu un ķemmēšanu. Šie ir darbi, kurus nevajadzētu pārcelt uz citu dienu, jo savēlies kažoks ne tikai ir vizuāli nepievilcīgs, bet arī rada diskomfortu pašam sunim.
Samojediem patīk rakt bedres, grauzt un riet, tāpēc tie ne vienmēr būs piemēroti dzīvei dzīvoklī.
Viss atkarīgs no suņa rakstura un laika, ko saimnieks var veltīt savam mīlulim. Kucēnu vecumā samojedi ir ļoti aktīvi, lieli blēņdari, tāpēc, lai izvairītos no tā, ka mājās viss tiek iznīcināts, ar kucēnu ir jādarbojas – jāsocializē, jāsāk pamazām apmācīt, un nevar aizmirst par rotaļām, kas ir ļoti svarīgas suņa attīstībā. Samojedam pieaugot, blēņas tiek darītas aizvien retāk, bet, protams, ir atsevišķi eksmplāri, kam nedarbi prātā visu mūžu. Samojedam ir nepieciešams fiziskās aktivitātes, taču ne tik daudz kā, piemēram, haskjam. Pietiks ar pāris aktīvām stundām dienā, kas aizvadītas jautrās rotaļās un pastaigās.
Šķirnes priekšrocības
- Ļoti draudzīgi.
- Labi saprotas ar bērniem un citiem dzīvniekiem.
- Pašattīrošs kažoks.
- Nav suņiem raksturīgās smakas
- Hipoalerģisks
Šķirnes trūkumi
- Patīk runāties un skaļi riet.
- Garlaicības mākti, rok bedres, var arī ko sagrauzt.
- Var būt stūrgalvīgs.
- Nepieciešama regulāra kopšana.
Cik maksā kucēns?
1000–1500 eiro
EKSTERJERS
GALVA: ķīļveida, nedaudz izliekts galvaskausu. Spilgti izteikta pāreja no pieres uz purnu. Mutes kaktiņi nedaudz izliekti uz augšu, kas veido samojeda smaidu.
ACIS: tumši brūnas, dziļi novietotas, mandeļu formā.
KRĀSA: balta vai krēmkrāsa ar baltu pamatu.
KĀJAS: Muskuļotas, spēcīgiem kauliem. Lecamās locītavas novietotas zemu. Ceļu un lecamās locītavas ir stūrainas.
AUGUMS SKAUSTĀ: puikām: 57 cm (+/– 3 cm), meitenēm: 53 cm (+/– 3 cm)
AUSIS: augstu un plati novietotas, salīdzinoši nelielas, trīsstūrveida, stāvas, kustīgas un galos viegli noapaļotas.
ASTE: izliekta uz priekšu un pacelta virs muguras vai sāna. Miera stāvoklī astei jānokarājas un jāsniedzas līdz lecamajām locītavām.
ĶERMENIS: dziļš un kompakts, piezemēts, tomēr nav neveikls. Vidēji gara, muskuļota un taisna mugura. Kupls žabo.
APMATOJUMS: bagātīgs, smags un blīvs.
MŪŽA ILGUMS: 12–15 gadu.
