Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas mazais Noasa šķirsts – gēnu jeb sēklu banka – uzticēts mežzinātnes institūtam Silava. Par to atbild un rūpējas un mūs ar to iepazīstinās institūta Ģenētisko resursu centra pētnieki Dainis Edgars Ruņģis un Agnese Gailīte.
Kā tur izskatās?
Sāksim ar vienkāršāko – sēklu glabātuvē izskatās mazāk pārsteidzoši, nekā varētu iztēloties. Tā ir ne pārāk liela telpa, kurā ir normāla istabas temperatūra – 21 grāds, pilna ar saldētavām – vertikālām un horizontālām – gluži tādām pašām, kādas izmantojam krājumu glabāšanai mājās. Uz saldētavām skatoties, gandrīz vai var izsekot šīs sadzīves tehnikas izmantošanas vēsturei – pašas vecākās ir Baltkrievijā ražotās, mazliet jaunākas – Beko, bet visjaunākās – Bosch un Liebherr. Mūsu glabātuve iekārtota pēc Ziemeļvalstu NordGen sēklu bankas parauga. Citur sēklas neglabā atsevišķās saldētavās, bet gan atvēsina visu glabātuvi kopumā, un, lai tajā ieietu, silti jāsaģērbjas. Ik reizi ieejot kopīgajā glabātuvē, tiek arī iztraucēts viss, kas tur glabājas, tāpēc šķiet, ka ekonomiskāk un prātīgāk ir šādi – turēt sēklas atsevišķās saldētavās.
Senāk sēklas visi – arī zinātnieki – glabāja parastos apstākļos. Tas nozīmēja, ka ik pēc pieciem gadiem tās bija jāiesēj un jāataudzē no jauna, lai nezaudētu dīgtspēju. Tas bija milzīgs darbs, kas dārgi maksāja. Turklāt ataudzējot vienmēr varēja kaut ko sajaukt. Tad atklāja, ka zemākā temperatūrā sēklas saglabā dīgtspēju daudz ilgāk. Sasaldējot mīnus 18 grādos – pat vairākus gadu desmitus. Taču sēklas nevar likt uzreiz saldētavā, tad tās zaudēs dzīvotspēju, jo ir mitras – 13–14 procentu –, un sasalstot veidosies ledus kristāliņi un saplīsīs šūnapvalki. Tāpēc tās vispirms žāvē speciālā kamerā, kur ir ļoti pazemināts mitrums, atstājot tikai 5–7 mitruma procentus, un tikai tad ievieto glabāties saldētavā.
Citi lasa
Izžāvētās sēklas ir hermētiski iepakotas alumīnija folijas maisiņos, lai tām netiktu klāt mitrums. Uz katras sēklu paciņas ir numurs, ar kādu tā noglabāta bankā un atrodama datu bāzē; sugas latīniskais nosaukums; parauga nosaukums, piemēram, ‘Dindoņa zaļie ķekaru’, ja paciņā ir šī gurķu šķirne; sēklu daudzums; gads, kurā tās izaudzētas, un datums, kad sapakotas un noliktas glabāties. Šādi sēklas var glabāties 20, 30 un pat 40 gadu. Tomēr ik pa laikam daļa sēklu tiek izņemtas no saldētavas un tiek veikta dīgtspējas pārbaude. Ja dīgtspēja mazinās, sēklas nomaina pret jaunām.
Vertikālajos ledusskapjos atrodas tā sauktā aktīvā kolekcija. No tās sēklas izņem gan tāpēc, lai veiktu dīgtspējas pārbaudes, gan pētnieku vajadzībām. Horizontālajās saldētavās glabājas bāzes kolekcija, kas parasti netiek traucēta.
Ja kāda no saldētavām pārstāj darboties – tā tomēr ir tikai parasta sadzīves tehnika –, gēnu bankas vadītāja mobilajā tālrunī pienāk ziņa, un sēklas no bojātās saldētavas steigšus tiek pārvietotas uz citu.
Vecākajām saldētavām jau ir vairāk nekā 20 gadu, tāpēc palaikam kāda iziet no ierindas un jānomaina, vai jāiegādājas jauna, kad klāt nāk jaunas sēklas un tām sāk pietrūkt vietas. Tāpat saldētavas ziņo par to, ka tikušas atvērtas. Ja notiktu nopietna avārija un pārtrūktu elektrības piegāde, elektrību saldētavu darbināšanai ražotu ģenerators.
Kas bankā glabājas?
Bankā glabājas Latvijas izcelsmes lauksaimniecībā un pārtikā izmantojamo augu sēklas. Lielākā daļa no tiem ir graudaugi – rudzi, kvieši, mieži, auzas – gan šķirnes, gan selekcijas līnijas, kas par šķirnēm nav tapušas. Daudz ir arī lopbarības zālāja augu sēklu – auzenes, skarenes, timotiņš, kamolzāle, āboliņš un citi. Nedaudz šķiedru un eļļas augu – lini un kaņepes. Un, protams, pākšaugi – pupas un zirņi. Latvija ir īpaša ar saviem pelēkajiem zirņiem. Tos gan audzē arī citur pasaulē, taču lielākoties kā lopbarības kultūru. Turpretī mums ir īpaši lielie, pelēkie zirņi, piemēram, šķirne ‘Retrija’, ar kuriem lepojamies un ēdam, ka šņakst vien.
Sēklu bankā glabājas tikai tie pārtikas augi, kurus iespējams pavairot ar sēklām, nezaudējot šķirnes īpašības. Tie, kuri savas īpašības saglabā tikai tad, ja tiek pavairoti veģetatīvi, piemēram, potējot vai acojot, kā ābeles un citi augļu koki; ar spraudeņiem, kā upenes, jāņogas un citi ogu krūmi; ik gadu ataudzējot, kā kartupeļi vai ķiploki, tiek glabāti tā sauktajās lauka kolekcijās. Tās glabājas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agroresursu un ekonomikas pētniecības centros Priekuļos un Stendē, Dārzkopības institūtā Dobelē un Pūrē, daļa – arī Nacionālajā botāniskajā dārzā. Sēklu bankā netiek glabātas arī meža koku sēklas, taču īpaši vērtīgās priežu, egļu, ozolu, bērzu u. c. audzes tiek atjaunotas. Bankā neglabā arī puķu sēklas – tajā ir tikai tas, kas svarīgs izdzīvošanai.
Pirmos sēklu paraugus saldētavās ievietoja 1999. gadā. Sākumā gēnu banka atradās Bioloģijas institūtā, bet kopš 2006. gada tā uzticēta Latvijas Valsts mežzinātnes institūtam Silava. Pašlaik bankā glabājas apmēram 2000 dažādību – gan šķirnes un selekcijas līnijas, kas par šķirnēm nav kļuvušas, gan arī savvaļas sugas. Tas nav ļoti daudz pasaulei, bet ir daudz Latvijai.
Vietējo šķirņu saglabāšana ir ļoti svarīga. Tās ir pielāgojušās konkrētiem augšanas apstākļiem – gan temperatūrai, gan mitrumam, gan augsnei. Ļoti reti šķirne, kas izveidota vienā reģionā, būs pilnvērtīga un derīga citā. Gadās pat, ka tas, kas labi aug vienā Latvijas malā, pavisam žēlīgi izskatās citā. Kur nu vēl no citām zemēm ievestie augi! Piemēram, audzējot pie mums Holandes kartupeļu šķirnes, var gadīties, ka vienu gadu tie dod ļoti labu ražu, bet nākamajā gadā – sliktu. Iespējams, tur nepievērš tik lielu uzmanību izturībai pret slimībām, jo daudz vairāk nekā pie mums izmanto ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus. Var gadīties, ka mūsu apstākļos citur radītās šķirnes nepagūst nobriest, jo tām ir vajadzīgs garāks veģetācijas periods vai citāda augsne. Tāpēc Latvijai vajag savas vietējās šķirnes. Turklāt jāsaglabā ne tikai tas, kas ir pats labākais. Jāglabā pēc iespējas daudzveidīgāks ģenētiskais materiāls, arī tas, kas šobrīd nešķiet nekas īpašs. Salīdzinot ar laiku pirms piecdesmit gadiem, mēs zinām daudz vairāk, taču ne tuvu nezinām visu. Zinām, ka augstākajiem augiem ir līdz simt tūkstošiem gēnu – dažiem vairāk, citiem mazāk –, taču funkcija ir zināma tikai dažiem simtiem gēnu. Tā kā apzināta ir tikai neliela gēnu daļa, mēs vēl nemaz nevaram zināt, kas vērtīgs katrā augā slēpjas un vai pēc gadiem mums to nevajadzēs.
Tāpēc arī gēnu jeb sēklu bankās tiek saglabāta, cik vien iespējams, lielāka daudzveidība. Jo īsti nevar zināt, kas un kādā veidā būs izmantojams nākotnē. Modernās šķirnes visas ir diezgan līdzīgas, daudzveidība atrodama tieši vecajās šķirnēs. Pašlaik par vērtīgākajām un saimnieciski nozīmīgākajām lielākoties uzskata tieši ražīgākās un pret slimībām izturīgākās šķirnes. Bet nedrīkst pazaudēt arī citas vērtības – rudzus, no kuriem var izcept visgardāko maizi, vissaldākos tomātus un miltainākos kartupeļus. Varbūt nākotnē vislielākā vērtība būs tieši tiem. Un patiesībā jau mēs nezinām, kas vēlāk var ievajadzēties un kādas būs iespējas šo vienīgo labo īpašību pārnest uz citām šķirnēm, ražīgākām un izturīgākām. Turklāt katrs glabātuvē ievietotais sēklu paraugs arī pēc noteiktas shēmas jāapraksta – lai zinātnieki arī citur pasaulē par to uzzinātu un labās īpašības varētu izmantot.
Mazliet vēstures
Padomju laikos mums savas sēklu bankas nebija vispār, Latvijas sēklas glabājās toreizējā Vavilova Vissavienības augkopības institūtā Ļeņingradā. Mūsu sēklu banka, kuras oficiālais nosaukums ir Latvijas Gēnu banka, ir tapusi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tāpēc ir viena no jaunākajām pasaulē. Bankas tapšanā nozīmīga loma bijusi ģenētikas profesoram Īzakam Rašalam, kas atceras: "1991. gadā, kad Padomju Savienība sabruka, izrādījās, ka gēnu banka ir palikusi tikai Krievijā. Es biju Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents, un kopā ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas nodibinājām Baltijas valstu Ģenētikas federāciju. Mūsu pirmais pasākums bija 1992. gadā, jau nākamajā gadā pēc neatkarības atgūšanas, – Pirmais Baltijas ģenētikas kongress. Uz kongresu bija atbraukusi arī kolēģe no Ziemeļu padomes. Zināju, ka Ziemeļvalstīm – Zviedrijai, Dānijai, Norvēģijai, Islandei un Somijai – jau ir kopīga gēnu banka, un es gribēju zināt, kā tā darbojas. Pagāja vēl pāris gadu, izveidojās projekts par gēnu banku un ģenētisko resursu saglabāšanu Baltijas valstīs, un es biju tā koordinators Latvijā.
Sākām ar inventarizāciju un noskaidrojām, ka, piemēram, no vecajām graudaugu šķirnēm ir saglabājies ļoti maz. Bet, piemēram, gandrīz visas Latvijā selekcionētās miežu šķirnes bija. Mērķtiecīga selekcija sākās tikai pēc Pirmā pasaules kara, kad sāka darboties selekcijas stacija Priekuļos, kas dibināta 1913. gadā, un Stendē, kas dibināta 1922. gadā. Taču arī pirms tam audzēja vietējās jeb tā sauktās tautas selekcijas šķirnes, un tās nebija saglabājušās. Kad sākās selekcija, no saimniecībām savāca sēklas, ko katrā vietā audzēja, divus trīs gadus paaudzēja, pārbaudīja un no labākajām izveidoja šķirnes, piemēram, ‘Vairoga’ mieži, kas nāca no Vairogu saimniecības.
Bet nelaime tā, ka toreiz nebija izpratnes par ģenētiskajiem resursiem. Kādas divsimt vietējās šķirnes pārbaudīja, labākās atlasīja, bet pārējās vienkārši izmeta, un tās ir neatgriezeniski pazudušas."
Kopš pagājušā rudens – arī Svalbārā
Drošībai – ja nu ar vietējo banku notiktu kas slikts – līdzīga Latvijas sēklu kolekcija glabājas arī Ziemeļvalstu gēnu bankā NordGen Zviedrijā, Alnarpā, netālu no Malmes. Un kopš pagājušā gada rudens mūsu sēklu drošības kolekcija atrodas arī Svalbāras globālajā sēklu glabātuvē (Svalbard Global Seed Vault).
Sēklas Svalbāras glabātuvē tika ievietotas 26. oktobrī – tieši dienā, kad ziemeļos oficiāli sākas polārā nakts. Taču īpaši jūtama tā vēl nebija, vairāk atgādināja parastu apmākušos dienu, kādas nereti mēdz būt arī pie mums. Tā bija viena no nedaudzajām reizēm gadā, kad Svalbāras glabātuve tiek atvērta. Jau iepriekšējā gada rudenī tiek paziņots, tieši kurā laikā nākamajā gadā tas notiks. Šogad tas bija iespējams 7. un 23. nedēļā (14.–18. februārī un 6.–10. jūnijā) un būs iespējams arī 43. nedēļā (24.–27. oktobrī).
Glabātuve atrodas bijušajās ogļraktuvēs, klintī 130 metru virs jūras līmeņa un zem 40–60 metru bieza klints slāņa. Klints dziļumā ved 120 metru garš tunelis, kura galā atrodas trīs 9,5 × 27 metrus plašas zāles. Katrā no tām ir vieta pusotram miljonam sēklu paraugu. Pašlaik no visām trim izmantota tiek tikai viena zāle, un arī tā vēl nav pilna. Tajā valda mūžīgais sasalums ar stabilu –3…–4 °C dabīgo temperatūru, kas ļautu sēklām vairākus gadus saglabāt dīgtspēju arī tad, ja pārstātu darboties dzesēšanas iekārtas, kuras uztur sēklu ilgtermiņa uzglabāšanai optimālo –18 °C temperatūru.
Svalbāras Globālā sēklu glabātuve atklāta 2008. gada 26. februārī, lai pasargātu no nenovēršama sēklu zaudējuma citās gēnu bankās citviet pasaulē reģionālu vai globālu konfliktu un katastrofu gadījumā. Šobrīd tajā atrodas vairāk nekā miljons sēklu paraugu no aptuveni 70 pasaules valstīm un 80 sēklu bankām. Lielākais noguldītājs bankā ir Starptautiskais kviešu un kukurūzas pētījumu un selekcijas centrs CIMMYT, kura galvenā mītne un arī pasaulē lielākā kviešu un kukurūzas gēnu banka atrodas Meksikā. Latvijas pirmajā melnajā kastē, kas nolikta glabāties pagājušajā gadā, bija 153 sēklu paraugi, katrā no paraugiem apmēram 1000 vai 2000 sēklu. Pietiekams daudzums, lai, ja nu kas, varētu šķirnes atjaunot. Izvēlētas savā ziņā svarīgākās šķirnes. Visvairāk miežu – 30. Arī lini, kvieši, auzas, rudzi un zirņi, tomāti, pupas, sarkanais āboliņš un citas lopbarības zāles, bet arī pa vienai gurķu, ķimeņu, redīsu un pat kukurūzas šķirnei, jo arī tās mums ir savējās. Vēl vismaz 30 šķirnes palikušas gaidot, jo gatavošanās ievietošanai bankā ilgst vairākus gadus – pirms tam tiek izaudzētas svaigas sēklas, lai glabātos pēc iespējas ilgāk, un vēlreiz rūpīgi pārbaudīts, vai šķirne ir īstā. Kad glabātuve ir atvērta, valstis savus depozītus drīkst papildināt.
Reizē ar Latviju savu pirmo ieguldījumu sēklu bankā veica arī Serbija, šogad jūnijā to izdarīja Lietuva. Bet tikai vienu reizi kādai valstij nācies savu ieguldījumu no bankas izņemt. Kad pilsoņu karā 2013. gadā tika nopostīta Alepo sēklu banka Sīrijā, sēklas pirmoreiz tika pieprasītas un izņemtas no glabātuves. Iespējams, to nāksies darīt arī Ukrainai, jo Krievijas uzbrukumā ir cietusi arī tās sēklu banka.
Sēklu paraugi tiek uzglabāti pēc t. s. melnās kastes principa – nevienam citam nav tiesības atvērt kastes, izsniegt paraugus vai veikt jebkādas citas darbības ar sēklu paraugiem, tikai valstij, kura tos nodevusi glabāšanā. Glabātuvē drīkst ieiet tikai tās darbinieki, pārējie – tikai līdz ārdurvīm.
Svalbāras salu arhipelāgs atrodas aptuveni pusceļā starp Norvēģijas kontinentālo teritoriju un ziemeļpolu. Visas arhipelāga apdzīvotās vietas, arī vienīgā pilsēta Longjērbīene, un Svalbāras globālā sēklu glabātuve atrodas lielākajā no arhipelāga salām – Špicbergenā. 60 procentus no Svalbāras arhipelāga sedz ledājs, 30 procentus – klintis un tikai 10 procentus – augu valsts. Šī nomaļā, skarbā, cietā un aukstā vieta, iespējams, tiešām ir vispiemērotākā vieta Noasa šķirstam pasaulē, kuru apdraud dabas katastrofas, kari, slikta pārvaldība un naudas trūkums.
Projekts «Meža stāsti» tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu
