Mūsdienīga guļbūve. Kāda tā ir?

Masīvkoka guļbaļķu māja

Ar ko tad atšķiras modernā guļbūve no tradicionālās? «Mūsdienīgām guļbūvēm ir citāda arhitektūra un proporcijas, tomēr savienojumi un tradicionālie elementi – tie visi ir no agrākiem laikiem pārnesti mūsdienās. Guļbūves šobrīd ražo ar programmu iekārtām, ar programmētām frēzmašīnām, nevis ar cirvi un zāģiem, tomēr saglabājot visu, kas veidojies gadsimtu gaitā,» skaidro kokapstrādes inženieris Ervins Poga, uzņēmuma Eko Nams izpilddirektors, kas pārsvarā ražo guļbūves Skandināvijas valstīm. «Piemēram, mēs izgatavojam rūpnieciski ražotas guļbūves no priedes masīvkoka, kas vizuāli līdzinās kvalitatīvam roku darbam, tajā pašā laikā nodrošinot precīzus un uzlabotus baļķu savienojumus. Galvenais ir stūru savienojumi, kurus mūsdienu pieeja ļauj gan uzlabot, gan labāk satapot ar lielāka diametra tapām, ļauj ieurbt un nomaskēt elektrības un citas instalācijas, veidot neredzamus baļķu stiķējumus, safrēzēt visu nepieciešamo jeb piedzīt tuvāk mūsdienu prasībām. Taču vizuāli guļbūve var būt gan vecā, senatnīgā dizaina, gan arī jauna, mūsdienīga stila. Tās būtībā atšķiras tikai ar izskatu un arī to, ka jaunajā veidolā iespējams izveidot tādu baļķa profilējumu, kas izskatās mūsdienīgāk, kaut gan arī jaunais profilējums balstīts senās tradīcijās un roku darbā. Tā nebūs tradicionāla Brīvdabas muzeja būve, viss būs sakārtots, vizuāli tīrs, un tādā ēkā var pat izveidot gudro māju.»

Tehnoloģiskie risinājumi

Kā stāsta kokapstrādes inženieris, dažādi kvalitatīvi risinājumi atrasti arī stūru savienojumiem, pakšu pārkarēm un tapojumiem starp baļķiem, tāpat arī spāru galus var veidot nevis perpendikulārus, bet vertikālus, lai jumta konstrukcija nav tik redzama un uzkrītoša. Gala sienām gan tomēr būtu vajadzīga neliela pārkarīte, lai ūdens tām mazāk tecētu virsū. Toties baļķi tiek sagatavoti tik precīzi, ka nav nepieciešams aiztaisīt jeb aizdreijāt spraugas starp tiem, jo tie cieši piegulst cits citam.

Kāda lieta gan joprojām nav īsti atrisināta: «Ja plaisas masīvkokam skatās uz augšu, tad ūdens ietek tajās iekšā un pamazām, palēnām bojā koku. Visi ražotāji cīnās, lai nav iežūšanas plaisu kokā, bet pagaidām neviens pasaulē nav ticis galā ar šo jautājumu. Tikai līmētajam kokam gandrīz nav plaisu, un tur ūdenim nav, kur iekļūt un uzkavēties. Piemēram, Amerikā un Kanādā populāri ir lietot aizsargājošu mastiku, ko ziež plaisās, un tā aiztur ūdens iekļūšanu,» paskaidro Ervins Poga, piebilstot, ka paši daudz eksperimentējot, lai šīs plaisas būtu minimālas. 

Laikmetīgai guļbūvei klāj dažādus jumtu segumus, tomēr, kamēr nav atrisināta koku plaisāšana un ēkas sēšanās (masīvkoka guļbūvei sēšanās ir trīsreiz lielāka nekā guļbūvēm no līmētajiem baļķiem), pēc eksperta domām, vēlams smagāks jumts, kas to spiež uz leju. «Norvēģiem, piemēram, ir velēnu jumti, kurus ziemā vēl sniegs ar savu masu spiež uz leju, bet Latvijā pārsvarā optimālais segums būtu betona dakstiņi, kam var būt dažādas formas – gan gludi (īpaši minimālisma konceptam), gan profilēti,» stāsta kokapstrādes inženieris. «Mūsdienu guļbūvēs liek arī visai plašus stiklojumus, kurus speciāli pielāgo ēkas sēšanās vajadzībām. Jaunākajās guļbūvēs neatņemama sastāvdaļa ir panorāmas logi, kas kon­struēti tā, lai tie arī saturētu ēku,» eksperts papildina, skaidrojot tehnoloģiskās iespējas. «Guļbūvēs var integrēt arī apslēptus metāla profilus un sijas, kas palīdz ēku ar lielajiem stiklojumiem noturēt. Izskatās, ka jumta konstrukciju atbalsta baļķis, bet īstenībā tam iekšā ir metāla profils. Piemēram, Norvēģijā daudz eksperimentē un mūsdienīgajā guļbūvē atļaujas daudzas lietas, tostarp lielus laidumus. Interesanti, ka Norvēģijā un Zviedrijā neatļauj būvēt Kanādas tipa guļbūves no viņu milzīgajiem, apaļajiem baļķiem, taču Latvijā vēl būvē arī apaļkoku mājas.» 

Nākamā lapa