Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tas bija 4.oktobris, diena pēc manas dzimšanas dienas. Sēdēju virtuvē uz grīdas, mammai aizrautīgi stāstot par iepriekšējās dienas svinībām, un kā jau ierasts mīļoju savu melno vidēja auguma sunīti Čipi. Pāris minūtes sunīti glaudīju un bužināju, tad pieliecos, lai viņu sabučotu. Par to, kas notiks turpmākajās sekundēs pat nespēju iedomāties.
Pēkšņi viss, ko redzēju bija viltīgs suņa smaids un plaši pavērti zobi pret mani. Čipis pavisam negaidīti iekoda acs plakstiņā, saķerot arī degunu, taču zoba dūrums atradās tikai vienā vietā, centimetru no pašas acs.
Tobrīd iestājās šoks un sāpes pat sākumā nejutu. Pieskrēju pie netālu esošā spoguļa un redzēju asinis. Tā kā kodums bija tuvu acij, mani pārņēma bailes. Nesapratu, vai vispār redzu ar labo aci. Mamma bija vēl lielākā panikā.
Pēc pāris minūtēm ieradās ātrā palīdzība un apskatot kodumu, nolēma: «Vedīsim uz Rīgu, jo Ogrē sejas ķirurga nav, kā arī kodums ir diezgan dziļš.» Sākumā braukt nekur negribēju, tobrīd nespēju skaidri domāt, arī sāpes kļuva aizvien stiprākas.
Ārsti pie sejas piespieda baltu kompresi, iesēdināja mani ātrās palīdzības mašīnā un aizveda uz Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcu. Tolaik Covid-19 vilnis sāka pieņemties spēkā, tāpēc līdzi braukt nevienam neļāva.
Tā ar ārstiem kopā steberēju uz slimnīcas ieeju, un nonācu ķirurga rokās. Viņš manīja manu sašutumu un bailes, kas noteikti ir ierasts skats viņa ikdienā. Mani nomierināja viņa «vieglums» ar kādu viņš veic savu darbu. Fakts, ka kādam jāšuj seja ap 1:00 naktī ir kas pilnīgi normāls. Pēc nepilnas stundas tiku pie 8–10 šuvēm un tai pat naktī jau nokļuvu atpakaļ mājās. Atpakaļceļā daudz ko pārdomāju. Neticēju, ka tas mīļais, melnais mājas gariņš man iekostu, jutos pievilta.
Tomēr tas galu galā ir dzīvnieks, kuru ne vienmēr spējam pareizi nolasīt. Nekas neliecināja, ka suns jūtas neērti, vai apdraudēts. Tā vienkārši notika.
Ģimenē izskanēja runas par suņa iemidzināšanu, taču es to neatbalstīju. Devāmies pie izslavēta kinologa Mežaparkā. Guvām vairākas atziņas par suņu audzināšanu.
Pirmkārt, nekad nav par vēlu suņu audzināšanai, tas ir mīts, ka to var darīt tikai, kad suns ir mazs.
Izstāstot notikušo situāciju, viņš skaidroja, ka ar suni, sēžot uz zemes, atradāmies vienā līmenī. Respektīvi, suns, esot līdzvērtīgā pozīcijā, jutās pārāks un savu varu vēlējās izrādīt, parādot «kurš šeit ir saimnieks». Jautājām par mīļošanos un bužināšanu. Viņa atbilde bija īsa un kodolīga – «Ko tur daudz bučoties, var nedaudz paglaudīt, vairāk nemaz nevajag.»
Sākumā nebija viegli būt mājās ar dzīvnieku, kurš tev ir iekodis, taču zināju, ka atdot vai iemidzināt viņu arī nevēlējos. Ieviesu robežas mūsu saskarsmē – ar seju netuvojos, glaudīšana un mīļošanās arī vairs nenotiek. Ejam kopā ārā, bet tas arī viss.
Šis ir labs atgādinājums visiem suņu īpašniekiem. Lai cik ļoti uzticamies saviem mīluļiem, nekad nespējam pilnīgi droši nolasīt, kas dzīvniekam prātā.
Populārākie raksti
