Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Ķīmiskais karš
2012. gada nogalē ievērojams ķīmiķis, vairāku universitāšu profesors Mihaēls Braungarts bija ieradies Rīgā, lai piedalītos konferencē Eko dizains – kur te bizness? Vienlaikus viņš prezentēja arī latviski iznākušo grāmatu No šūpuļa līdz šūpulim. Abi tās autori (Braungarts un kanādiešu arhitekts Viljams Makdono) draud ar jaunu industriālo revolūciju, karagājienā viņiem līdzi jau devušies tādi uzņēmumi kā Ford, Nike, Herman Miller, Philips u. c. Tandēma izstrādātais Cradle to cradle* (C2C) modelis praksē jau tiek izmantots, ražojot vairāk nekā tūkstoti dažādu produktu.
Par principa popularizēšanu jāpateicas ne tikai autoru neatlaidībai, bet arī vairākām slavenībām, kas idejai noticējušas. Viņu vidū ir, piemēram, Holivudas aktieri Sūzena Sarandona un Breds Pits. Savukārt Arnolds Švarcenegers pirms dažiem gadiem definēja, ka Kalifornijai jāvirzās uz to, lai kļūtu par no šūpuļa līdz šūpulim štatu. Stīvens Spīlbergs ziedojis Braungarta dibinātajai un vadītajai Vides aizsardzības ieviešanas aģentūrai (Environmental Protection and Encouragement Agency, EPEA) divus miljonus dolāru un veltījis dokumentālo filmu.
ASV un Nīderlandē Braungarts ir slavenība. Par to, ka C2C ir tik populāra ASV, jāpateicas Džordžam Bušam, smīn ķīmiķis: «Viņa prezidentūras laikā industrija saņēma skaidru signālu, lai velti negaida, ka no valsts puses kaut kas tiks darīts. Tas stimulēja inovāciju bumu lielajos koncernos – bez jau minētajiem arī BASF, Steelcase, Hewlett-Packard.» Savu attieksmi pret Buša politiku Braungarts pat nepakautrējās paust, saņemot no toreizējā ASV prezidenta Zaļās ķīmijas balvu.
Citi lasa
Sev raksturīgajā ironijā viņš no skatuves paziņoja, ka nemaz nebija vajadzības doties meklēt ķīmiskos ieročus Irākā, ja to jau ir gana ASV – bērnu rotaļlietās.
Ar protestēšanu par maz
Savas karjeras iesākumā Braungarts rāpās skursteņos – toreiz bija daudz svarīgāk protestēt. Literatūrzinātnieku un filozofu ģimenes atvase savulaik kļuva par Greenpeace ķīmijas nodaļas vadītāju.
«Bija laiks, kad ar kolēģiem kāpām Brīvības statujā, lai reaģētu uz to, ka Ņujorka vienkārši sakrauj atkritumus kuģī, aizved 15 jūdzes ārpus pilsētas un izgāž Atlantijas okeānā. Vai spējat to aptvert?
Esmu protestējis pret celulozes industrijas attīstību Baltijā, tāpēc labi pazīstu Rīgu.
Ziemeļu jūrā bloķēju kuģi, kas izgāž toksiskos atkritumus. Lai to apstādinātu – peldēju pretī. Esmu vairākas dienas pavadījis kokā. Dažreiz tev ir jādemonstrē sava pozīcija netradicionāli, bet šodien ar to nepietiek. Ir jāparāda, kā radīt atšķirīgi,» kaismīgi uzsver Braungarts.
Atsaucoties uz Einšteina vārdiem – nav iespējams atrisināt problēmu, izmantojot to pašu domāšanas veidu, kas to sākotnēji radījis, – Braungarts un Makdono uzskata, ka jāpiedāvā jauni risinājumi, nevis bezjēdzīgi jācīnās pret esošajām nepilnībām. Viņu pārliecība – no jauna var izgudrot jebko!
«Daudzu piesauktā ekoefektivitāte un ilgtspējības attīstība ir tikai citi vārdi stagnācijai. Kādas ir jūsu attiecības ar vīru? Ilgtspējīgas? Man jūsu žēl. Jo tas ir tikai minimālais scenārijs,» skaidro profesors. Ilgstpējīguma interpretācijas Braungarts sauc par garlaicīgām, jo tās runā vien par optimizēšanu – attiecīgi viss paliek kā iepriekš, tikai mazāk slikti, nevis labi. «Tā ir rietumnieku pieeja vainas menedžmentam, sakot – ak, piedodiet, ka esam šeit, bet mēs centīsimies būt mazāk slikti.»
Braungartu sarūgtina, ka tā vietā, lai saredzētu iespējas un inovāciju potenciālu ķīmijā, daudzas kompānijas tērē laiku, jūtoties slikti par to, ka eksistē.
Uzņēmumi, pat valstis aizrāvušās ar oglekļa izmešu kalkulāciju, cenšoties to minimalizēt un kļūt par oglekļa neitrālām. «Jūs tādi spējat būt tikai, ja neeksistējat! Dabā nulles emisija nepastāv. Arī koks izdala skābekli. Nebūsim stulbāki par koku!»
Lidojiet kaili!
«Ja visi lidojumu Amsterdama–Ņujorka pasažieri iztukšotu vēderu, vēl pirms sēstos lidmašīnā, aviokompānija gadā ietaupītu septiņas tonnas degvielas. Ja viņi lidotu kaili, ieekonomētu vēl piecas tonnas.
Un labāk nedzeriet Prosecco, jo tam ir vairāk ogļskābās gāzes emisijas nekā šampanietim.
Vai jūs braucat ar liftu? Tā patērēsiet piecreiz mazāk enerģijas, nekā dodoties pa trepēm. Ja gribat pasargāt vidi un samazināt savu ekoloģisko pēdu par 80% – brauciet ar liftu! Bet, ja nomirstat ātrāk, tad varat samazināt to vēl vairāk!» smejas Braungarts.
Intervijas laikā ķīmijas profesors pamanās vismaz desmit reižu akcentēt savu pamataksiomu – mazāk slikti nenozīmē labi! Šeit Braungarts uzreiz piesauc sev īpaši iemīļotu analoģiju – ja jūs iesitat bērnam trīs reizes piecu vietā, jūs nevis aizsargājat viņu, bet nodarāt nedaudz mazāk ļaunuma.
Tā vietā, lai sevi vainotu un ierobežotu, cenšoties pierādīt, ka esam labi pret dabu, C2C modelis aicina mainīt redzējumu. Jo Braungarts iestājas par dzīves kvalitāti, nevis tās ierobežošanu.
«Tas ir absurds, ja valdība iesaka mazāk pārvietoties ar automašīnu, lai aizsargātu dabu, jo tas neapstādinās kaitējumu!»
Tā vietā, prasmīgi liekot lietā ķīmiju, pat auto izplūdes gāzes spēj kalpot kā vērtīgas izejvielas. Norit darbs pie tehnoloģijas izstrādes, kas spētu pārvērst slāpekļa oksīdu izplūdes mēslojumā. Top betons, kas attīrītu apkārtējo gaisu. Jau iespējams iegādāties paklājus, kas ir ne tikai brīvi no piesārņojuma, bet spēj likvidēt putekļu daļiņas gaisā. Savukārt audums, ko jau izmanto Airbus 380 krēslu pārklājiem, nesatur kaitīgas sastāvdaļas, tāpēc, ja pārņem nepārvarams izsalkums, to var arī ēst, bet citādi pēc kalpošanas audumu viegli pārvērst kūdrā.
Tirgū pieejami arī T krekli, kas pēc nolietošanās noder kompostam. Bet viss, ko nav iespējams pārstrādāt augsnes trūdvielā, no sporta apaviem līdz televizoram, jārada tā, lai to varētu izmantot no jauna neskaitāmas reizes bez kvalitātes zudumiem, uzskata jaunās industriālās revolūcijas sludinātāji.
Kas ir princips no šūpuļa līdz šūpulim?
Mēs apglabājam savas lietas, pirms tiekam apglabāti paši. Tradicionālo produktu dzīves ciklu dēvē no šūpuļa līdz kapam. Izejvielas vispirms iegūst, no tām izgatavo produktus, pārdod un pēc laika izmet kapā – izgāztuvē vai atkritumu dedzināšanas rūpnīcā.
Cits koncepts – no šūpuļa līdz šūpulim – mudina uz krasām izmaiņām rūpniecībā caur ekoloģiski inteliģentu dizainu.
Aicinājums ir mācīties no dabas, produktu ražošanā izmantojot izejvielas, kas spētu nebeidzami cirkulēt bioloģiskajā vai tehniskajā vielmaiņā.
Proti, atkritumi vairs nerastos, jo jebkas tiktu radīts tā, lai pēc kalpošanas kļūtu par izejvielu kaut kam jaunam – vai nu tā ir bioloģiskā barība, kas droši atgriežas vidē, vai arī tehniskā barība – sastāvdaļas, ko var izmantot atkārtoti jaunu produktu radīšanai.
Materiāls publicēts 2013. gadā žurnālā Klubs Nr.2
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
