Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vislielākais prieks par Pegiju, kas Dukuru ģimenē ienāca šajā vasarā, ir sportista meitām – piecgadīgajai Martai un astoņgadīgajai Magdai. «Kādu gadu meitenes lūdza mājas mīluli,» stāsta Martina dzīvesbiedre Jana Krūmiņa.
«Abi ar Martinu esam pedanti attiecībā uz tīrību mājās. Un, domājot par dzīvnieku spalvām, vienmēr no šīs idejas esam atteikušies. Taču palēnām kultivēju sevī domu, kā būtu, ja mēs tomēr paņemtu dzīvnieku… Skaidrs bija viens – ja tā notiks, tas būs suns un izmērā maziņš. Izpētījām vairākas šķirnes, un svarīgākais nosacījums bija spalvas.
Mēģinājām izšķirties starp divām šķirnēm – basendži un mazo kokerspanielu. Vairākus mēnešus vērojām šo abu šķirņu uzvedību, runājāmies ar suņu saimniekiem. Sapratām, ka kokerītim ir vairākas labas īpašības – tam ir mati, tas ir vidēja izmēra, ļoti miermīlīgs un draudzīgs. Šķita – lai gan viņš ir tik mazs, tam tomēr ir arī smadzenes.»
Kad Dukuri jau bija nobrieduši sunim, izrādījās, ka šī šķirne ir topā un pie kucēna tikt nav nemaz tik viegli. «Tomēr mums ļoti paveicās. Uzrunāju spanielu grupā Dinu Gaili, kura jau pēc divām nedēļām piedāvāja Pegiju. Ilgi nedomājām, jo kucēns bija dzimis tepat blakus Siguldai, un ļoti organiski ienāca mūsu mājās,» atceras Jana.
«Martins sākumā mūsu – meiteņu – ideju pieņēma skeptiski, jo viņa izpratnē suns ir liels un vēlams – vācu aitusuns.
Taču tagad visi, arī Martins, esam Pegiju ļoti iemīlējuši. Rūpējamies un priecājamies par viņu ik dienu, uzticamākas dvēseles pasaulē nav! Tās acis un neviltotais prieks vien ir ko vērts!» PDz atzīstas skeletonista dzīvesbiedre.
