Suņiem un cilvēkiem izpratne par smaržu atšķiras
Pieņemsim, ka tev patīk saldā frēziju smarža, bet riebumu rada dārzā trūdoša komposta smaka. Tavam sunim par abām šīm smaržām būs cits viedoklis. Visticamāk, viņš par tām domās pavisam citās kategorijās, nevis patīk vai nepatīk.
Trūdošo kompostu, iespējams, pa nakti aplūkojusi kāda stirna vai žurka, savukārt frēziju pušķi rokās turējuši vairāki sveši cilvēki, iekams tas nonācis līdz tavai mājai. Smarža sniedz informāciju, tāpēc ir interesanta un noderīga. Kāpēc noderīga? Dzīvnieku uzvedības pētniekiem ir vairākas teorijas, kā un kāpēc suņi izmanto specifiskas smakas.
Suņu «rotaļas» ar savu smaržu
Šis ir evolūcijas teorijai visatbilstošākais pieņēmums. Tā uzskata Stenlijs Korens, neiropsihologs un vairāku grāmatu par suņu uzvedību autors (viņa grāmata Kā saprasties ar suni izdota arī latviešu valodā). Kāpēc suņiem būtu jāslēpj sava smarža? Domājams, ka iemesls ir instinkti, kas saglabājušies no senseniem laikiem, kad suns dzīvoja savvaļā un medīja, lai izdzīvotu.
Citi lasa
Noslēpt savu smaržu bija svarīgi, lai to nesajustu nedz upuris, kura liktenis bija kļūt par maltīti savvaļas sunim, nedz ienaidnieks.
Tomēr šai teorijai ne visi piekrīt. Galvenais arguments, ko izvirza citi dzīvnieku uzvedības pētnieki, ir šāds: daudzi dzīvnieki, kuri ir laupījums citiem dzīvniekiem, galvenokārt paļaujas uz dzirdi un redzi, nevis ožu, jo smaržas sajušanu var ietekmēt vēja virziena maiņa.
Pastāv arī cita teorija, iepriekšējai pilnīgi pretēja. Tā meklē līdzības ar otru populārāko mājas mīluli kaķi, kurš, lai iezīmētu savu teritoriju, glaužas gar dažādiem priekšmetiem. Daži dzīvnieku pētnieki domā, ka arī suns mēģina specifiski smaržojošus priekšmetus personalizēt, lai tie būtu iederīgāki viņa vidē. Arī šo teoriju kritizē. Arguments ir spēcīgs: ja suns gribētu iezīmēt teritoriju, viņa rīcībā ir krietni efektīvāks arsenāls – urīns un fekālijas –, kas visiem interesentiem skaidri norāda, kuram attiecīgā teritorija vai priekšmets pieder.
Vārtīšanās mēslos kā komunikācijas rīks
Iespējams, suns izvārtās parkā apgāztas miskastes saturā tādēļ, lai mājiniekiem pastāstītu (un parādītu!), ko atradis. Dzīvnieku pētnieks Pets Gudmens, kurš specializējies vilku jautājumā, uzskata, ka suņi rīkojas tāpat kā vilki. Kad vilks savos klejojumos sajūt jaunu smaržu, viņš vispirms aposta tās avotu, bet pēc tam tajā izvārtās, īpaši cenšoties iesmaržināt galvu un kaklu.
Atgriežoties pie sava bara, pārējie vilki viņu sveic un iepazīstas ar līdzi atnesto smaržu, kas acīmredzot satur kādu informāciju. Gudmens, pētot vilku uzvedību rezervātā, ievērojis, ka dažkārt kāds no bara locekļiem nemaldīgi uzmeklē barveža parādītās smaržas avotu. Var pieļaut, ka vilki un suņi izvārtās specifiski smaržojošās vietās, lai nodotu ziņu citiem par kaut ko ievērības cienīgu.
Manā teritorijā ir beigta zivs! Vai es neesmu stilīgs?!
Iespējams, ka izvārtoties mēslainē vai maitā, suns mēģina izcelties citu suņu acīs, lieloties ar īpašām un iekārojamām lietām, kas atrodas viņa teritorijā. Dzīvnieku uzvedības speciālisti pieļauj, ka šāda rīcība ļauj sunim justies pašapzinīgākam un pievilcīgākam.
Lai kāds būtu patiesais iemesls, kādēļ suņiem reizi pa reizei tīk izvārtīties kādā šķebinoši smirdošā vietā, atņemt viņam šo instinktu nav cilvēka varā.
Šis paradums ir gadu tūkstošiem sens. Ja nevēlies, lai pēc pastaigām parkā vai mežā no tava suņa vēdī netīkama smaka, risinājums ir vest mīluli pavadā vai arī kopīgi apmeklēt suņu skolas nodarbības, lai iemācītos klausīt saimnieku un atstāt smirdīgo vietu.