Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vecās pagastmājas mantojums
Īpašumā šo māju Rancānu ģimene ieguva 1989. gadā, kaut gan dzīvoja viņi te jau sen. Daļu mājas aizņēma pamatskolas klašu telpas, bet daļu – pedagogu dzīvokļi. Gleznotājas Gundegas mamma Lūcija Rancāne, kura nu jau vairākus gadus aizsaulē, tolaik bija skolas direktore, bet tētis, koktēlnieks Antons Rancāns, 1991. gadā nomainīja darbu Rēzeknes Lietišķās Mākslas vidusskolā pret Makašānu skolu.
«Šī māja ir vēsturiska – kā pagastmāja tā zināma jau kopš kāda 1880. gada, bet apdzīvota vieta ar nosaukumu Makašāni ir pastāvējusi vismaz 400 gadu. Diemžēl nosaukums savulaik tika krieviskots un kartēs ir rakstīts nevis Makašāni, bet gan Iugulova,» teic Antons. «Godmaņa laikā pagastiem slikti klājās – nebija naudas ne apkurei, ne algām, arī Makašānu skolu plānoja slēgt. Lūcija pagastā teica: pārdodiet mums vienu no skolas mājām, un būs ar ko darbiniekiem algas samaksāt! Tā mēs arī tikām pie šīs mājas, bet zemi par sertifikātiem dabūjām.» Pateicoties Lūcijas uzņēmībai, arī skolu tolaik izdevās nosargāt.
Populārākie raksti
Sākumā Rancāni dzīvojuši divās istabās un saviem spēkiem pamazām remontējuši. Sienas nav ne lauztas, ne jaunas būvētas – viss palicis pa vecam, bet apdari gan māja ieguvusi gluži jaunu. «Šī ir guļbūve, kas jau padomju laikā bijusi apšūta, taču apšuvums ar gadiem novecojis. To noplēsu, māju siltināju un no jauna apšuvu ar koka dēlīšiem. Ņemot nost sienas apdari, atradu vecos pagastmājas dokumentus. Interesanti – tagad mēs esam novadā, novads saistīts ar Rīgu, bet tad pagastam bija tiešā sasaiste ar Pēterburgu – no turienes uz Makašāniem nāca visi rīkojumi,» stāsta Antons. Vecie papīri esot rakstīti ļoti akurātā rokrakstā – diez vai pat ar datoru sanāk smukāk! Un katrs dokuments – ar ģerboni un zīmogu.
Ko iesākt 350 kvadrātmetros?
Koks ir Antona lauciņš, un būdams sava amata meistars, viņš pats taisījis mājai gan jaunus logus, durvis un grīdas, gan lielāko daļu mēbeļu. Bēniņos, kur agrāk mitinājās baloži, izbūvētas telpas, palielinot mājas dzīvojamo platību līdz 350 kvadrātmetriem. Tur tagad ir gan plaša un gaiša gleznošanas darbnīca Gundegai ar lielisku ainavu aiz loga, gan vieta, kur eksponēt Antona koka skulptūras – tās un gleznas ir katrā mājas telpā, bet, kā teic Antons, lai izkārtu visas gleznas, vajadzētu vēl tikpat daudz sienu.
Gundega glezno, kopš sevi atceras. Tiesa, viņas radošā darbība sākusies nevis ar zīmuļkrāsām, bet gan ar naglām – tētis strādāja ar koku, bet Gundega, būdama maza meitene, pavadīja laiku darbnīcā un koka bluķīšos dzina naglas. Vēlāk uzmanīgi vēroja, kā tētis nodarbojās ar fotografēšanu. Gleznot viņa savulaik sākusi ar akvareļiem, bet pludināšanas tehniku izmanto arī tagad, gleznojot ar eļļas krāsām, tikai krāsu atšķaida nevis ar ūdeni, bet terpentīnu. Krāsu spēles viņas gleznās iegremdē neatkārtojamās Latvijas dabas ainavas, kas Gundegai ļoti tuvas, tomēr arī svešzemju iespaidi ir gana spilgti, lai ik pa laikam tiktu iemūžināti.
Istabās radošu garu uztur ne tikai Gundegas un Antona darbi, bet arī mammas kolekcija – Latgales keramiķu trauki. Lūciju te visi piemin ar īpašu maigumu. Gundega: «Mamma bija ļoti sirsnīgs cilvēks, par visiem rūpējās, bet par sevi – vismazāk. Kad biju maza, viņa bieži slikti jutās un tad teica, lai kādreiz uztaisām viņai pieminekli – sieviete ar bērnu un kaķi pie kājām. Es pinkšķēju: ko tu runā?! Pāris nedēļas pēc mammas bērēm, kad tētis sāka veidot kapa pieminekļa skici, es viņam izstāstīju šo sarunu. Un tētis uztaisīja vēl vienu skulptūru – tieši tādu, kādu mamma bija vēlējusies. Tā tagad stāv tepat, mājas priekšā.»
Tomātu ražotne un mājas restorāns
Gundegai draugi un paziņas nereti jautā: kā tu tā vari – darbs mājās un mājas darbā? Bet viņa teic: «Es te izaugu, citādu dzīvi nemaz neatceros!» Un tā tas arī ir – Lūcijai Makašānu pamatskolu savulaik izdevās ne tikai nosargāt, bet pat izaudzēt par Makašānu Amatu vidusskolu, kuras vadību no mammas pārņēmusi Gundega, un nu jau viņa ir pedagoģe ar 24 gadu darba stāžu. Neticami! «Sāku strādāt skolā 1991. gadā, kad pabeidzu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu, un turpināju arī tad, kad studēju. Mākslas akadēmijā pabeidzu gleznošanas nodaļu, tad maģistrantūru, bet pēc tam iestājos LU Pedagoģijas fakultātē un ieguvu vēl vienu maģistra grādu – izglītības vadībā.»
Gundegas saimniecība ir ne pa jokam liela: 115 skolēnu, 23 pedagogi un 16 tehniskie darbinieki, turklāt vēl desmit skolas ēkas, kurās izvietotas mācību klases, ēdnīca, kopmītne. Viss tepat, ap ģimenes māju.
Piemājas zemē Rancāniem darba pietiek. «Ābeļdārzs ir vecs, lēnām zāģējam un kārtojam. Mammai bija daudz tulpju. Tās izraku, taisīšu jaunas tulpju dobes. Daru to, kas bija mammas iestrādāts, un tik, cik nu paspēju. Kartupeļus paši neaudzējam, nopērkam – cik tad mums to vajag! Toties sviesta pupiņas gan – ar tām šogad pilnu saldētavu pieliku. Man pupiņas ļoti garšo! Pagājušajā gadā pāris reižu nopirku veikalā saldētas, un tad man pielēca – es taču pati savas audzētās varu sasaldēt!»
Gundegas lepnums ir siltumnīca – tur aug tikai tomāti, toties dažādu šķirņu, un raža ir lieliska – vismaz 30 litru sulas sanāk. «Sulu izspiežu ar elektrisko sulu spiedni – pusstundas laikā var tikt pie diviem spaiņiem tomātu sulas. Pieberu sāli, pasterizēju, vāku virsū un sulu pagrabā. Var dzert tāpat vai gatavot zupās.»
Ēdienu gatavošana ir vēl viena Gundegas aizraušanās. Piemēram, no tomātu sulas varot ātri pagatavot garšīgu auksto zupu: sula jāatšķaida 1:1 ar kefīru, jāpieliek redīsi, gurķi, maltas linsēklas un daudz zaļumu – maurloki, pētersīļi.
Kā vāvere ritenī
«Mana dzīve laukos rit ļoti intensīvi, sevišķi rudenī, kad sabrauc jaunie skolēni. Man svarīgi ir uzturēt ģimenisku vidi un panākt vecāku uzticēšanos,» stāsta Gundega. «Svarīgi ir arī no šī karuseļa izrauties– aizbraukt uz kādu sapulci. Rīgā reizēm esmu pat katru nedēļu. Arī tādēļ, ka tur dzīvo mans draugs Oskars – viņš ir no Krāslavas puses, bet, tā kā Rīgā viņam ir darbs, tad tā arī pašlaik dzīvojam – vai nu es aizbraucu uz Rīgu, vai viņš uz Makašāniem. Tādi modernie pasaules pilsoņi, labi vēl, ka katrs savā kontinentā neesam!»
No vienas puses, laika izklaidēties Gundegai neesot, bet no, otras puses, tomēr sanāk tā, ka visa dzīve ir viens nepārtraukts tusiņš. «Bet tas tādēļ, ka visu, ko daru, es daru ar prieku,» smej Gundega. «Sabrauc draudzenes vasarā, Ziemassvētkos, vienkārši nedēļas nogalēs.»
«Man viss sagādā prieku – skola, māksla, draugi un ciemiņi. Es nemaz nevaru tā strikti nodalīt: te ir atpūta un te – darbs.»
Atšķirībā no Antona, kuram tuvākas par svešzemju vilinājumu ir pastaigas vietējos mežos, Gundega un Oskars labprāt kopā ceļo. «Ja izdodas kaut uz trim dienām kaut kur aizceļot, ir sajūta, it kā mēnesi būtu bijusi projām. Jā, izbraukt laiku pa laikam man ļoti patīk, taču te, Makašānos, ir sava zāle, savi krūmi… Kad vajag spēku un iedvesmu, sēžos mašīnā un braucu pa skaistajiem Latgales ceļiem.»
Pamēģini arī tu!
Gundegas tomātu krēmzupa ar kraukšķīgajām garšvielu maizītēm
Trīs litru katlu liek pilnu ar svaigiem tomātiem, pievieno rupjos gabalos sagrieztus 3 burkānus, vienu lielu sīpolu, 3 daiviņas ķiploku un 2 kartupeļus, pievieno raudeni, nedaudz olīveļļas. Visu sautē uz lēnas uguns un, kad mīksts, sablendē. Pieber pētersīļus, baziliku, citus zaļumus, ja garšo – skābo krējumu, un ceļ galdā.
Maizītes
Veikalā pirktu kārtaino mīklu izrullē, uzber sāli un garšvielas – oregano, timiānu, majorānu vai citas, kas patīk. Mīklu pārloka uz pusēm, atkal izrullē, sagriež stienīšos, nosmērē ar olu un cep cepeškrāsnī, kamēr maizītes kļūst zeltaini brūnas. Lieliski der pie zupām, buljona un arī pie vīna.
