Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Pirmais jautājums, kas sev jāuzdod, domājot par pavasara tīrīšanu, ir – vai es jūtos labi savās mājās? Kārtošana nebūtu jāuztver kā konkurss, kurš vairāk izmetīs, bet kā process, kas palīdz atgūt veselīgu kontroli un apliecina: es esmu saimnieks savās mājās, un šeit ir tikai tas, ko es vēlos.
- Metodes, kā saprast, kas tieši kļuvis lieks, ir dažādas. Nereti dzirdēts par 90 dienu likumu vai jebkādu citu laika periodu, kurā konkrētās lietas nav izmantotas, un tātad laiks no tām atbrīvoties. Tomēr ieteicamāk vadīties pēc emociju principa un, lūkojoties uz lietām, uzdot sev jautājumu – kā šī manta liek man justies? Marija Kondo, kas pazīstama kā pasaulē slavenās Konmari metodes autore, pirmo izvirza jautājumu – vai šī lieta rada man prieku? Bet, protams, arī šī emocija jāpazīst, jo varbūt nieciņš, kas skumst plauktā, tur stāv tikai vainas apziņas pret dāvinātāju dēļ?
- Dažkārt apaugšana ar mantām sakņojas tajā, ka agrāk piedzīvots trūkums un šķiet, kā gan lai izmetu vēl derīgu priekšmetu. Tāpat tas var būt arī ieaudzināts paradums – nemest ārā lietas.
- Izvētot visus šos niansētos jautājumus un rodot atbildes, mājokļa kārtošana un mantu organizēšana patiesībā kļūst par psiholoģisku darbu un atzīšanos sev. Tieši tāpēc revīzija vienmēr jāsāk tikai un vienīgi ar savām lietām. Pat ja šķiet, ka enerģijas ir tik daudz, ka visu gribas sakārtot un izšķirot vienā reizē un visvairāk uz nerviem krīt tieši piekrautā garāža vai nekārtīgā bērnistaba, tomēr ir jāspēj sevi disciplinēt un šķirot tikai to priekšmetu kategorijas, par kurām atbildīgs esi pats. *Vislabāk sākt ar apģērbu, apaviem, sievietēm tas varētu būt kosmētikas plauktiņš, rotaslietas, arī mācību piederumi, grāmatas, dažādas mīļlietiņas.
- Vislielāko revīzijas efektu var just, šķirojot to, kas tiek lietots ikdienā.
- Latvijā daudzās mājās ir raksturīga apģērba ieziemošana, un arī tā ir izdevīga situācija, lai paceltu kritiskuma latiņu vēl augstāk un, sezonām mainoties, liktu nost tikai tās drēbes, par kurām jau tagad jūtam, ka nevaram sagaidīt, kad tās atkal varēs uzvilkt.
- Iemesls, kāpēc apaugam ar mantām, bieži ir tieši no tukšuma. Tas saistīts arī ar mūsdienu dzīves diktētajiem noteikumiem, mode strauji mainās, mūsos ir sajūta, ka visu ko vajag daudz, un tas var radīt mazvērtības izjūtu: kā gan tas būs, ja man mājās atradīsies tikai četras krūzītes vai divi džemperi? Taču, par neveiksmi patēriņa kultam, praksē pierādījies, ka cilvēks jūtas laimīgāks ar mazāku priekšmetu skaitu savā īpašumā. Tomēr – ja nu ievajadzēsies?
- Jā, šķirošana vienlaikus atbrīvo telpu, bet arī rada risku, ka izmestās lietas kādreiz tomēr izrādīsies noderīgas. Tā jāuzskata par izvēles cenu, un atkal jāpajautā sev – vai vēlos šobrīd to visu paturēt? Ja sajūtas, ko konkrētās lietas vai ar tām saistītie notikumi raisa, ir tik nozīmīgas, jābūt gatavam par to maksāt cenu, kas (vienkāršojot) ir papildu kumode, liels skapis un daudz mantu mājās, uz kurām krājas putekļi.
- Savukārt, ejot otru ceļu un atbrīvojoties no šajā dzīves posmā liekā, ieguvums ir brīva telpa, iespēja vienkāršāk uzturēt mājās tīrību un kārtību, vairāk gaisa un rezultātā personiska un mīļa dzīvesvieta.
- Mums nevajadzētu mājās būt nevienai kastei vai atvilktnei, kura netiek pārskatīta vismaz reizi gadā. Un reizi gadā būtu jāpārlūko un jāizšķiro arī mīļlietu kaste. Varbūt patīkamā emocija jau ir izplēnējusi un agrāk sentimentālais nieciņš kļuvis par vienkārši priekšmetu, kas aizņem vietu. Īpaši tas attiecas uz mazu bērnu vecākiem un viņu atvašu zīmējumiem un citiem darbiņiem – arī tie vismaz reizi gadā būtu jāpārlūko. Šis ikgadējais šķirošanas rituāls ļauj palikt mīļlietu kastei par mīļlietu kasti, nevis pārvērsties par milzīgu plauktu garāžā, kas vispār netiek pārcilāts. Lietām, ko izlemjam paturēt, jāļauj sniegt mums labas emocijas biežāk nekā reizi desmit gados.
