Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mans vecaistēvs, dārznieks Jānis Auziņš no Kūduma pagasta Kābeļu mājām, bija viens no pirmajiem leģendārā Dindoņa skolniekiem Bulduru dārzkopības skolā. Tāpēc ieraudzīt trīsdesmito gadu sieviešu žurnālos Pētera Dindoņa vārdu bija kā tāls sveiciens no vecātēva. Un nav grūti iztēloties tālaika saimnieču spodrās palodzes zem iestīvinātiem sniegbaltiem aizkariem, kur leknas un svaigi nomazgātām lapām zaļo mirtes, klīvijas un ģerānijas, toties nav nevienas orhidejas.
«Puķes ir dzīvi organismi, kas elpo līdzīgi dzīvniekiem. Tām trūkst tikai pārvietošanās spēju, lai gan sastopami arī daži augi, kuriem pēc zināma laika attīstības atraujas kāda stublāja daļa vai lapa un, nokritusi zemē, laiž jaunas saknītes un veido patstāvīgu augu,» tik poētiski un intriģējoši 1938. gada žurnālā Zeltene stāstu par istabas augu kopšanu iesāk Pēteris Dindonis.
Trīsdesmitajos gados Zeltenēs bija divi gudrākie puķkopības padomdevēji – Dindonis un kāds mazāk zināms dārznieks Orehovs. Dindonis 1910. gadā bija nodibinājis un pēc tam vadīja Latvijā pirmo dārzkopības skolu Bulduros.
Citi lasa
Vienmēr glītas un tīras
Kādus padomus tad leģendārais Dindonis mums dod ziemas beigu un agrā pavasara mēnešiem?
«Puķes uzņem no gaisa ogļskābo gāzi, kurai sadaloties auga zaļajās daļās vēlāk rodas ogļhidrāti. Pēdējais process norit tikai gaismas ietekmē. Ja nu puķēm lapas netīras vai pārklātas putekļiem, to atvārsnītes būs aizsprostotas un līdz ar to tiks apgrūtināta elpošana. Tāpēc jārūpējas, lai puķes vienmēr būtu tīras un glītas. Vismaz pa divām nedēļām reizi tās jāaptīra un jānoskalo remdenā ūdenī. Mazākiem stādiņiem lapas ar visiem zariņiem var iemērkt ūdenī, kas ieliets lielākā traukā, un noskalot. Lielākām puķēm tās noslauka ar sūkļa gabaliņu vai mīkstu lupatiņu un pēc tam ar rokas šļirces palīdzību norasina.Ja uz lapām radies rasai līdzīgs izsvīdums un vietvietām saskatāmas brūnpelēkas, vaskainas plāksnītes, tā ir zīme, ka uzmetušās bruņu utis. Tās vispirms ar mazu sarenīti jānoberž, tad ziepju ūdens šķīdinājumā jānomazgā un pēc tam tīrā ūdenī jānoskalo. Jāskatās, lai šķidrums mazgājot vai skalojot neiesūktos puķu poda zemē, no kā var ciest saknes,» māca leģendārais dārznieks.
Dindonis uzskatīja, ka ziemas mēnešos puķes jāaplej tikai tad, kad pēc mitruma ir vajadzība. Un jāraugās, lai zemei būtu labas nosūkšanas spējas, lai mitrums nesakrātos puķu podā un zemi nepadarītu ķepīgu, citādi augsne sablīvējas, poras aizķep un gaiss vairs tik brīvi nepiekļūst saknēm.
«Šādam stāvoklim ilgāk pastāvot, zeme ieskābst un puķes sāk nīkuļot. Šinī ziņā jutīgi filodendroni, gumijkoki, antūrijas un bromēliju dzimtas augi. Lai zeme būtu irdena un novadītu lieko mitrumu, parasti pārstādot tai piejauc rupju upes granti. Jārūpējas arī, lai poda apakšā, virs caurumiņa, būtu gādāts par labu drenāžu. Uz tā uzliek sasista poda šķembu, virs kuras uzber plānu kārtiņu rupjas grants.»
Puķes jālaista ar remdenu istabas temperatūras ūdeni un no rītiem, lai liekais mitrums spētu līdz vakaram izgarot. Arī liet ūdeni uz puķupodu apakššķīvīšiem un ļaut tam tur ilgi pludot slavenais dārznieks neiesaka – jau pēc pāris stundām šķīvītim vajadzētu būt sausam.
Daiļums tumšām istabām
Zaļumu mīlētāju sāpe ir ēnainas istabas. Taču arī tad nav vērts izsamist.
«Lai gan puķes labi aug un veido ziedus, tikai gaismas un saules ieauklētas, tomēr atradīsies arī dažas lapotas puķes, kuras spēj augt un turēties pie dzīvības arī gaismas nabadzīgos dzīvokļos,» iedvesmo otra tālaika puķkopju autoritāte dārznieks Orehovs. «Starp šādiem augiem, kuri nebaidās ne putekļu, ne sausa gaisa, ne gaismas trūkuma un temperatūras svārstību, pirmo vietu ieņem mājas svētība jeb Aspidistra elatior. Tā izceļas ar platām, tumši zaļām vai raibām lapām. Ziedi tai zaļgandzelteni un parādās uz paša sakņāja stumbra zemes virspusē. Tikpat izturīgas ir arī dažas filodendronu jeb Monsteras sugas, kuras pat pie vismazākās apkopšanas tumšos ziemeļu puses dzīvokļos aug un zaļo gluži labi. Tām ir lielas, dziļi robotas lapas un daudzas gaisa saknes. Tāpat arī Curculigo recurvata un dažas šaurlapainas dracēnas apmierinās ar mazu gaismu. Diezgan labs ir arī Austrālijas fikuss, kas atšķiras no parastā gumijkoka ar krūmveidīgu augumu un sīkām lapām. Vērtīgs dekorāciju stāds ir arī Pittosporum tobira, krāšņām, sulīgām lapām un baltiem, smaržīgiem ziediem. Šī puķe ir ļoti izturīga un aug arī pie visminimālākajiem gaismas apstākļiem. Arī ziemā tā panes viszemāko dzīvokļa temperatūru.»
Orehova kungs ēnaino palodžu saimniecēm piedāvā veselu puķu dārzu: «Pie jau tik bagātā puķu krājuma tumšajiem dzīvokļiem pievienosim arī vēl Ancuba japonica, spožām dzeltenraibām lapām un koraļļsarkaniem augļiem, un Mirsine Africana —
mūžam zaļojošu krūmāju mirtes veida lapām un brūnganiem ziediem, kuri parādās martā līdz maijā. Ļoti vērtīgi ir arī lauru koki un segliņu dzimtas augi, mirtes, Ruscus, Thuja, istabas cipreses, visas papardes, daudzi sukulentu augi un kaktusi, kuri gluži
labi samierinās ar tumšajiem dzīvokļiem.»
Bruņutis ar sarenīti
Kura gan nezina seno patiesību, ka aukstā laikā pie atvērta loga puķes var nosalt, bet sausais centrālapkures gaiss augus pārkaltē? Ko namamātēm iesaka Dindonis? «Ja puķes novietotas tuvu radiatoriem, lapas izgaro mitrumu ātrāk, nekā saknes to spēj uzņemt. Lapas iežūst un vēlāk nokalst. Šādos gadījumos ieteicams puķes turēt uz atsevišķiem puķu galdiņiem, kurus pēc vajadzības var no logiem attālināt. Lai gaiss būtu mitrāks, radiatoriem priekšā var aizklāt audekla drānu, kuru aprasina vai, iemērktu ūdenī, stingri nogriež un tad izklāj. Turklāt rītos, ja grīdas eļļotas, tās var uzslaucīt ar mitru lupatu. Saulainās dienās lapotas puķes der apmiglot ar pulverizatoru vai rokas miglotāju. Var arī izvēlēties tādas puķes, kas panes siltu un sausu gaisu: Pandanus utilis, klīvijas, Asparagus plumosus, dažas begoniju sugas un Aspidistra elatior Blume jeb mājas svētība.»
Kaktusus ziemā ieteica nolikt vēsumiņā – plus 10 līdz plus 14 grādos. Un laistīt ļoti mēreni. Ja parādās bruņutis, tās jānoberž ar sarenīti un jāapmazgā zaļo ziepju šķīdumā, tikai jāraugās, lai ziepjūdens neiesūktos poda zemē. Bet aprīlis būs pārstādīšanas mēnesis. Pārstādāmas gan tikai tās puķes, kas piesakņojušas visu poda zemi un aptinušās tam iekšpusē visriņķī tā, ka nav vietas, kur tālāk attīstīties un ņemt barības vielas, atgādina leģendārais Dindonis.
