Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Attiecības mēdz neizdoties arī ar lauku īpašumu, kad klusi urdošajai iracionālajai nesaderībai piešauj klāt negaidītās izmaiņas izmaksās un dzīvē. Šis ir stāsts par manu ilgo ceļu līdz mājai un ātro šķiršanos no tās.
Tā bija ellīgi karsta un sausa pirmsjāņu diena 2019. gadā, kad pirmo reizi ieraudzīju šo īpašumu. Cena un atrašanās vieta šķita tā vērta, lai turp aizbrauktu vismaz paskatīties.
Līdz tam jau vairāk nekā desmit gadu biju braukājusi pa Latviju, meklējot vietu dzīvošanai, ne tikai vasaras pārlaišanai. Cenu kategorijā, uz kuru varēju lūkoties, piedāvājums allaž bija neiepriecinošs un mazs. Slīkšņaini piebraucamie ceļi, kolhozu vraki turpat pagalmā, sabrukušas un izpuvušas mājas u. tml. Šo to vērtīgu, protams, arī izdevās apskatīt. Bet vai nu man no degunpriekšas to nocēla kāds cits, vai vienkārši steidzamības kārtā nevarēju sadabūt trūkstošo summu, jo tajā laikā lauku mājas bankām bija tabu.
Varētu šķist, ka ilgajiem meklējumiem pamatā bijuši superaugsti kritēriji, taču patiesībā, ja palūkojos atpakaļ, man varbūt – gluži pretēji – ir bijis pārāk maz konkrētu vēlmju.
Lai meklējumus nesarucinātu līdz apaļai nullei, baiļojos pat padomāt par tādām niansēm kā skats uz ezeru, ainavisks uzkalniņš vai maza koka mājiņa ar ciku caku kokgriezumu rišām… Tolaik man bija tikai elementārs prasību komplekts: pietiekams zemes gabals dārzam, mājele vismaz tik stabila, lai bez astronomiskiem ieguldījumiem varētu tā spartiski sākumā pārlaist brīvdienu naktis, bet pārredzamā nākotnē arī dzīvot pastāvīgi, izbraucams piebraucamais ceļš, saprātīgs attālums no Rīgas (jo kā gan citādi varēs strādāt), nekādas lielizmēra miskastes apkārtnē, lai teritorija nestāv zem ūdens un lai kaimiņi netraucē.
Gadi ritēja, meklējumos nobrauktie kilometri summējās, izmisums, ka tā arī nekad neko neatradīšu, uzblīda pavisam liels. Apskatot tik daudzus īpašumus dažādās Latvijas malās, arvien nācās secināt, ar kādu necieņu daudzas mājas tiek un tikušas uzturētas. Nē, te nav runa par eiroremontiem un labiekārtojumu, bet par elementāru tīrību, cieņpilnu attieksmi pret māju un tās apkārtni, kurai nav nekāda sakara ar ienākumu līmeni, ar ko parasti tiek attaisnota cūcība.
Zālē un saulē paslēptais
Atgriezīsimies pie karstās Līgo dienas. Pagalms sagaidīja plašs, caurstaigājams un patīkams. Tas un arī pats senais nams man atsauca atmiņā bērnības laukus. (Tieši tik daudz un ne vairāk romantikas un nostalģijas tad arī būs šajā stāstā.)
Kad izbridu īpašuma robežas, atvēru senās durvis un slēģus – nodomāju, ka stipri piedrazots te viss. Šur tur pāraugušajā zālē jau tad manīju padomjlaiku saimniecībā noderēs sastiepto un ar kravas auto savesto. Bet zāle un saule prot daudz paslēpt no izmisuša pircēja acīm. Jautāsi, kā no tik neiedvesmojoša pirmā iespaida var nonākt līdz pirkumam? Lielākoties tālāko notikumu gaitu noteica jau minētais izmisums (man tiešām šķita, ka nupat šim dzīves lielākajam sapnim par savu lieveni un zemes pleķi, kas urdījis visu saprātīgo mūžu, būs jāpieliek tik biedējošais punkts) un vienošanās ar pārdevēju par izdevīgiem apmaksas nosacījumiem.
Kārtojot formalitātes, bija laiks vēl un vēl pārdomāt. To arī darīju, mētājoties no nē, noteikti nepirkt līdz tā tomēr varbūt ir vienīgā izdevība. Pa vidu vēl atvedu būvinženieri mājas novērtēšanai.
Teikšu tā – ja vien tas nav personiski zināms un tiešām senās ēkas pārzinošs profesionālis, netērējiet naudu.
Informāciju, kas mani personiski (jo skaidrs jau, ka viss ir labojams un pārbūvējams) būtu atturējusi no pirkuma, es tobrīd nesaņēmu.
Oktobrī pirms pirkuma vēlreiz aizbraucu aplūkot īpašumu. Iestājoties pelēkajam laikam, šādi tādi sarkanie signāli jau iegailējās, bet izmisums mani pārliecināja – ja reiz tā sagadījies, ka arī starp Jāņiem un rudeni nekā cita neatradi, jāpērk nost. Uz Rīgu taču izbraukāt varēs. Zemes gabals ir pat ļoti iepriecinošs. Kur vēl iespaidīgie ozoli, tobrīd aizaugusī, taču glītā birzīte.
Nemīlētās mājas
Ar māju man (un šķiet, ka arī mājai ar mani) jau no sākta gala veidojās tādas rezervētas attiecības. Varbūt tāpēc, ka atšķirībā no lauka darbiem, kas man nav sveši no bērnības, pamatīgas mājas aptekalēšana un remonts bija kas pilnīgi jauns.
Savukārt no iracionālās puses paraugoties, man nav aizspriedumu pret to, ka mājā pirms manis bijis daudz dažādu likteņu, varbūt pat nepatīkamu. Tāda ir dzīve.
Bet tas, kas šo māju padarīja neomulīgu – jutu, tā nav bijusi īpaši mīlēta. Kāds tajā sities pa dzīvi, kā nu mācējis, un tas arī viss.
Gadiem stāvējušas izsistas logu rūtis. Sakrātie atkritumu kubikmetri. Pažobelēs grauzēju izklaidēm samestas grāmatas. Sena lāde atstāta mirkšanai zem caura jumta. Pat retajos remontdarbos nebija redzama rūpība. Viss darīts kaut kā un pa roku galam.
Pēc pirkuma tūliņ steidzu novērst sāpīgākās mājas problēmas – vēja norauta kore, zem preskartona, padomjlaiku rīģipša un linoleja apslēpta pelējuma sēne u. tml. Kā vecos namos gadās, problēmu novēršanas laikā saradās vēl citas tikpat akūtas kaites.
Mazpamazām atklājās, ka no tā jau paknapā nesaķēzītā senatnīguma daudz kas bija tiktāl aizlaists, ka nebija vairs glābjams. Nu kaut vai brīnišķīgās 60 centimetru platās palodzes, par kurām sākumā tā priecājos, bet kas attīrīšanas procesā izrādījās lielākoties satrupējušas. Drīz vien pagaisa arī ilūzija, ka biezie mūri (jo pamatīgi taču) ļaus ātri ieriktēt stūrīti nakšņošanai, jo, lai tie turētos sausi un patīkami, vispirms daudz darba vajadzētu ieguldīt mājas ārpusē. Pieredzējušie šai vietā droši vien smies, bet es par savu nekompetenci nekaunos. Galu galā, uz to nenorādīja pat pieaicinātais speciālists.
Cik izmaksās stūrītis?
Arvien vairāk apzinoties mājas stāvokli un iedziļinoties seno māju atdzīvināšanas detaļās (galvenokārt materiālu saderībā), arvien tālāka un finansiāli neaizsniedzamāka sāka šķist tā diena, kad varēšu tajā dzīvot, kaut primitīvi (te svarīgi piebilst, ka šis nenozīmē apsist ar rīģipsi, lai nesmukais nav redzams) un nelielā tās daļā.
Mans racionālais prāts jau sāka kalkulēt, cik patiesībā man izmaksās šis mazais stūris.
Apņemšanās jau no paša sākuma bija – ne centu neņemt kredītā un iztikt tikai no nopelnītā. Turklāt gribējās jau veco, nevis apmūrēto un no jauna taisīto.
Kamēr plosījos pa dārzu un apkārtni, sagādājot sev vismaz kādu gandarījumu, mājas darbiem arvien pietrūka laika. Visu sarežģīja arī pandēmijas ierobežojumu virkne.
Lai pati varētu darīt vēl vairāk (jo sestdienās, svētdienās laika nekad nebija pietiekami), pārcēlos no Rīgas uz laukiem, īrējot istabu pie netālajiem kaimiņiem. Nodomāju, ka nu gan varētu vecenīti (lasi – māju) tomēr mēģināt atdzīvināt.
Noraut stopkrānu
Taču, gluži kā tajā bezgala precīzajā teicienā angļu valodā – life is what happens to you while you’re busy making other plans* –, dzīvei labpatikās apmest kūleni absolūti neprognozētā virzienā. Ienākumi saruka, kamēr būvmateriālu cenas uzlidoja kosmosā. Remontdarbiem, kas jau tā nāca tik negribīgi, bija jānorauj stopkrāns.
Kad pēkšņi sāc dzīvot daudz sliktāk, sausi matemātiska pārvērtēšana ir neizbēgama. Vai par tādu cenu, kādu to veido jaunie apstākļi (attiecībā pret ienākumiem; sasummējot īpašuma iegādes un potenciālās remonta izmaksas), es gribu šo māju, un galu galā – vai varu to vispār atļauties?
Kad vairs nebija iespējas dzīvot netālu, atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu bija skaidra. Turēt māju un gaidīt labākas dienas es negribēju. Kas zina, vai un kad tādas atgriezīsies. Pat elementāra uzturēšana un arī atbraukšana līdz mājai prasa savus līdzekļus. Tā kā manā dabā nav lēns un mazliet nesāpīgāks trrrkš, es izvēlējos sāpīgu, bet ātru – plukš. Māju pārdevu, pirms tā apēd manus pēdējos līdzekļus.
Vienlaikus sapratu, ka ar senām ēkām ir jābūt vai nu nelabojamam sapņotājam, vai neizmērojamam reālistam.
Es šajā īpašumā īsti nebiju ne viens, ne otrs. Man nebija rožaino vīziju un sapņošanas ar atvērtām acīm. Bet, kā izrādījās, nebija arī sagatavotības sliktākajam scenārijam. Tagad, savas vēlmes samazinot vismaz trīskārt, es varbūt pietuvošos tam, kas reālāk atbilst manām iespējām. Un te nav runa tikai par naudu, bet arī laika un spēka resursiem. Mājai jābūt tieši tik lielai (vai manā gadījumā – mazai), lai pietiktu laika ne tikai par to rūpēties, bet arī priecāties.
Mācība ar atkritumiem
Vēl viena lieta, ko nevaru neminēt. Pārceļoties uz dzīvi laukos, ir vajadzīgas vismaz pāris versijas, ko darīsi, ja attālinātais Rīgas darbs negaidīti beigsies vai kļūs klātienes. Vai gribēsi braukāt un mēnesi gadā pavadīt ceļā uz darbu? Vai tuvumā ir vismaz kāda iespēja, kur uz laiku var piestrādāt? Vai esi gatavs tam, ka laukos maksās labi ja trešdaļu no tā, ko pelnīji, un tavs CV, lai tas cik glīts, var izrādīties pilnīgi nederīgs? Sava saimniecība (dārzs vai lopiņi) vai bizness nerodas ātri, turklāt arī tam ir vajadzīgi līdzekļi.
No praktiskajām mācībām visskaudrākais izrādījās pārbaudījums ar atkritumiem. Es nezināju, ka netīrība man var tā aizmiglot acis, – tā arī neiemācījos caur atkritumiem saskatīt potenciālo skaistumu, kamēr fiziski vieta nebija tīra. Nevienā šī īpašuma sākumbildē, pat tagad uz tām lūkojoties, mēslu apjomus nojaust nevar. Realitātē gandrīz gada garumā ik nedēļas nogali mērojot mājupceļu no īpašuma uz Rīgu, man bija vedamais uz šķirojamo atkritumu laukumu: burkas, pudeles, logu lauskas, PET pudeles, skārdenes, zem kultūrslāņa atrastas nolietotas autoriepas. Par nešķirojamo atkritumu kalniem nemaz nerunāsim – uz tuvējo poligonu aizgādātas tonnas, tai skaitā vismaz septiņi maisi ar novazātiem apaviem. Bet acīmredzamie atkritumi pat nav tik nepatīkami kā tie, kas gluži kā sēnes pēc lietus lien no zemes ārā.
Tā vietā, lai plikām kājām rosītos pa izsapņotajām puķu dobēm, es lielākoties apavos ar īpašu stingru un necaurduramu zoli kašņāju ārā citu atstātos dzīves pārpalikumus…
Tagad, braucot garām lauku sētām ar līdzīgu netīrības ainu, es skaidri zinu, ko vairs noteikti negribēšu savā nākamajā īpašumā.
Trīs gadi ar šo īpašumu, kaut raižu pilni, tomēr bija ļoti bagātinoši. Tie vēl jo skaidrāk parādīja – gribu dzīvot laukos. Kā mēdzu teikt – es labāk tupu ogu krūmā, nevis restorāna terasē. Man nepatīk slinkais pilsētas dzīvesstils ar apkopējiem, sniega šķūriem un namu pārvaldniekiem. Man patīk rosīties un zināt, ka viss ir atkarīgs tikai no manis.
*Dzīve ir tas, kas notiek, kamēr esi aizņemts, īstenojot citus plānus.
