Laukos ar vērienu

Mājas dosjē

• Kalna Kļaustes atrodas Vaives pagastā, un viss liecina, ka esam Vidzemes pauguraiņos.
• Lielo Ulmaņlaikos celto dzīvojamo māju ieskauj tai piegulošie 36 hektāri zemes, turpat kārtīga laukakmeņu kūts un vēl dažas saimniecības ēkas. 
• Te saimnieko jauns pāris – Pēteris Janevics un Arta Celma. Pētera dzīves neatņemama daļa ir kalni un darbs tajos, viņš ir pieprasīts slēpošanas instruktors netālajā Žagarkalnā. Arta ir šūšanas uzņēmuma Pashistore radītāja, un nu jau viņas pārziņā ir arī ap simt aitu. Redzējuši un piedzīvojuši plašo pasauli, tomēr par mājām izvēlējušies Latviju.
• Klātesošs ir arī zilacainais siržu lauzējs – Austrālijas aitusuns Aussie jeb Ozijs, kurš visādos veidos rāda, ka ir šeit piederīgs. Tepat arī Minnīte, iepriekšējo mājas īrnieku kaķene, kura te pamesta, taču nu jau pieņemta un iemīlēta.
• Seko Instagram kontam @artacelma.

Pie burvīgās un vēsturiski bagātās saimniecības Kalna Kļaustes sakopšanas un atjaunošanas abi jaunieši ķērušies pērnā gada maijā. Neticami, ka pagājis tikai pusotrs gads, jo apkārt esošās pļavas pašu nokoptas, pa tām ganās ņipru aitu bariņš, tikko novākta paliela ķirbju raža un notiek aktīvi dzīvojamās mājas restaurēšanas darbi. Jāpiebilst, ka abi saimnieko laukos pirmo reizi, bet tas viņus neattur un nebaida. «Atnākot mums nebija pilnīgi nekādas pieredzes ne ar aitu audzēšanu, ne būvniecību, bet jau tagad jūtamies daudz drošāki par saviem spēkiem,» nosaka Arta. Redzams, kā mājā un saimniecībā kopumā atgriežas sākotnējais skaistums.

Mājas skaudrais liktenis

Vēsturiski kaut kur tepat bijusi šī reģiona pirmā skola, droši vien koka būdiņa. 19. gadsimtā šeit dzīvošanu uzsākusi Freimaņu dzimta, katram no viņiem bijusi sava māja. Tēvs Gotlībs un dēli – Jānis un Gothards, kurš 1938. gadā uzbūvējis arī Kalna Kļaustu dzīvojamo māju, taču nākamajā gadā jau miris. Otrā pasaules kara laikā Freimaņi šo vietu pametuši un palikušas vien abu brāļu celtās mājas. Tagad īpašums pieder diviem saimniekiem, un kaimiņos mīt draudzīgs pensionāru pāris. 

Kalna Kļaustēm bijis smags liktenis. Padomju laikos te ierīkoti dzīvokļi, un kopš Atmodas laika te dzīvojuši dažādi īrnieki, katrs saimniekojis pa savam. Māju bijušais īpašnieks pats te parādījies tikai vienu reizi. «Kad atbraucām, šo vietu pieskatīja tāda kompānija kā filmā Zāģeri. Maizes krāsni kurināja ar trīsmetrīgiem baļķiem. Sētā stāvēja busiņš, kam tehniskā apskate bija beigusies 2004. gadā. Policija uzlika kvīti, ka te nevar stāvēt, un buss pazuda,» nosmej Pēteris.

Cēsu vilinājums

Abi mācījušies un dzīvojuši pilsētā, strādājuši arī ofisa darbu Rīgā. Pirms kāda laika devušies sešu mēnešu ceļojumā pa Āziju, kur ar riteņiem nobraukuši no Džakartas Indonēzijā līdz Bangkokai Taizemē. Ceļojuši budžeta klasē, dienā par viesnīcu un ēšanu iztērējot tikai divdesmit eiro. «Iemācījāmies dzīvot citādi, domāju, tāpēc mums arī šobrīd ir vieglāk pieņemt esošās neērtības – sākot atjaunošanu, dzīvojām tepat āra kempingā, un pagājušajā ziemā iekštelpas brīžiem varēja piekurināt tikai līdz padsmit grādiem. Ilgāk saglabāsimies jauni!» smaida Arta. 

«Kad atgriezāmies no ceļojuma, mēģinājām turpināt iepriekšējo ofisu dzīvi, taču mums tas vienkārši riebās, tas vairs nebija iespējams. Pētera darba tuvuma dēļ sākām īrēt dzīvokli Cēsīs un sapratām, ka mums šī pilsēta ļoti patīk un vēlamies netālu veidot savu dzīvi,» atklāj Arta. Pēteris paskatījies portālā Rent in Riga un ieraudzījis šo variantu – netālu no Cēsīm un daudz zemes par labu cenu. «Iegādājāmies, nezinot, ko šeit darīsim, vajadzēja, kur dzīvot, un lēnām radās arī idejas,» par pašu sākumu stāsta saimnieks. 

Īpašumu nopirkuši ar Altum Latvijas Zemes fonda palīdzību, jo neviena komercbanka nav devusi kredītu lauku īpašumam, kas ir patālu no pilsētas. Saimniecības attīstībai Arta raksta projektu pieteikumus Lauku atbalsta dienestam, taču tajos neietilpst restaurācija.

Sākums – aitu audzēšana

Iepriekš esot bijušas idejas par lauku tūrisma attīstīšanu, veidojot kempinga mājiņas, tomēr šī vieta un nosacījumi tās iegādei pavēra ideju par aitkopību. «Pagājušajā sezonā sadzima divdesmit divi jēri, bet šajā – skaits būs ievērojami lielāks, jo ganāmpulks ir pieaudzis līdz 108 dzīvniekiem. Uzskatu, ka darījām pareizi, sākot ar divdesmit aitu ganāmpulku, lai iegūtu pēc iespējas lielāku pieredzi. No pirmajām mammām sagaidījām vien dažus dvīņu pārus, bet no paplašinātā ganāmpulka mammām gaidām trīs četrus. Tas ir smags darbs, jo dzemdībās nākas palīdzēt un ir jābūt kaut minimālām zināšanām. Visiem iesācējiem iesaku sākt ar mazumiņu,» ir pārliecināta Arta.

Viņa bērnībā darbojusies ar zirgiem, arī pašreizējā kūtī, kas nupat no jauna iekārtota, paredzēta vieta vairākiem zirgu boksiem. Tā kā Artai un Pēterim abiem ir tuva viesu uzņemšana, iespējams, pēc pāris gadiem šeit tiks piedāvātas lauku dzīves un prasmju meistarklases, kur viņi dalīsies pieredzē un viesiem būs iespēja ne vien palikt rūpīgi restaurētajā mājā, bet arī izjust laukus uz savas ādas. Arta šovasar bija komandējumā Itālijā, kur smēlās idejas liellopu turēšanā, abi vēlas ieviest Latvijā ko nebijušu un pierādīt, ka saimniekošana laukos var būt ienesīga. Šobrīd tas esot dārgs hobijs.

Saimniecības atjaunošana

Latvieši pirmo cēla kūti un tikai tad māju, arī šeit. Un arī Arta ar Pēteri sāka ar pļavu apgūšanu, kūts un saimniecības iedzīvināšanu, tikai pēc tam ķērās klāt mājai. Deviņi hektāri no zemes ir jāatkaro, jo ir aizauguši. Šogad no neliela pleķīša izvesti 120 kubikmetri šķeldas, kas iegūta no krūmiem. Šī vieta kā nosēta latvāņiem, ar tiem norit liela cīņa – iesaistās aitas, kurām garšo latvāņu ziedi, augi tiek izcirsti, zeme tiek uzarta, arī ķirbji sastādīti šī paša mērķa dēļ.

«Mācos par jauno mednieku. Nevari būt lauksaimnieks, ja neesi mednieks. Te ir vilki, lapsas, jenotsuņi, kurus vakaros vaktēju. Viņi pārnēsā slimības, apēd putnu olas, mazos dzīvniekus. Savi lauki jāsargā,» apņēmības pilns ir Pēteris.
Paši tikuši arī pie tehnikas, citādi ziemā ceļi ir neizbraucami. Jau otro vasaru gādājuši savu sienu.

Ekobūvniecība

Māja vienā stāvā vien ir 216 kvadrātmetru liela, vēl ir otrais un izbūvējams arī trešais stāvs, kā arī pa pusmāju velvēts pagrabs. Iespaidīgs apjoms!
Šai vietai pāri gājusi frontes līnija, tādēļ ēka daudz cietusi – ārsienās šķembas, savulaik neveiksmīgi ielikti plastmasas logi un citi brīnumi. Taču, izvācot atkritumu kalnus un attīrot konstrukcijas, nojaušams par tās turīgajiem būvētājiem. Parasti guļbaļķu mājas tiek būvētas no 15 centimetru baļķiem, te tie ārsienās ir 18 centimetru diametrā. Pāri vēl ķieģeļu siena un kaļķa apmetums. Arī iekšpuse bijusi apmesta.

Arta ar Pēteri vēlas saglabāt visu vēsturisko un pievienot tikai dabiskus materiālus. Pēc bojāto konstrukciju nomaiņas ārsienas siltinātas ar kaņepju vati, pāri – kokšķiedras plāksnes, un pašu spēkiem uz džutas sieta tiek likts māla apmetums. Īpašs izaicinājums ir klāt apmetumu uz griestiem, ievērojot vēsturiski noapaļotos un tik mājīgos stūrus. 

Mūsu ciemošanās laikā notiek jumta maiņa, ēkai atgūstot māla dakstiņu segumu. Pirmajā stāvā nomainīti arī logi, izrakta kanalizācija, ūdensvads, un pavisam drīz tiks pieslēgts siltumsūknis. Savilkta arī elektrība. Šajā mājā sākotnēji bijusi krāšņu un sildmūrīšu sistēma, kur viss siltums nācis no centra. Gribējies to saglabāt, tāpēc zem logiem esošu radiatoru vai silto grīdu vietā ir ierīkots silto sienu princips, kur pie sienām zem māla apmetuma līkločiem iestrādātas nelielas caurules. Siltumsūknis paredzēts kā alternatīva brīžiem, kad saimnieku nebūs mājās. Ikdienā plānots kurināt jauno malkas plīti, kas pievienota centrālajai apkurei, pāreja notiks automātiski. Uz plīts varēs arī gatavot.

Visi iespējamie materiāli šeit tiek likti lietā otrreiz. Piemēram, veco ķieģeļu siena ir pārtapusi par virtuves grīdu. Nokaltušie piemājas oši tiks izmantoti grīdai. 

Jautāti par grūtībām, atjaunojot lauku īpašumu, abi vienprātīgi atbild, ka jātiek pāri vēlmei visu paveikt ātri un jāmācās novērtēt to, kas jau padarīts. Ir jābūt vīzijai, lai zinātu, kā vārdā panes grūtības un audzē pacietību.

Lieliski instrumenti plānoto darbu veikšanai

1. Plānots likt grīdas segumu no dabiskiem, neapzāģētiem oša dēļiem, kur katrs nākamais dēlis jāpielāgo iepriekšējam (jākopē), angliski to sauc par curved (izliekto) grīdu. Dēļu biezums būs ap 37 mm, platums 20–50 cm. Kādi instrumenti palīdzētu šajā procesā?
Šim darbam piemērotākais instruments būs virsfrēze. Var izvēlēties kopējošo frēzi ar gultni, lai iepriekšējo malu kopētu, var izmantot kopējošo gredzenu, kas veiks to pašu funkciju, ko kopējošās frēzes gultnis. Makita klāstā ir visdažādākās frēzes gan izmēru, gan jaudas ziņā, bet konkrētajam darbam es ieteiktu RP2301 virsfrēzi. Šī ir jaudīgākā no visa klāsta un aprīkota ar 2,2 kW lielu jaudas motoru, apgriezienu regulāciju un ar 6–12 mm cangām, kas ļauj šo instrumentu izmantot daudzveidīgākiem darbiem, sākot no dažādu profila līstīšu sagatavošanas līdz kāpņu margu izveidošanai.

2. Uz sienām un griestiem tiek klāts māla apmetums, zem tā ir džutas siets. Varbūt ir idejas, kā vienkāršāk piestiprināt šo sietu (tas tiks stiprināts pie kokšķiedras), lai tas stingri piegulst? 
Šim darbam piemērotākais instruments ir DST221 akumulatora skavotājs ar skavu garumu 10–22 mm. Viegls, ērts instruments ar lielu manevrētspēju, kas ar vienu pilnu uzlādi var izšaut līdz 3000 naglām. Instruments noder arī cita veida celtniecības materiālu nostiprināšanai un ideāli piemērots vidēja blīvuma šķiedras jumta paneļu uzstādīšanai.

3. Tiek izbūvēta vannasistaba un tualetes telpa. Uzstādot santehniku, varētu noderēt kāds elektriski pielāgojams skrūvgriezis. Ko iesakāt? 
Šim darbam vispiemērotākais būtu triju režīmu perforators. Makita klāstā ir vairāk nekā 20 dažādu modeļu – darbināmi gan ar akumulatoru, gan ar elektrību (220 V). Šajā situācijā piemērotākais būtu akumulatora perforators DHR400, kas darbojas ar diviem 18 V akumulatoriem vai perforators HR005 no jaunās XGT sērijas (attēlā). Abi šie instrumenti aprīkoti ar 8 J sitiena jaudu un maksimālo urbšanas diametru 40 mm. Ar elektrību darbināmais perforators, ko varētu dēvēt par iepriekšminēto modeļu brāli ar tieši tādiem pašiem parametriem, ir HR4003C. Visi minētie ir SDS-MAX stiprinājuma perforatori.

Palīdzam noskaidrot!