Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par latviešu senajām mājām un tradīcijām stāsta Mārtiņš Kuplais, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājumu glabātājs, Janīna Kursīte-Pakule, valodniece un folkloras pētniece, Māris Stinkulis, vēsturnieks, un Ingus Barovskis, folkloras un literatūras pētnieks.
Dzīvojamās mājas iekārtošanas nosacījums bija saules ritms (jo vajadzēja gaismu un siltumu) un racionāla lietu sarūmēšana atkarībā no saimes lieluma.Parasti dzīvojamā (lielā, dižā, saimes) istaba bija ēkas dienvidos, un tai centās atvēlēt tādu vietu, lai tajā var baudīt kā rīta un pusdienas gaismu, tā vakara sauli.
Mājas ziemeļrietumos, ziemeļaustrumos bija aukstais stūris, kuru vēlākajos gados pielāgoja dzīvošanai, tomēr ziemeļu stūri aizvien atstāja saimnieciskām vajadzībām. Pavards bija ēkas viducī.
Ilgus gadus lielā istaba bija galvenā un vienīgā dzīvojamā telpa ēkā.
Tur visa saime pulcējās, lai paēstu, darīja dažādus mājas darbus un arī gulēja. Šajā telpā notika arī svinības un vakarēšana. Līdz ar to mēbelējums bija pieticīgs: liels galds ar pāris garākiem un dažiem vienvietīgiem soliem, kāds neliels dokumentu skapītis saimniekam, gultas visai saimei un atkarībā no gadalaika arī dažādas ierīces darbam, piemēram, stelles, ēvelbeņķis.
Noteikta kārtība bija gultu izkārtojumam, ko galvenokārt noteica siltums. Saimnieka (arī vecā, ja bija vēl dzīvs) gulta bija tālāk no durvīm – siltākajos un klusākajos kaktos, aizkrāsnē. Savukārt pie durvīm vieta bija kalpiem. Parasti arī centās, lai gultas nav uz āderu krustpunktiem.
Atsevišķos novados dzīvojamā istabā tika iekārtots tā sauktais goda kakts jeb Dieva kakts. Tam bija jābūt vērstam uz austrumu vai dienvidu pusi. Šajā kaktā izvietoja svētumus – svētbildes, ierāmētas senču (arī pašu) fotogrāfijas vai citas nozīmīgas lietas. Galds stāvēja vai nu goda kaktā, vai tā tuvumā. Guļot ievēroja, lai galva būtu goda kakta, ne durvju virzienā.
Pretējo kaktu, kas durvju pusē, sauca par tukšo kaktu. Tajā lika stāvēt uz ceļiem vai ar seju pret sienu nepaklausīgus bērnus. Tur sakāra āra drēbes. Ja nebija atsevišķas guļamtelpas, tad saimnieki gulēja tuvāk goda kaktam, bet kalpi tuvāk tukšajam kaktam.
Tā bija bīstamākā vieta telpā, jo ticēja, ka, guļot pie durvīm, lietuvēns vai cits kaitētājs gars gulētāju aiz kājām vazājot un vēl citādi traucējot gulēšanu. Aizsargam durvju palodā iecirta slīpo krustu vai uz ārdurvīm uzvilka tā saukto lietuvēna krustu. Attiecībā uz pārējām istabām bija brīvāka pieeja.
Mēbeles bija vienkāršas, īpaši simboli tās parasti nerotāja. Pat savdabīgie skapju un pūra lāžu rotājumi – otējumi – galvenokārt bija tikai smukumam vai pat nekvalitatīvu izejmateriālu maskēšanai. Vēsturnieks Māris Stinkulis stāsta, ka tolaik apkārt esot staigājuši žīdiņi, kuriem bija pieejamas krāsas, un, kā nu pratuši, izrotājuši minētās mēbeles.
Daudz paražu un aizliegumu bija saistīts ar cilvēka uzvedību mājās, ticot, ka, izdarot vai neizdarot kaut ko, var piesaukt nelaimi vai – gluži pretēji – izdošanos. Piemēram, ar karoti nesita pie bļodas malas, lai badu neiedzītu mājās; atslēgas nekad nelika uz galda, lai ģimenē nerastos ķildas; nekad nelika gultā apģērbu, baidoties, ka tādā gadījumā apģērbs citu acīs netiks novērtēts.
Visu rakstu lasiet zemāk!
