Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dabas aizsardzības pārvalde izveidojusi Melno sarakstu ar 36 invazīvajām augu sugām Latvijā. Invazīvās ir ārzemnieces, kas sparīgi vairojas vietējā ekosistēmā un apdraud dabiskās sugas.
VIZĪTKARTE:
- Latīniskais nosaukums Lupinus polyphyllus.
- Divgadīgs vai daudzgadīgs tauriņziežu dzimtas lakstaugs.
- Zied no maija beigām līdz jūnija vidum, daži augi – līdz vasaras beigām.
- Ziedi krāsu gammā no ziliem, lillīgiem un rozā līdz pat gaišdzelteniem un baltiem. Savvaļā izmukušās parasti ir violeti zilas.
- Var izaugt vairāk nekā metru augsta.
- Auglis – mataina pāksts ar sēklām.
- Dzimtene – Ziemeļamerika.
Zinot, kā šī gleznā iebrucēja noplicina mūsu dabu, varbūt tev nemaz vairs nekārosies fotografēties ceļmalā pamanītā ziedošu lupīnu pļavā.
Citi lasa
Lupīna, protams, arī pati izmūk no dārziem un iekaro jaunas teritorijas. Tomēr cilvēki ir krietni pielikuši roku, lai skaistās dabiskās pļavas pārvērstos par daudzlapu lupīnu plantācijām.
Lupīnai ir savi slepenie draudziņi – gumiņbaktērijas. Simbiozē ar tām augs piesaista slāpekli, tāpēc zeme kļūst auglīgāka, tādējādi lupīna spēj augt arī nabadzīgās augsnēs. Taču lupīnas ielabotā augsne patīk viņai pašai, toties neder pļavu savvaļas augiem, kuri nīkst ārā.
Lupīna ir amerikāniete un ieradusies no Ziemeļamerikas okeāniskā klimata apgabalu mitrajām kalnu pļavām un kalnu mežiem.
Pie mums ārzemniece ir mierā arī ar sētmalēm, pļavmalēm un dārzmalēm, un aizaugušiem dārziem, bet dažviet iekarojusi veselas pļavas un garas joslas gar mežmalām.
Eiropā šī skaistule nonāca ap 19. gadsimta vidū. 1826. gadā to sāka audzēt Lielbritānijas puķudobēs, tad šo puķi iekāroja dārznieki visā Eiropā, un šajā pašā gadsimtā moderno lupīnu violetie ziedi šūpojās arī Latvijas smalkākajās dobēs. Pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā lupīna bija kļuvusi populāra un klusiņām pārzagās savvaļā. Tiesa, ir daudz lupīnu šķirņu, un ne visas uzvedas huligāniski.
Lupīnas, līdzīgi kā citi tauriņzieži, augsnei piesaista atmosfēras slāpekli, tā bagātinot augsni ar barības vielām. Tāpēc daudzviet tās sētas apzināti. Taču – kas par daudz, tas par skādi! Pārbarota augsne nebūt nav dabas ideāls.
Lupīnu iekarojumos sāk ieviesties citi slāpekļa cienītāji – nātres, usnes, vībotnes –, bet atkāpjas un izzūd pļavu dabisko sugu augi, pagaist sugu daudzveidības smalkais krāšņums.
Vispār lupīna ir vērtīgs lopbarības augs, to dēvē pat par ziemeļu soju un dažas no šķirnēm joprojām speciāli sēj lopbarībai.Savulaik lopbarībai izmantoja arī mūsu savvaļā izbēgušo daudzlapu lupīnu. Taču, notiesātas lielos daudzumos, lupīnas kaitē lopiem, jo šis pākšaugs satur alkaloīdus, ar kuriem lopi var saindēties vai vismaz dabūt vēdergraizes. Tāpēc lopbarībai tiek selekcionētas speciālas šķirnes ar mazu alkaloīdu saturu.
Daudzlapu lupīna, par spīti saviem skaistajiem ziediem, nepielūdzami ieskaitīta agresīvo invazīvo svešzemnieku sarakstos Centrāleiropas un Ziemeļeiropas valstīs, Jaunzēlandē un Tasmānijā. Citas lupīnu šķirnes māsas iepletušās Islandē, kur tās centīgi izpļauj.
Kā dabai KAITĒ daudzlapu lupīna?
Vietās, kur ieplešas lupīna, sāk izzust vietējie augi. Turklāt samazinās arī kukaiņu, piemēram, tauriņu, sugu daudzveidība. Ironiski, vai ne, jo lupīna pati pieskaitāma tauriņziežiem! Nosaukums gan dots zieda formas dēļ. Bet siens, kas ievākts lupīnu pļavās, būs mazāk vērtīgs, jo satur alkaloīdus.
Ko DARĪT, lai tā neizplatītos?
Nevajag lupīnu audzēt apstādījumos, kur tā var izbēgt savvaļā. Bet ziedkopas pēc noziedēšanas uzreiz jānogriež, lai matainajās pākstīs nepagūst nogatavoties sēklas. Lupīnu pļavas jāpļauj vismaz divreiz sezonā pirms sēklu ienākšanās, un tas jāturpina vismaz trīs līdz piecus gadus. Ja lupīnu audze mazāka, cerus var vienkārši izraut, taču jāuzmanās, lai neizkaisās sēklas.
