Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāds draugs man iemācīja zelta likumu – ja kaut ko būvē, vispirms vizualizē. Man šī metode der labāk par uz lapas uzzīmētu skici. Tā nu es izkārtoju brusas vietā, kur grasījos celt būdu, un, lai būtu pavisam skaidrs, vizualizēju arī terasi.
Uz to visu skatoties, man bija tikai viens jautājums – kādu pamatu tehnoloģiju izvēlēties?
Manas zināšanas par būvniecību aprobežojas gēnu līmenī. Proti, mans tēvs bija izcils meistars, kuru bērnībā bieži vēroju strādājam. Diemžēl viņam vairs padomu paprasīt nevaru, tādēļ pēc piemēra lūkojos apkārt.
Mans kaimiņš pāri ceļam savu dārza māju sāka būvēt rudenī. Viņš ir profesionāls būvnieks, tāpēc pilnībā paļaujos uz viņa tehnoloģiju, proti, rāmi apaudzēt ar koka kājām, kuras balstās uz cementa plāksnēm. Uzreiz piebildīšu arī to, ka otrreiz šādu pieeju neizvēlētos, bet gan dotu priekšroku zemē iebetonētām PVC caurulēm.
Pirmkārt, betona plāksnes uz zemes izvietot daudzmaz vienādā līmenī ir teju neiespējami, otrkārt, koka kājas ar laiku bojāsies. Treškārt, mainoties laikapstākļiem un gaisa temperatūrai, plāksnes var staigāt.
Manas būdas rāmis ir 3 × 5 metrus liels, aprīkots ar astoņpadsmit kājām, kuras rāmim piestiprinātas ar vītņu stieņiem, kas savilkti ar uzgriežņiem. Viens labums kājām ir – ja tās sāks bojāties, būdu ar domkratu varēs pacelt, lai bojāto kāju nomainītu.
Manā darbarīku arsenālā bija pirms diviem gadiem pirkts apšaubāmas kvalitātes akumulatora skrūvgriezis, ar kuru pilnībā pietika sīkiem mājsaimniecības darbiem. Nez kāpēc biju iedomājies, ka šis necilais darbarīks spēs caururbt divas 9 centimetrus biezas brusas.
Vienu kāju izdevās piestiprināt, bet pie nākamās aparāts iznīka. Kas man atlika? Pārvilku apavus un braucu uz tuvējo Būvniecības ABC, kurā augstu vērtēju vīrus no instrumentu nodaļas.
Teju stundu mēs pavadījām diskusijā par dažādu ražotāju plusiem un mīnusiem, līdz visbeidzot izgāju no veikala ar Makita DHP482 18V sērijas triecienurbjmašīnu, kas aprīkota ar divām 5.0 Ah baterijām, kuras turpmāk varēšu izmantot visiem 18V sērijas instrumentiem. Bet ziniet, kāds bija galvenais arguments par labu šim ražotājam? Ergonomika! Jo, ilglaicīgi strādājot, vislielākā slodze ir plaukstai.
Ja satvēriens nav ērts, sāpes plaukstā radīs diskomfortu vēl nākamajā dienā.
Kādā lietainā pēcpusdienā aizdomājos, kas notiks ar manas būdas pamatiem, ja betona plāksnes tomēr sāks staigāt? Šī doma mani turpināja vajāt, tāpēc brīvdienās atkal devos uz būvmateriālu veikalu, piekrāvu savu Citroen ar cementa maisījuma maisiem, PVC caurulēm un nostiprināju rāmi ar četrām iebetonētām kājām. Turklāt nesen iegādātā triecienurbjmašīna lieliski noderēja cementa maisīšanai.
Visa šī pamatu epopeja, lai kāda tā būtu, man lika aizdomāties – mēģināt ietaupīt nav vērts. Tieši pretēji, vērts ir ieguldīt gan naudu, gan laiku. Pamati, tas ir fundaments! Ticiet man, mēģināt tik lielu rāmi dabūt līmenī ar līmeņrāža palīdzību ir kā mēģinājums ar lineālu izmērīt ceļu no Rīgas līdz Valmierai. To var izdarīt, bet kādēļ?
Pēc tam, kad neskaitāmas reizes rāmi apstaigāju ar līmeņrādi, liekot un ņemot klāt ruberoīda sloksnītes (kas kalpo kā mitruma vidutājs) starp koka kājām un betona plāksnēm, atbrauca draugs, lai rāmja konstrukcijas līmeni pārmērītu ar nivelieri. Neticami, bet vienā sānā augstums atšķīrās tikai par centimetru. Tomēr šis centimetrs prasīja vairākas nedēļas nogales…
Nākamā sērija jau nākamnedēļ!
Seko Ralfa gaitām arī Instagram @budauzsekla
