Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sveiki! Mani sauc Ralfs Dravnieks. Kopā ar sievu Ievu un meitu Noru pirms pieciem gadiem sākām īrēt un kopt mazdārziņu Kazas sēklī. Tas ir tur, pie Lucavsalas. Un, nedaudz pārspīlējot, varētu teikt, ka mums ir lauku īpašums pašā Rīgas centrā.
Toreiz, pirms pieciem gadiem, Kazas sēklis bija vidēji pagrimis, ne pārāk apdzīvots. Kad izvēlējos savu zemes pleķi, vēl bija, no kā izvēlēties. Šobrīd brīvu vietu vispār nav. Pirmais kovida vilnis cilvēkiem lika drudžaini skriet un grābt to, kas vēl palicis – pat tos mazdārziņus, no kuriem jāizved celtniecības konteiners ar mēsliem.
Jau ilgāku laiku esmu koķetējis ar domu par dārza māju jeb, kā man to patīk dēvēt, būdu. Tomēr nelikās loģiski investēt naudu zemē, kurai ik gadu jāpārslēdz īres līgums. Un kāda jēga no būdas, ja dzīvoju 15 minūšu brauciena attālumā. Turklāt pastāv risks, ka būdu ziemā var uzlauzt.
Saliekot uz papīra plusus un mīnusus, ģimeniski nolēmām – pirksim zemi ārpus Rīgas un būvēsim savu būdu tur. Turpinot šo domu, apjautājos kādam draugam, vai viņš nebūtu gatavs mums pārdot kādu hektāru no savas lauku zemes Zirņos. Viņš teica, ka viens pleķis viņam padomā ir, un mēs braucām to aplūkot.
Līdz Zirņiem no mūsu mājām Āgenskalnā ir teju divu stundu brauciens pa šoseju. Mēs apskatījām zemi, tā atrodas skaistā vietā, gandrīz meža ielokā. Šobrīd zeme tiek nomāta zemniekam, uz tās aug labība. Bet līgums drīz beigsies, un arī summa nav tik liela, lai to nesakrātu. Turklāt mēs tiktu pie pilnīgi plakana gabala, ko varētu veidot no nulles. It kā skaisti. Bet, no otras puses, tas nozīmē regulārus garus pārbraucienus, milzīgu loģistikas čakaru ar visiem darbarīkiem un tādā garā.
Lai gan zemi nolēmām pirkt, abi ar sievu jutām, ka šis nav lēmums, par kuru degam.
Un tad nāca ziņa, kas lika mainīt domas, – gaidāms ģimenes pieaugums. Ar zīdaini neaizbrauksi uz klaju lauku katru nedēļas nogali un nepastrādāsi ražīgas desmit stundas. Tas viss drīzāk būs mokoši un neefektīvi. Tāpēc atgriezāmies pie domas par būdu uz sēkļa.
Varētu jau par pāris tūkstošiem nopirkt gatavu, saliekamu dārza mājiņu, kas sastellējama kā IKEA mēbeles – pēc pamācības. Tas būtu gudri, jo, ja nu zemes līgumu nepagarina, mēs nojaucam māju, pasitam to padusē un dodamies tālāk. Diemžēl šāds dzīves stils nesaskan ar maniem uzskatiem. Tāpēc atkal ņēmu rokā telefonu, zvanīju draugam, kurš pirms diviem gadiem man piedāvāja kokmateriālus no dizaina šķūņa, kas piederējis kādam lielveikala īpašniekam, un norunāju tikšanos, lai apskatītu materiālus.
Jau pēc dažām dienām pie mana dārza stāvēja mašīna ar kravas kasti, kas pa pakai vien mana dārza priekšā novietoja kokmateriālus – brusas, dēļus, OSB plāksnes. Kazas sēklis rudeņos un pavasaros mēdz applūst, zeme kļūst mīksta, tajā ir viegli iestigt. Lieki piebilst, ka kravas auto nogrima stāvlaukumā pie mana dārza. Pagāja vairākas stundas, līdz tas tika ārā, atstādams aiz sevis izvagotu zālāju un dubļus. Pagāja vēl dažas stundas, un es biju sanesis visus materiālus dārzā.
Nākamajā nedēļas nogalē braucām uz dārzu, lai nojauktu lapeni, izraktu un pārstādītu augus un krūmus, kas aug placī, kur plānots celt būdu. Lieciet aiz auss – apinis ātri aug un skaisti vijas, bet tā saknes ir spēcīgākas par Raimondu Bergmani viņa spēka gados.
Šis nav tikai stāsts par ģimeni, kura savu sapni par dzīvi laukos piepilda mazdārziņā Rīgas centrā.
Šis ir arī stāsts par vīrieti, kurš ikdienu pavada ofisā un ir noilgojies pēc smaga roku darba, lāpstas un zāģa. Mana iecere ir sekojoša: spītējot vējam, lietum, sniegam un salam, strādāt un būvēt būdu, maksimāli iztiekot tikai ar savu roku spēku, nelūdzot palīdzību citiem. Kad būda būs pabeigta, tajā varēs nakšņot gan ziemā, gan vasarā, tā būs siltināta un apkurināma, ideālā gadījumā aprīkota ar saules baterijām.
Nākamā sērija jau nākamnedēļ!
Seko Ralfa gaitām arī Instagram @budauzsekla
