Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
1
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Kad vien iespējams – nedēļas nogalēs, brīvdienās, atvaļinājumā –, nekurnēdami brauc 150 kilometru. Turklāt neizvēlas vis taisnāko, bet gan skaistāko ceļu. Jo kurš gan taupa kilometrus, ja dodas turp, kur ved sirds? Ja kādu nedēļas nogali neesot šeit bijuši, jau kļūstot nemierīgi, jo kaut kā būtiska pietrūkst.
Ar nama saimnieci Vitu mēs iepazināmies, kad viņa izdevnecības sirsniņmāju konkursam atsūtīja pārīti savas lauku mājas āra tualetes fotogrāfiju. Namiņš izskatījās tik neparasts, ka šķita: ja ir tāda sirsniņmāja, arī mājai jābūt īpašai. Un arī saimniecei jābūt īpašai. Un tādas viņas abas arī ir. Turklāt Vita tikko ir pārtraukusi strādāt un nu domā – meklēt jaunu darbu vai varbūt pārcelties uz savu laimes salu pavisam?
Vita ir rīdziniece, viņas vīrs Juris – ogrēnietis, un savu lauku ne vienam, ne otram līdz tam nebija bijis. Toties Madonas pusē dzīvoja Vitas skolasbiedri no lietišķo laikiem, un sākumā viņi brauca ciemos un arī palīdzēt darbos. Līdz vienā tādā reizē 1989. gadā kursabiedrs ieteicās: «Te tuvumā vienu māju pārdod. Varbūt gribat apskatīt?»
Bija marta beigas, slapjdraņķis, sniegs, un mājai, uz kuru viņi bez ceļa aizbrida, pat kārtīgu durvju nebija. Mājupceļā abi klusēja, līdz aptuveni pret Pļaviņām Juris ierunājās: «Varbūt pērkam to māju?» – «Jā, jā, es esmu ar abām rokām par!» Vita uzreiz atsaucās.
Abi bija domājuši vienu un to pašu, un abi klusējuši, baidoties, ka otrs neatbalstīs. Tā nu nākamajā dienā brauca atkal atpakaļ, lai pateiktu īpašniecei, ka māju pirks. Ne viņi bija kur citur meklējuši, ne citas mājas skatījušies. Šī paņēma uzreiz. Varbūt pat ne tik daudz māja kā vieta – ar Bākūža kalnu aiz eglēm. Vēlāk gan egles nocirta. Bet tad atkal bija avenes. Apsēdies uz celma un lasīdams griezies riņķī. Kamēr apgriezies, spainis jau pilns.
Un arī māja, lai gan vairs nebija tālu no sabrukšanas, liecināja, ka šai saimniecībai reiz bijuši labāki laiki. Par to stāstīja lielie plēstie akmeņi sienās un pamatos, kas palikuši no citām ēkām. Par to liecināja skaisti izstrādātie griestu siju un spāru gali. Lai gan īstas skaidrības par mājas vēsturi nav, iespējams, ka sākotnēji tā piederējusi amatniekam, un šīs zīmīgās detaļas tad nu būtu tam spilgts apliecinājums.
Tāpēc tagadējie saimnieki visu, ko vien bijis iespējams saglabāt, ir saglabājuši, noberzuši un notīrījuši. Visu, ko vien iespējams atjaunot, atjaunojuši. Bet, piemēram, jaunās spāres jumtam, kas uzlikts pagājušajā gadā, ir ar tikpat skaisti izzāģētiem galiem, kādi bijuši vecajām spārēm.
Brīnišķīgās pārvērtības
Māja ir celta 1926. gadā. Un, ja vien padomju laikos cilvēki būtu izturējušies saudzīgāk, tā nebūtu tik ļoti cietusi. Taču grīdas, lai gan liktas no platiem dēļiem, bija ķirmju tā saēstas, ka pat krēsla kājas dūrās cauri. Vienā stūrī perēja tītars, otrā tualeti ierīkojis kaķis. Logi aizvilkti zirnekļu tīkliem, kas pilni mēslu mušām. Bet logu spraugās iebakstīta suņu vilna.
Tomēr arī zem netīrumu kārtas varēja redzēt, cik gudri savulaik bijusi iekārtota, piemēram, apkure, kas ar vienu lielu ērģeļu mūri no plīts sildīja istabas. Tikai arī tā jau bija pagalam, plīts vietā melns caurums, kas bez jēgas rija malku, tāpēc to vajadzēja pārmūrēt. Tomēr, cik vien iespējams, centās saglabāt. Noberza melnos griestus un sijas, un tagad Vita priecājas, cik tiem ir laba garša.
Sienas gan noklāja tapetēm. Lai cik skaisti būtu vecie baļķi, Vita saka: «Man likās, ka tie ir tik ļoti piesūkušies tās netīrības, kas te valdīja, ka noberzt nebūs iespējams. Man negribējās tos redzēt un tiem pieskarties.»
No ārpuses vislabāk pamanāmā pārmaiņa ir tik senai mājai netipiski lielie logi.
«Iespējams, ka tagad varbūt es tā nedarītu un liktu autentiskus logus,» atzīst Vita. «Un mēs jau arī uzreiz neizcirtām logus. Vispirms sazīmēju uz milimetru papīra, pēc tam ar krītu iezīmējām uz mājas ārsienām, lai pārliecinātos, kā tie izskatīsies, vai māju nesabojās. Sapratām, ka der, un tikai tad pasūtījām. Tomēr es ne mirkli nenožēloju, ka tā izdarījām. Bērnībā es dzīvoju mājā, kas bija tāda kā tumsas valstība, varbūt tāpēc man tik ļoti gribas, lai visapkārt būtu gaišs. Un arī ainava, kas visos gadalaikos paveras uz visām pusēm, ir tik fantastiska, ka būtu žēl to neredzēt.» Sānu sienās logi ir lielāki, galā nedaudz mazāki. 
Ārpusē ar sīkāku dalījumu rūtīs, kas vairāk piedien senajai guļbaļķu sienai, iekšpusē ar lieliem stikliem. Logi izgatavoti deviņdesmitajos gados, vecā parauga, vienkāršos koka rāmjos, un jau tagad Vita aizdomājas, pret ko tos nomainīt, kad pienāks laiks.
Mājas bēniņos jeb topošajā augšstāvā, kas pašlaik tiek siltināts ar ekovati, izvēlēti plastmasas pakešlogi, kas nav dārgi un ir vieglāk kopjami nekā koka. Skaisto Vidzemes ainavu ar mežiem un pakalniem, kas pa mājas lielajiem logiem redzama, netraucē neviens elektrības stabs ar vadiem – filmē kaut Skroderdienas.
Tas bija viens no pirmajiem darbiem, ko šeit izdarīja, – 1990. gadā nopirka kabeli mājai tuvākajiem divsimt metriem. Elektriķi solīja, ka tūdaļ pat pievienos, tāpēc saimniekiem bija jāceļas četros no rīta un jābrauc to ieritināt tranšejā, ko traktors tikko izracis. Paši elektriķi gan parādījās tieši pēc gada, bet arī tas nekas.
Iekšpusē – Ziliņu zilais jeb kā radusies mājas noskaņa
Mājas iekārtošana sākusies kā joks – ja jau māju sauc Ziliņi, tad, ciemos braucot, te viens, te otrs no draugiem un paziņām atvedis dāvanā kādu zilu krūzi vai zilu vāzi, zilu svečturi, zilu bildi vai citu zilu nieciņu: «Tev vajag to zilo!»
Vita smejas: «Jēzus Marija, cik daudz man ir zilu trauku, cik daudz skaistu, bet nevajadzīgu lietu!»
Tomēr arī saimniece, kas sākumā uz to zilumu raudzījusies skeptiski, pamazām aizrāvusies, un nu jau arī pati medī zilos brīnumus. Un patiesībā taču ir jauki, ka lauku mājas iekārtojumā ir kaut kas vienojošs. Jo, protams, kā jau tas nereti gadās, tajās nokļūst arī tas, kas pilsētā īsti vairs nav vajadzīgs.
Ne jau vienmēr tik pamatīgas lietas kā vedeklas pūralāde, kurā nu var glabāt segas. Necilākas var pārvilkt ar zilu audumu vai apklāt ar zilu galdautu.
Tik zilā noskaņā pat zilais ūdensbunduļa vāks virtuvē jau vairs nešķiet nejaušība, bet gan īpaši sameklēts.
Pat virtuves grīdas flīzes izskatās zilas, lai gan iespējams, ka tomēr ir melnas. Pirktas vēl tajos laikos, kad «neko nevarēja dabūt», toties tik izturīgas, ka brauc kaut ar slidām iekšā. Dabūt nevarēja arī kārtīgu flīžu līmi, tāpēc tās pielīmētas ar kausētu darvu, bet turas stingri.
Ārpusē – plašums un kārtība «Ja jau es te dzīvoju, tad man gribas, lai ir tā, kā man gribas!» Lai zālīte vienmēr ir nopļauta un puķu dobes izravētas. Un tā arī ir.
«Ko mēs ar vīru divatā te varam pusotrā brīvdienā izdarīt? Visu teritoriju izdreijāt. Nav jau ideāli. Šopavasar mežacūkas atkal visu zālienu gandrīz līdz mājai bija uzrakušas. Es jau zinu, kāpēc viņas tā dara, – meklē treknos, baltos kāpurus. Bet, kad tā zemi izcilā, atkal ir jālīdzina, jābrauc pāri ar kultivatoru, jānolasa izraktie akmeņi, lai nesabojā zālespļāvēja asmeni. Turklāt mājai jau trīsreiz izsists logs, kad pļāvējs no zāles izmet nepamanītu akmeni.
Otri mūsu draugi ir bebri, kas dīķu krastos sabūvējuši tādas alas, ka pat traktors, ne tikai cilvēks var iekrist.» Dīķi ir gan skaistumam un ūdensrozēm, kas atvestas no Vecpiebalgas, gan arī praktiskai vajadzībai – kur vasarā nopeldēties un nomazgāties. Aka rakta tagadējo saimnieku laikā. Kur tā bijusi agrāk un vai vispār bijusi, nav zināms. Vietu tai meklējuši trīs rīkstnieki, un katrs no viņiem rādījis, ka jārok citur. Tajā, kas beidzot izrakta, ūdens gan ir, taču ne tik daudz, lai varētu brīvi laistīties.
Baltajā smiltī, kas no akas izrakta, labi jūtas lavandas – varbūt tāpēc, ka zilas? Pašas iesējas un aug arvien lielākā plašumā. Tā kā akmeņu te netrūkst un kalna galā arī par pārlieku mitrumu nevar žēloties, tad par akmeņdārzu nebūtu ko brīnīties. Gan māja, gan mūri kalna galā mīlīgi ietinušies mežvīteņos. Milzum plaša izaugusi lupstāju audze. Vasaras puķu, ap kurām jāčubinās, nav daudz – tikai sarkanas leduspuķītes akmens mūrīša iedobumos pie namdurvīm.
Lielākoties ziemcietes – rudbekijas, peonijas… tomēr galu galā ir jābrīnās, pa kuru laiku saimniece pagūst tās apkopt.
Bet vēl vairāk jābrīnās par apaļīgajiem kalnu priežu kamoliem. Lai gan izskatās mīlīgi, tie tomēr ir tik milzīgi, ka nu jau sniedzas cilvēka augumā. Kā tādus var apcirpt, lai izskatītos tik kārtīgi?
Vita Bērziņa iesaka
Nedrīkst atlikt!
Lai pie mājas, kurā ikdienā nedzīvo, turētu teritoriju tādā kārtībā, kāda pašiem patīk, darbus nedrīkst atlikt. Pie Ziliņiem ir 11,5 hektāri zemes. Daļu nopļauj kaimiņš sienam, bet vismaz trīs hektārus saimnieki paši regulāri appļauj smukumam, uzturot zemi līdzenu un zālīti īsu. Lielāko daļu pļauj saimnieks juris ar traktoriņu, bet stūrīšus, kur traktors netiek klāt – ap kokiem un ēkām, grāvīšos, gar akmeņiem –, pļauj Vita. Ja pļaušana nav iekavēta un zāle pāraugusi, visu teritoriju var nopļaut vienā dienā.
Izvēlies darbarīkus pati!
Auklas trimeri, savu uzticamo Oleo Mac, kas kalpo jau gadus sešpadsmit, Vita izvēlējusies pati, neuzticot pirkšanu vīram. Ja ar darbarīku būs jāstrādā tik ilgi – pat deviņas stundas vienā dienā –, tas jāpielaiko pat rūpīgāk nekā kleita – lai rokturi būtu ērti, lai plecu lence nespiestu, lai nebūtu par smagu.
Paskaties atpakaļskata spogulītī!
Reizēm darba bijis tik daudz, ka vienīgā reize, kad papriecāties par skaisto ainavu, ir braucot projām. Jābrauc lēnāk!
