Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Lai gan par Labradoras retrīveru šķirnes dzimteni tiek minēta Anglija, šo suņu senči dzīvojuši tālajā Ņūfaundlendas salā, ko 1494. gadā atklāja angļu jūrnieki. Salā savulaik viesojušies arī portugāļu jūrnieki, tāpēc nosaukums labradors, iespējams, ir cēlies no portugāļu valodas vārda lavrador, kas nozīmē – strādnieks.
Tāds vārds varēja tikt piešķirts salas suņiem, kas lieliski peldēja un nira, palīdzēja izvilkt no ūdens tīklus, pienesa zivis, kā arī ķēra no tīkliem izkritušās zivis.
Cita versija vēsta, ka nosaukums labradors saistīts ar labradorīta akmeni (pirmo labradori bija tikai melni). Un vēl viena versija piekritēji ir pārliecināti, ka nosaukums cēlies no Labradoras pussalas, no kuras šie suņi cēlušies. Otrs vārds retrīvers radies no angļu vārda to retrieve – atgūt, atdabūt. Retriever apzīmē suņa pienākumu pienest nošauto medījumu.
Līdz šim nav pilnībā noskaidrots, vai Ņūfaundlendas suņi bija Ziemeļamerikas indiāņu vietējie suņi, vai arī tie bija pirmo ieceļotāju – no Eiropas atvesto suņu – pēcnācēji.
Tā kā zvejniecība bija viens no galvenajiem salas iedzīvotāju ienākumu gūšanas veidiem, 17. gadsimtā kāds Sentdžonsas pilsētas iedzīvotājs sāka nodarboties ar augumā mazāko suņu – izveicīgo zvejnieku palīgu – audzēšanu. Iespējams, tāpēc senatnē no Ņūfaundlendas atvestos retrīverus dēvēja arī par Sentdžonsas suņiem vai Sentdžonsas Labradoras suņiem.
Tikpat izplatīti gan bija arī citi nosaukumi: mazais ņūfaundlends, Ņūfaundlendas retrīvers, labradors. Lai mazākos zvejnieku palīgus atšķirtu no augumā masīvākajiem ņūfaundlendiem, nosaukumu labradors 19. gadsimta vidū lietoja arī grāfs Malmsberijs III, kurš bija tā laika aktīvākais labradoru ievedējs Lielbritānijā.
Britu aristokrātiem – medību cienītājiem – iepatikās šie strādīgie, ūdeni mīlošie suņi, un Lielbritānijā sākās Labradoras retrīvera šķirnes veidošana. Medību īpašību uzlabošanai Ņūfaundlendas retrīveri tika krustoti ar vairāku šķirņu suņiem, piemēram, ar seteriem un pointeriem. 1903. gadā Labradoras retrīveri Anglijā tika atzīti par patstāvīgu šķirni, un 2013. gadā visā pasaulē atzīmēja šīs šķirnes 110 jubileju.
Mūsdienās labradori ir viena no pasaulē populārākajām šķirnēm, kas pieprasījuma ziņā turpina sacensties ar vācu aitusuņiem.
Latvijā pirmie Labradoras retrīveri ievesti no Maskavas pagājušā gadsimta nogalē. Pirmais uz Rīgu atceļoja kucēns no 1979. gada 6. septembrī Maskavā dzimuša metiena, kļūstot par pirmo labradoru Latvijā. Tā bija melna kucīte, vārdā Andra. Viņas īpašniece Milda Lode, liela labradoru mīļotāja, veikusi nenovērtējamu darbu šķirnes attīstīšanā Latvijā. Pirmais labradoru metiens melnajai kucītei Andrai piedzima 1982. gada 3. oktobrī.
Sākotnēji Latvijā Labradoras retrīveru šķirne bija iekļauta ņūfaundlendu klubā kā atsevišķa sekcija, un tikai 1989. gadā, kad labradoru skaits Latvijā sasniedza 50, tika izveidots Latvijas labradoru un retrīveru šķirnes audzētāju klubs.
Izvēlas nākamo čempionu
Mīlestība pret labradoriem Lienei sākās pirms nedaudz vairāk kā desmit gadiem. «2006. gadā ar savu draugu, kurš vēlāk kļuva par manu vīru, nolēmām, ka mums vajadzīgs suns. Mūsu izvēle krita par labu labradoram. Toreiz man pat sapņos nerādījās, ka suņa iegāde beigsies ar dzīvesveida maiņu un tik globālu hobiju, kā tas beigās izvērtās,» stāsta Liene.
«Mūsu pirmais suns bija labradors, vārdā Bekets – viņš joprojām ir ar mums un ir spēka un enerģijas pilns. Toreiz, kad braucām pirkt kucēnu, mums bija sajūta, ka nevis mēs Beketu izvēlējāmies, bet viņš mūs. Beketiņš nāk no liela – 12 kucēnu – metiena. Un toreiz bija palikuši vairs tikai divi melni puikas. Viens bija mierīgs un rāms, bet otrs ļoti aktīvs un enerģisks, ar masīvu galvu.
Paldies audzētājam, ka viņš mums iedeva tieši šo kucēnu, lai arī draugi, ar kuriem bijām atbraukuši pēc suņa, centās mani pierunāt ņemt to rāmāko.
Audzētājs teica, ka no Beketa dienās izaugs čempions. Un tā tas arī notika,» priecājas Liene.
Kā jau tas bieži mēdz notikt, pēc dažiem gadiem Lienes ģimenei piepulcējās vēl viens labradors. «Tas nenotika tik ātri, pagāja veseli trīs gadi. Jo es domāju – ja es gribu otru suni, kuci, un domāju nodarboties ar vaislas darbu, pirms otra suņa iegādes man nepieciešams uzkrāt zināšanas šajā lauciņā. Izgāju visus nepieciešamos kursus, sagaidīju divus kucēnu metienus, jo toreiz, lai oficiāli reģistrētu audzētavu, tas bija vajadzīgs, un tikai pēc tam 2013. gadā reģistrēju savu audzētavu Beckettelf.»
Objektīvi populāri
«Labradori ir populāri visā pasaulē. Daudzi citu šķirņu suņu audzētāji par labradoriem pat nedaudz iesmīkņā, proti, ej, kur gribi, visiem vienmēr iesaka labradorus, kā universālākos suņus, kādi pieejami. Taču tā tas arī ir. Tas nav nekāds pārspīlējums. Labradoriem ir daudzas pozitīvas īpašības, kas viņus objektīvi arī padara par populārākajiem suņiem pasaulē.
Pirmkārt – viņos nav pārspīlējuma. Viņi ir spēcīgi, bet ne gigantiski vai ļoti maziņi. Otrkārt – tā ir šķirne ar stabilu veselību, stabilu temperamentu. Treškārt – viņi ir ārkārtīgi viegli kopjami, neprasa nekādu grūmingu. Laikā, kad suņiem nav apmatojuma maiņas perioda, viņi spalvu tikpat kā nemet,» plusus uzskaita Liene.
Tomēr pat gandrīz ideālajam labradoram ir savi mīnusi. Kā jau daudziem lieliem suņiem, viņam ir nosliece uz displāziju. Taču, ja kucēnu ņem no pārbaudītiem vecākiem, iespēja, ka suns ar to sirgs, nav liela.
«Labradori mēdz būt arī tendēti uz klaiņošanu. Ja suns dzīvo nenožogotā teritorijā laukos, viņš mierīgi var aiziet, kur acis rāda, jo jūtas droši par šo pasauli, ir pozitīvi noskaņots, grib iepazīties, pacienāties no kaimiņu suņu bļodiņām utt. Tāpēc ap māju jābūt sētai, jo, ja tādas nebūs, labradors mēģinās aizklīst, lai izpētītu apkārtējo pasauli,» norāda audzētāja.
Vēl viena šķirnes nianse, kas jāņem vērā, – labradors dievina pieēsties.
Taču arī tam var rast skaidrojumu šķirnes aprakstā un darba specifikā – labradoram jāspēj strādāt arī vēlos rudeņos, ledainā ūdenī, tamdēļ neliels tauku slānītis viņam ir nepieciešams. Un labradors ir tendēts tos uzkrāt. «Ja pareizi suni baro, regulāri fiziski nodarbina, problēmām ar lieko svaru nevajadzētu rasties. Jāievēro arī notiekums nebarot suni ar našķiem vai pie galda ārpus viņa barošanas reizēm,» uzsver Liene.
Jāiegulda darbs
Labradora izskats laika gaitā, protams, nedaudz ir mainījies, taču stabils palicis viens – inteliģentais un labsirdīgais temperaments. Tā ir viena no šķirnes raksturīgākajām pazīmēm. Tieši temperaments ļāvis labradoram no vienkārša darba suņa kļūt par ideālu mājdzīvnieku ģimenei.
Tiesa, iegādājoties labradoru, nevajag domāt, ka potenciāli viņā viss jau ir ielikts un saimniekam vairs nebūs jāpieliek nekādas pūles. Pat ja kucēns pilnībā atbilst standartam, viņam nepieciešama uzmanība, rūpes un, protams, saimniekam jāiegulda darbs, lai pilnībā realizētu suņa potenciālu. Kucēnus nepieciešams apmācīt, lai tie kļūtu par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem.
Viņi jāaudzina gluži kā bērni. Jāuzmana, jāiemāca, kas ir labi, kas slikti, kas atļauts un kas ne. Un tad labradora uzvedība priecēs, bet suņa darba īpašības kļūs par palīgu dzīvei mājas apstākļos.
Šķirnes aprakstā teikts, ka labradors ir spēcīgs suns, un viņa temperaments pieprasa aktīvu dzīvesveidu. Ar labradoru jādodas garās pastaigās, jānodarbina ar rotaļām, tostarp intelektuālajām, jo sunim nepieciešams kopējs darbs ar saimnieku. Tikai ar nosacījumu, ka suns būs patērējis daļu savas neremdināmās enerģijas pastaigās un treniņos, viņš mājās uzvedīsies ļoti rāmi.
Stihija – ūdens
Labradors radīts, lai pienestu medījumu un strādātu ciešā sadarbībā ar cilvēku, tāpēc viņš ar prieku pienesīs saimniekam dažādus priekšmetus pastaigas laikā vai mājās.
Šo suņa dabisko vēlmi aportēt priekšmetus saimniekam, tiešām būtu jānodrošina.
Mājās jābūt visdažādākajām rotaļlietām, kuras suns varēs meklēt, pienest un padot. Ja tādu nebūs, labradors ātri atradīs tām aizvietotāju. Viņš sāks pienest apavus, apģērbu vai kādus virtuves priekšmetus. Tāpēc prātīgāk būtu laikus viņu nodrošināt ar drošiem priekšmetiem.
Vēl labradoram asinīs ir neremdināma mīlestība uz ūdeni. Tā ir viņa stihija. Un, ja suns saodīs tuvumā kādu peļķi, dīķi vai kādu citu ūdens tilpni un varēs līdz turienei nokļūt, tad noteikti atgriezīsies slapjš un dubļains. Labradori dievina peldēšanu, īpaši, ja ūdenī tiek iemests kociņš vai rotaļlieta, kas pēc tam jāiznes saimniekam krastā. Tiesa, esot arī tādi eksemplāri, kas nelabprāt slapina kājas ūdenī.
Ko izvēlēties – kuci vai suni?
Suņi parasti ir lielāki, vizuāli skaistāki, ar krāšņākām galvām, taču viņi arī ir fiziski spēcīgāki un biežāk var izrādīt dominanci. Savienojumā ar labradoru aktīvo dabu tas dažkārt var būt izaicinājums. Savukārt kucītes būs mierīgākas, maigākas dabas.
«Dažkārt cilvēki domā, ka, ņemot kuci, tiem noteikti kādreiz būs jānodarbojas ar audzēšanu un kucēniem. Nē, tā nav taisnība, un sen jau ir novecojis mīts, ka kucei ir jāļauj kļūt par māti reizi dzīvē, – viņai tas noteikti nav nepieciešams. Turklāt kucēnu metiena izaudzēšana ir nopietns solis, kas prasa daudz laika un zināšanu,» teic Liene. «Ir teiciens, ka kuces meklējas divas reizes gadā, savukārt suņi – 365 dienas gadā. Jā, tā ir taisnība!» viņa piebilst.
Kādās krāsās labradori mēdz būt?
Tikai melni, dzelteni (no gandrīz baltas līdz lapsu rudam (fox-red)) un šokolādes krāsā. Neviena no krāsām nav labāka vai vēlamāka. Visas citas krāsas ir diskvalificējamas. Pēdējā laikā Amerikā populāri kļuvuši sudraba krāsojuma labradori, taču šiem suņiem ir veselības un temperamenta problēmas. Šīs krāsas labradora ģenētikā nav, un tie radīti, piejaucot šķirnei Veimāras putnusuņa asinis.
Šķirnes plusi
- Draudzīgs, labs kompanjons.
- Miermīlīgs, bez jebkādām agresijas pazīmēm.
- Labi padodas apmācībai.
- Viegli kopjams.
- Labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem.
- Mīl bērnus.
Šķirnes mīnusi
- Var slimot ar iedzimtām locītavu un acu slimībām.
- Nosliece uz lieko svaru.
- Sargsuņa lomai nederēs.
- Visai aktīvs, slinkajiem labāk izvēlēties citu šķirni.
- Draudzīgums pret cilvēkiem dažkārt vērtējams arī kā mīnuss.
Cik maksā kucēns?
700–1000 eiro
EKSTERJERS
Galvaskauss: plats; āda pieguloša, bez gaļīgiem vaigiem.
Deguns: plats, nāsis labi attīstītas.
Purns: spēcīgs, bez nosmailinājuma.
Žokļi/zobi: žokļi vidēja garuma, žokļi un zobi stipri, ar pareizu, regulāru un pilnīgu šķērveida sakodienu.
Acis: vidēja lieluma, brūnā vai riekstu krāsā. Pauž inteliģenci un labsirdību.
Ausis: nav lielas vai smagas, cieši piegulst galvai un novietotas diezgan tālu atpakaļ.
Kakls: stiprs, spēcīgs.
Mugura: līdzena muguras līnija.
Krūtis: laba platuma un dziļuma, ar izteiktām mucevida ribām.
Aste: ļoti resna pie pamata, pakāpeniski sašaurinās virzienā uz astes galu, vidēja garuma, bez nokarena, rotājoša apmatojuma, tā saucamā ūdra aste.
Priekškājas: ar spēcīgiem kauliem un taisnas.
Pakaļkājas: labi attīstītas, krusti bez slīpuma virzienā uz asti.
Ķepas: apaļas, kompaktas.
Apmatojums: īsa un blīva pavilna, bez pagarināta apmatojuma viļņiem.
Augstums skaustā: suņiem 56–57 cm, kucēm 54–56 cm.
