Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē:
- Īpašums Sucas atrodas Saulkrastu novada Sējas pagastā.
- Saimniece – labdarības fonda Rozā vilciens, kas atbalsta Latvijas sievietes, kuras skāris krūts vēzis, un asprātīgās akcijas #Pupkultūra vadītāja Zinta Uskale.
- Ēka ir arhitektu biroja Outofbox moduļu mājas projekts Type A – arhitekta Pētera Bajāra un interjera dizaineres Elīzas Anetes Bajāras kopdarbs. Pirmais, ko tās autori pielāgoja dzīvei arī ziemas apstākļos.
- Mājiņas platība – 40 m2, piegulošā teritorija – 2000 m2.
Kā Šveicē
«Zināju – ja dzīvošu laukos, tad Vidzemē, jo no šejienes nāk mani senči. Šeit, Sējas pagastā, dzīvoja mani paziņas, pie kuriem savulaik regulāri braucu ciemos, un katru reizi, aiz Murjāņu zīmes nogriežoties no šosejas un braucot pa garo Gaujas ielu, man šķita, ka esmu nonākusi Šveicē vai Austrijā. Reljefs, kas pēkšņi mainās, man ļoti, ļoti patika.»
Zinta atceras, ka vietu, kur šobrīd atrodas viņas īpašums, sākotnēji noraidījusi, jo te nav bijis ne elektrības, ne citu komunikāciju. «Taču, kad painteresējos, izrādījās, ka to visu ierīkot nemaz nav tik šaušalīgi dārgi un sarežģīti. Te ievilka komunikācijas, izraka dziļurbuma spici.»
Kad kaut kas jāizvēlas, Zinta varot ilgi domāt, bet tad lēmumu pieņem strauji un nelokāmi. Tā bijis arī ar mājas izvēli – ilgi pētījusi, līdz šo Outofbox moduļu mājiņu ieraudzījusi žurnālā Deko. «Doma par to mani nelaida vaļā, un visbeidzot 2020. gada rudenī zvanīju tās autoriem, nemaz nezinot, ka Pēteris Bajārs ir pazīstams arhitekts!»
Zinta bija cerējusi, ka mājiņā jau svinēs Ziemassvētkus, tomēr viss tik ātri gan negājis, un labi, ka tā, – ievākusies pavasarī, kad bijis vairāk iespēju iejusties jaunajā vidē. «Atceros, vēl nebija šo kāpņu uz otro stāvu, un uz guļvietu dabūju kāpt pa kaimiņu aizdotām metāla trepēm. Taču pirmajās naktīs, kad te paliku, gulēju gultā un domāju, ka pārsprāgšu aiz laimes!»
Terapijas efekts
Pārvācoties uz mājiņu, Zintai nācies atvadīties no daudzām lietām, un šī atbrīvošanās savā ziņā bijusi terapeitiska. «Dzīvoklis Rīgā man bija diezgan raibs. Taču šeit man neko daudz nevajag, jo pa logu ienāk dzīva un mainīga glezna. Taču katrai lietai, kas atbraukusi līdzi, ir savs stāsts. Šis raibi rozā galdauts nācis no mammas Francijas draudzenes – amerikānietes, kura to atveda no ceļojuma pa Kubu. Zaļie krēsli ir omītes…»
Zinta rāda arī ierāmētu, laika zoba skartu apsveikuma kartīti pie sienas. «Ome Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās, un mana mamma piedzima bēgļu nometnē Vācijā. Šo Ziemassvētku apsveikumu omes māsa no Latvijas viņai sūtīja 1965. gadā. Kupenās iesnigusī mājiņa ar stirnām pagalmā – šī kartiņas aina man vienmēr šķitusi neizskaidrojami tuva…
Un paskat! Tagad man tāda mājiņa meža malā ir pašai.» Kad atvadāmies, Zinta atklāj – pēc tam, kad piemeklējusi slimība, viņa sākusi praktizēt meditāciju. Viņas garīgie skolotāji un ceļabiedri bijuši Juris Rubenis un Dīpaks Čopra. «Dzīvojot šeit, es apjautu – man tas vairs nav jādara. Tagad es ik dienas dzīvoju kā meditācijā.»
