Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Dārzs arhīva
Pieredzē dalās Ilze Bērtiņa, bioloģiskā zemniece no Grundzāles pagasta Smiltenes novadā.
Visos auga audzēšanas posmos – sējot, piķējot un izstādot dobēs izaudzētos dēstus – ievēroju Mēness fāzes, jo esmu pārliecinājusies, ka tam ir nozīme.
- Jaunā Mēnesī sēju tos augus, kam raža ienākas virs zemes: tomātus, paprikas, kabačus, salātus, spinātus, pupas, zirņus, visu veidu kāpostus, dilles un citus garšaugus.
- Pilnā Mēnesī sēju gurķus, jo tad gurķu raža ir daudz lielāka – aug un aug, un labi ražo.
- Vecā Mēnesī sēju visus tos dārzeņus, kuru ēdamās daļas izaug zem zemes: redīsus, burkānus, bietes, pastinakus, kāļus, sīpolus, ķiplokus. Arī kartupeļus lieku zemē tikai vecā Mēnesī.
Ir dienas, kad dārzā neko nedaru. Viena no tām ir Kukaiņu jeb Ģertrūdes diena, kas ir 17. martā. Reiz pamēģināju, jo domāju, ka tā ir tikai tāda māņticība, taču visu, ko tajā dienā iesēju, tiešām apēda kukaiņi.
Nograuza pat rūgteni sīvo rukolu, kas parasti nevienam kukainim negaršo. Otra diena, kad dārzā nestrādāju, ir Debesbraukšanas jeb Krusta diena (datums jāskatās baznīcas kalendārā, jo katru gadu ir citā datumā). Viengad, kad to vēl nezināju, šajā dienā iestādīju dārzā ķirbjus. Tie jau bija paaugušies, kad uznāca pērkona negaiss – sakapāja visus ķirbjus, kas bija aizmetušies, un nosita no kātiem ziedus. Tajā gadā mums ķirbju ražas nebija.
