Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svešādais vārds arborētums nosaukumā nozīmē to pašu ko dendrārijs – tā ir atklātā laukā audzēta svešzemju un vietējo koku, krūmu un liānu kolekcija. Tikai dendrārijs ir grieķu, bet arborētums – latīņu cilmes vārds.
Kā viss sākās
Kalsnavas arborētumu sāka veidot pirms 50 gadiem – 1972. gadā. Idejiskais pamats tā tapšanai bija šāds: trūka – gan skaita, gan daudzveidības ziņā – dekoratīvo koku un krūmu stādu pilsētu un lauku ciematu apstādījumu ierīkošanai. Nacionālā – toreiz LPSR Zinātņu akadēmijas – botāniskā dārza pētnieki bija noskaidrojuši, ka līdz 1914. gadam Latvijā bija ap četriem tūkstošiem parku, kuros auga aptuveni 2480 koku un krūmu taksonu – sugu, pasugu, šķirņu un formu. Pēc diviem pasaules kariem, nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem, piemēram, bargās 1940./1941. gada ziemas un 1967. un 1969. gada vētrām, arī novecošanas un nekopšanas dēļ daudzi no tiem bija gājuši bojā. Astoņdesmito gadu sākumā – jau pēc arborētuma izveidošanas – Latvijā bija vairs tikai 925 parki un citi dendroloģiski stādījumi ar 836 introducēto kokaugu taksoniem. Protams, pēdējie 30 gadi, kad visa pasaule vaļā, šo daudzveidību atkal paplašinājuši gandrīz līdz galvu reibinošai robežai.
Arborētuma izveidošanai 173,6 hektārus padomju saimniecības Kalsnava lauksaimniecības zemju nodeva mežu pētīšanas stacijai Kalsnava. Gatavojot vietu plantācijai, vajadzēja novākt 1,38 hektārus krūmāju, 893 kubikmetrus akmeņu, ierīkot 4,9 kilometrus grāvju un ieguldīt zemē 66 kilometrus drenāžas cauruļu, ierīkot 11,2 kilometrus lielāku un 21,7 kilometrus mazāku ceļu, uzbūvēt 11 kilometrus garu un 2 metrus augstu cinkota stiepļu sieta žogu. Stādījumu projektu jaunākajam brālim tiešām izstrādāja Salaspils botāniskajā dārzā. Projektā bija paredzēta vieta dekoratīvam dendrārijam, kurā izvietota košumaugu kolekcija nelielās grupās, kā arī sēklu plantācijai, veģetatīvi pavairojamo šķirņu un formu mātesaugu plantācijām un genofonda plantācijai ar vietējām un introducētām sugām – gan mežsaimniecībā izmantojamām, gan dekoratīvām.
Bija plānots iestādīt lielu daudzumu stādu – ap 41 200 skuju un 157 600 lapu kokaugu, ap 40 000 no tiem potētus, tas bija milzu daudzums un milzu darbs. Stādīt sāka 1975. gada 18. septembrī, dekoratīvo augu stādus deva gan Salaspils botāniskais dārzs un Bulduru sovhoztehnikuma stādaudzētava, gan Lietuvas un Igaunijas stādaudzētavas, tie tika audzēti arī uz vietas Kalsnavā.
Kopš 1981. gada arborētums, līdzīgi kā botāniskie dārzi, piedalās starptautiskajā sēklu apmaiņas programmā Index Seminum, kas ļauj bez maksas no visas pasaules saņemt sēklas, ko citādi būtu iespējams iegūt vienīgi ekspedīcijās.
Sajūtu kolekcija
Līdz ar meža nozares reformu Kalsnavas arborētums nonāca VAS Latvijas valsts meži paspārnē – vispirms toreizējās Vidusdaugavas mežsaimniecībā, bet kopš 2001. gada struktūrvienībā LVM Sēklas un stādi.
Divdesmit deviņus gadus kopš arborētuma dibināšanas tajā strādājusi leģendārā dendroloģe Aija Kaškure, pēc tam Benita Rudzīte. Pašlaik arborētuma stūre ir jaunu cilvēku rokās, un arī tas pats mainās. Ja vairākus gadus nav redzēts – būs pārsteigums! Gan par jauno, skaisto apmeklētāju centru, gan jauniem stādījumiem, atpūtas vietām, dizaina elementiem. Sākot ar elegantajām šķirņu nosaukumu etiķetēm – jo cilvēki taču šurp nāk ne tikai pastaigāt svaigā gaisā un papriecēt acis, bet arī ko mācīties, izvēlēties savam dārzam.
Šī ir viena no aukstākajām vietām Latvijā, un to, kas spēj pārziemot un skaisti augt te, droši var stādīt arī visur citur.
«Arborētums ir kokaugu kolekcija, bet ne tikai,» saka tā vadītāja Sanita Vaivode-Āzena. «Katram mums veidojas sava kolekcija, ko no šejienes paņemt, – kādam sajūtas, citam redzētais vai dzirdētais un dažreiz arī pagaršotais.» Vecākajiem kolekcijas kokiem ir teju piecdesmit gadu. Te var redzēt, cik diženas šajos gados spēj izaugt, piemēram, tūjas. Cik daudzveidīgas var būt to formas un krāsas. No slaidas kolonnas līdz perfektam pilienam un bumbai. No spirgti zaļas līdz dūmakaini zilpelēkai un zeltaini dzeltenai. Un kādas var būt egles! Kā ligzdas, kā bumbas, kā rūķu cepures un pat dinozauri! Senākie stādījumi nav ainaviski, bet gan kārtoti rindās, jo sākotnējais mērķis bija kokaugu sēklu ieguve, un arī tas ir iespaidīgi – paklejot starp tādām milzu tūju vai egļu kolonnām, kuru galotnēm saslēdzoties ir sajūta kā katedrālē. Gandrīz visus stūrīšus drīkst izložņāt, staigājot ne tikai pa celiņiem. Agrāk zāliens tika viscaur gludi pļauts, bet tagad vietām čakli kā aitiņas ganās pļaušanas roboti, taču citviet tiek izpļautas taciņas, kas aicina ieiet dziļāk, pa ceļam priecājoties par dabiskajām, ziedošajām pļaviņām, ko nopļauj tikai rudenī.
Dārzs ir atvērts visu gadu. Aktīvākā sezona sākas aprīlī reizē ar veģetācijas perioda sākumu un cauri rododendru, ceriņu un filadelfu ziedēšanai ilgst līdz pat oktobra beigām, augļiem, sēklām un krāsainām lapām. Bet arī klusajā sezonā no novembra līdz martam ir ko redzēt un darīt. Oktobrī tradicionāli notiek raganu slotu balle – par godu tām raganu jeb vēja slotām, kas, skrienot pa gaisu, aizķērušās koku zaros un no kurām var izaudzēt jaunas priežu un egļu šķirnes. Novembrī, Ziemassvētku gaidīšanas laika darbnīcās, no tepat vāktiem materiāliem var darināt vainagus un citus svētku rotājumus. Arī, lai redzētu ziedam burvjulazdas, šurp jāatbrauc ziemā.
Peoniju magnēts
Par spēcīgu magnētu, kas pievelk apmeklētājus, jau uzreiz pēc ierīkošanas kļuva Kalsnavas arborētuma peoniju dārzs. Lai gan, stingri ņemot, peonijas nav nekāds arbor – koks, bet gan lakstaugs. Tas aizsākās 2006. gadā, kad arborētumā ciemojās Puķu draugu saieta dalībnieki un toreiz vēl nekronētais peoniju karalis Aldonis Vēriņš ieteicās, ka pie arborētuma nopietnā zaļā uzvalka noderētu arī kāda greznumlietiņa – piemēram, peonijas –, un tūdaļ piedāvāja aptuveni 40 šķirņu, arī paša radītās: ‘Laimu’, ‘Ainu’, ‘Māri’, ‘Kristianu’, ‘Solveigu’, ‘Zvaigznīti’, kas arborētumā aug vēl šodien. Tūlīt pat ar 70 šķirnēm iesaistījās arī Nacionālais botāniskais dārzs, un saulainā piekalnītē atlika tikai gatavot vietu stādīšanai. Drīz vien Kalsnavā ik gadu sāka rīkot Peoniju svētkus, un vienos no tiem – 2015. gadā – Aldoni Vēriņu kronēja par peoniju karali.
Pašlaik peoniju dārzā aug vairāk nekā 300 šķirņu – nekad jau nevar zināt, precīzi cik, vai visas ir labi pārziemojušas.
Lai visas peonijas apskatītu un varbūt arī izvēlētos tās, ko gribētos iestādīt savā dārzā, šurp jādodas divas vai trīs reizes, jo pirmās parasti uzzied maija beigās, bet pēdējās zied vēl jūlijā.
Ziedēšana sākas un arī noslēdzas aptuveni divas nedēļas vēlāk nekā ap Rīgu.
Šoruden iestādītas tepat Latvijā Daugmales selekcionāra Jāņa Dukaļska radītās šķirnes ar tādiem romantiskiem nosaukumiem kā ‘Latvijas Zeltene’, ‘Pirmā deja’, ‘Pirmā klase’… Jaunajiem stādījumiem ir arī jauns veidols – vairs nebūs katrs cers atsevišķā aplītī, bet gan lokveida dobēs, kas visas kopā kā ziedlapiņas veido peonijas zieda formu. To labi var novērtēt no augšas – skatu torņa. Šādi arī zālienu ap dobēm vieglāk nopļaut, bet par to, lai mazāk jāravē, gādā priežu mizu mulča. Ar laiku iecerēts šādi pārveidot arī senākos peoniju stādījumus. Peonijas šogad ieguvušas arī stiprus un skaistus dzelzs armatūras balstus, kurus izgatavojis vietējais metālapstrādes meistars, un, godīgi sakot, viņam vajadzētu šo rūpalu attīstīt, jo par tādiem balstiem var tikai sapņot katra peoniju kolekcijas saimniece, un tādu ir ne mazums.
Projekts «Meža stāsti» tapis ar meža attīstības fonda atbalstu.
