Ar apņēmību vien būs par maz, lai mūsdienās atrastu padomju laikā ražotās pannas un formas dažādu nostalģijas apvītu gardumu pagatavošanai, bet, ja zina, kur meklēt, – tad var! Dzenam pēdas bērnības garšai!
Jūs varbūt arī kādreiz esat iedomājušies, ka nedz baltmaize, nedz konfektes Vētrasputns mūsdienās vairs negaršo tā, kā tas bija bērnībā. Tomēr pa retam uz mēles sanāk notvert bērnības garšu ar kādu amatnieku tirdziņā nopirkto vafeles trubiņu ar vārīta iebiezinātā piena pildījumu… Vai smilšu mīklas cepumu Riekstiņš un sēnīti, kam šokolādes brūna mice un baltais, ar glazūru klātais kātiņš pamērcēts magonēs. Mmm… Tad gribas vēl, un rodas jautājums – kur šīs uzpariktes, formiņas un cepamās pannas mūsdienās var nopirkt? Vai vispār var?
Metu sev mājsaimnieces cienīgu izaicinājumu cerībā iegūt pilnu kolekciju: veco labo vafeļu pannu, cepumu Riekstiņi formu komplektu, sēnīšu un vāverīšu cepumu pannu un arī formu cukurgaiļu pagatavošanai, ja veiksies.
1. SOLIS.
Pēc paziņas ieteikuma uzrakstu savu jautājumu internetā kādā domubiedru grupā: «Sveiki! Steidzami meklēju riekstiņu, rozīšu, sēnīšu, vāverīšu formas, arī vafeļu pannu. Īstu! Labprāt iegādātos tādu, kādā cepa vafeles manā bērnībā (es – 70. gadu modelis).»
Pēc viena skopa ieteikuma doties uz tirgu Latgalīte seko nākamais daudzsološais piedāvājums – kāds par bargu naudu vēlējās notirgot sēnīšu pannu, bet jau nākamais mana sludinājuma lasītājs veiksmīgi to bija iegādājies. Tā teikt – nocēla deguna priekšā. Nekas. Meklējumi turpinās! Aptauju vismaz desmit tuvākus un tālākus paziņas, jautāju – vai nav kādā bodē manījuši kaut ko no manis meklētā. Neesot gan. Turpmāk katrā brīvdienu braucienā iegriežos saimniecības preču veikalos dažādās pilsētās. Lūk, Valmierā par aptuveni 13 eiro atrodu cepumu Rozītes pagatavojamo rīku, kura vienu galu mērcē mīklā un liek karstā eļļā vārīties.
2. SOLIS
Caurskatu sludinājumu portālu ss.lv, un tur – ir! Par 40 eiro var tikt pie divām riekstiņu un sēnīšu cepumu pannām, par 55 eiro var nopirkt lietotu Igaunijā ražotu alumīnija vafeļu pannu Esta. Salīdzinājumam – mūsdienās ražotu, pilnīgi jaunu vafeļu pannu var nopirkt vidēji par 40 eiro. Bet – par relikvijām nākas pārmaksāt! Turklāt garantiju vintage pirkumam neviens nesola.
3. SOLIS
Ja viens cilvēks iemieso okšķera, meklētāja un mednieka dotības, ir lielas izredzes padomju laika dārglietas atrast arī Latgalītē. Gada siltajā sezonā Ādažos sestdienās tiek rīkots arī bagāžnieku tirgus. Var meklēt tur, jo starp Raimonda Paula skaņdarbiem vinila platēs, militārpersonu uniformām, senākām un mazāk senām puķainām servīzēm var atrast arī pa kādai vērtīgai un sen aizmirstai cepumu formai. No visiem tiem vairāk nekā divdesmit cilvēkiem, kam pēdējās nedēļās uzdevu jautājumu, kur man to visu meklēt, lielākoties dzirdēju atskanam atbildi: «Rīgas Centrāltirgū!» Steigā izskrēju – guvuma nebija, bet varbūt vienkārši pietrūka pacietības.
4. SOLIS
Par laimi, dažas no meklētajām lietām patiešām atdzimušas mūsdienīgā dizainā un ir atrodamas elektropreču un saimniecības preču veikalos.
Piemēram, vafeļu pannas un riekstiņu formas meklētājs atradīs noteikti, bet… Kaut kas tajā visā nav tāds kā agrāk.
Vai nu vafeles jaunajā pannā sanāk par biezu, vai izceptie riekstiņi galu galā vairāk līdzinās parastiem cepumiem… Nesaprotu – kur ir vaina?
Pa šo laiku kaimiņiene pavilkusies līdzi manai azartiskajai ekspedīcijai, bet neiztur spriedzi un iegādājas vafeļu pannu interneta veikalā xnet.lv. Modernu! Sestdienā pie tējas kraukšķinām viņas ceptās vafeles.
Garšo jau tīri tā neko, bet redzu – cepējai nav īstā gandarījuma. Viņa piekrīt, sakot, ka nav gluži tas pats, kas vafeles, ko savulaik cepa laukos, un piebilst, ka – ja nu tieku pie savas vafeļu pannas un atrodu vēl arī otru, viņa labprāt tādu ņemtu ciet.
5. SOLIS
Atceros, kā bērnībā, kad saldumus veikalā īsti brīvi iegādāties nevarēja, kopā ar kaimiņbērniem čiepām no pašu mājām cukuru un tukšā konservu kārbā vasaras virtuvītē, kur sivēniem uz lielajiem plīts riņķiem tika vārīti kartupeļi, kausējām, pēc tam lējām speciālā divpusējā cukurgailīšu formā, kas pirms tam tika ietaukota ar sviestu. Abas daļas sastiķē kopā, uzmanīgi pa caurumiņiem vienā galā piepilda ar izkausēto cukuru (skābumam un dzidrumam likām klāt pilienu etiķa) un ļauj sastingt.
Kamēr masa vēl mīksta, cukurgaiļos iespraudām pa sērkociņam, lai ir, aiz kā saldumu saturēt. Jāteic, šādu formiņu man vēl aizvien nav laimējies atrast nevienā bodē, pat ne krāmu tirgū. Tomēr dizaina ziņā daudz mūsdienīgākas formas cukurgaiļu izgatavošanai var iegādāties interneta veikalos (ebay, Aliexpress), turklāt daudzas ir no silikona, un tas ir labi – cukurgaiļus var ērti izņemt, nebūs jābaksta ar nažagalu, riskējot kausētā cukura ķiņķēziņam ielauzt sānā robu.
6. SOLIS
Mani ekspedīcijas rezultāti ir vainagojušies ar labiem panākumiem. Brīnīsieties – kur es šo arsenālu iegādājos? Kaut arī dažs labs ķēriens bija jau gandrīz rokā, pa šo laiku esmu kļuvusi par īpašnieci vafeļu pannai ar daudzu gadu stāžu, ko manā īpašumā laipni nodeva vīramāte. Sāku to lietot, un pēc pāris reizēm panna uzgāja gaisā – bija blīkšķis un īssavienojums, pārdega vads, kas savu laiku bija nokalpojis. Taču vīrs, ja vien viņam ir zelta rokas, veco vafeļu pannu var glābt arī pēc šādas insulta lēkmes – manējais pārdegušo vadu nomainīja pret jaunu, bet kā morālo kompensāciju par izbīli bonusā mantojumā saņēmu vēl arī kastīti ar riekstiņu formām. Sēnīšu pannu (kaut vai par 40 eiro!) un rozīšu cepumu pagatavošanas rīku plānoju iegādāties pēc nākamās algas dienas.
7. SOLIS
Ja nekas no meklētā jums īsti nedodas rokā, tad atcerieties, ka dažkārt medībās vērtīgākā ir tieši pati meklēšana. Jo ilgāk medījums nedodas rokā, jo lielāka bauda būs tajā vienīgajā laimīgajā dienā, kas nenovēršami tuvojas un ko neatlaidīgais noteikti piedzīvos.
Bet… kamēr viss vēl procesā un nevienu no manis apdziedātajiem padomju laika virtuves rīkiem īsti neizdodas sadabūt rokā, izvāriet žagariņus vai austiņas eļļā – arī gardums ar bērnības garšu, un to pagatavošanai bez receptes sastāvdaļām neko vairāk kā katliņu nevajadzēs.
Šeit varētu būt kaut kas no meklētā:
saimniecības preču veikalā Valrek, Valmierā, Rīgas ielā 33;
veikalos Rito (riekstiņu un rozīšu cepumu formas);
Baiba Priedīte, audzina divus bērnus, aizraujas ar konditoreju, lutina tuviniekus ar pašas ceptiem riekstiņiem, vafelēm:
«Šis hobijs sācies pavisam nesen, kad Ziemassvētkos vēlējos visiem sarūpēt garšīgas dāvanas, kas nesatur konservantus, palmu eļļu vai ķīmiju. Mūsu ģimenē visiem garšo saldumi. Cepu vafeles, man ir panna, kurā var izcept gan sēnītes, gan olimpiskos lācīšus (padomju laika bārniji), gan vāverītes, un nupat mamma man sarūpējusi rīku, ar kuru eļļā var izvārīt rozītes. Riekstiņu formas mantoju no savas krustmātes, pārējās pannas man dāsni atvēlēja vīramāte. Atlika vien tās noberzt, notīrīt, un ir gatavas lietošanai, lai gan nu jau divdesmit gadu šie konditorejas rīki gulējuši aizmirstības plauktos. Cepumu un vafeļu receptes esmu aizguvusi no savas vecmammas.
Skaidrs, ka atrast šīs padomju laika dārglietas mūsdienās vairs nav viegli. Savulaik visas šīs pannas un formiņas tika aizliegtas tirdzniecībā, argumentējot, ka tās satur alumīniju, kura daļiņas var nonākt ēdienā, un tas savukārt neesot labi. Bet cik gan daudz cepumu būtu jāapēd, lai patiešām nodarītu pāri veselībai?! Esmu manījusi, ka facebook ir domubiedru grupa PSRS mantu tirdziņš, kur dažkārt šīs lietas kāds pārdod, bet cenas ir patiešām augstas! Nesen manīju tur cukurgailīšu formas – maksāja ap 30 eiro. Tomēr no sirds iesaku pameklēt autentisku padomju laika vafeļu pannu, jo vafeles, kas ceptas mūsdienīgajās pannās, tomēr nesanāk tieši tādas kā agrāk – gatavo kādu mīklu vēlies, cepot jaunajā pannā, vafeles ir mīkstākas, nekā gribētos.»
Baiba dara tā:
Gatavojot vafeļu mīklu, pielieku 2–3 ēdamkarotes kartupeļu cietes, lai piešķirtu vajadzīgo kraukšķīgumu. Ja tādā vafelē pilda vārīto iebiezināto pienu, tā arī pēc pāris dienām vēl nekļūst mīksta, bet saglabā trauslumu.
Glazūru sēnītēm gatavoju līdzīgi kā piparkūku dekorēšanai – no olas baltuma un pūdercukura. Sadalu ar pūdercukuru sakulto olas baltumu divās porcijās – vienai daļai pieberu mazliet kakao (tajā mērcēju sēnīšu cepurītes), otru atstāju baltu (tajā mērcēju sēnīšu kātus).
Kulta lieta
Laura Rozenfelde, konditore:
«Tā paaudze, kas bērnībā našķējās ar pildītajiem riekstiņiem un mājās ceptām vafelēm, nu ir izaugusi, paši tikuši pie bērniem un tagad vēlas arī viņus mielot ar našķiem no savas bērnības. Tāpēc ir sācies padomju laika konditorejas kults.
Tirgus Latgalīte un sociālie tīkli ir pirmās divas vietas, kur varu no savas pieredzes ieteikt meklēt visas šīs formiņas. Trešā un visdrošākā – apjautāties draugu vecvecākiem, izziņot, ka meklējat padomju laikos ražotās cepumu un vafeļu pannas, un esmu pārliecināta, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem kaut kas no visa meklētā noteikti būs krājumos. Tā ir taisnība, ka, cepot vafeles mūsdienu pannā, īsti nevar atkārtot to garšu, kādu baudījām bērnībā, ēdot šo gardumu. Nezinu, kā to izskaidrot, bet varbūt patiešām gadu laikā šīs vecās labās pannas sevī uzsūkušas un glabā īsto garšas noslēpumu. Arī čuguna pannā ceptais ēdiens taču garšo nesalīdzināmi labāk nekā tas, kas tapis modernā pannā ar īpašu pārklājumu. Manā īpašumā ir padomju laika vafeļu panna un gaļas mašīnai piestiprināms rīks, caur kuru var smilšu mīklas cepumiem piešķirt vēlamo formu.»
Konditores Lauras padomi
Gatavojot mīklu vafelēm pēc tradicionālas receptes, var variēt, pievienojot dažādas garšvielas. Reti kurš iedomājas, taču interesantu vafeļu garšu var panākt, ja mīklai pievieno čili pulveri vai timiānu.
Var gatavot arī sāļās vafeles – pievienot mazāk cukura kā receptē paredzēts, bet papildus vēl mīklai pielikt smalki rīvētu cieto sieru. Recepti papildina ar timiānu vai rozmarīnu.
Ja apnicis klasiskais vārīta iebiezinātā piena pildījums, riekstiņos var pildīt gan zemesriekstu sviestu, gan šokolādes krēmu. Tomēr vislabākais pildījums būs pašu vārītais iebiezinātais piens. To darot, jāuzmana, lai katlā, kurā liek vārīties kārbu iebiezinātā piena, netrūktu ūdens. Ja tas vāroties iztvaiko – tūlīt pat jāpapildina, citādi bundža var eksplodēt. Jāvāra vismaz 2 stundas.
Ja izdodas saņemt mantojumā kādu no šo cepumu pannām vai formiņām, pie reizes palūdz arī receptes. Oriģinālās, klasiskās receptes ir vislabākās!
Riekstiņi
Vajadzēs:
smilšu mīklu
apgrauzdētus riekstus
vārītu iebiezināto pienu vai brūno karameļu krēmu
sviestu
riekstu formiņas
Iezied formiņas ar sviestu, tad ņem smilšu mīklas piciņu un izklāj formā. Riekstiņu pusītes liec cepties 200 grādos, līdz tās kļuvušas zeltaini brūnas (apmēram 15–20 minūtes). Gatavos riekstiņus atdzesē, tad pildi ar vārīto iebiezināto pienu. Vienā riekstiņu pusītē iespied lazdu riekstu un saspied abas puses kopā.
Smilšu mīkla
Vajadzēs:
100 g cukura
200 g sviesta
300 g miltu
Izsijā miltus, kuros ieber cukuru un sarīvētu vai saplucinātu sviestu. Visu ātri saberz un samīci apaļā bumbā. Gatavo masu ietin pārtikas plēvē un liec ledusskapī uz vismaz vienu stundu.
Vafeles
Vajadzēs:
200 g margarīna vai sviesta
1 glāzi cukura
2 glāzes miltu
1 ēdamkaroti kartupeļu miltu
5 olas
Sakul olas ar cukuru. Masai pielej izkausētu sviestu un labi izmaisi. Iesijā miltus un turpini maisīt. Gatavai mīklai ļauj nostāvēties apmēram 30 minūtes, lai tā uzbriest. Cep sakarsētā vafeļu formā. Gatavās vafeles ātri sarullē. Atdzisušas tās ir kraukšķīgas un ātri lūstošas. Ja vēlies, vari vafeļu trubiņas un konusiņus pildīt ar krēmu, saldējumu vai saldu biezpiena masu.
Izskatās, ka Tu izmanto reklāmu bloķēšanas rīku (ad-blocker)?
Mūsu portāla lasītājiem bez maksas ir pieejami kvalitatīvi raksti. Reklāmas ir vienīgais veids, kā mēs varam turpināt piedāvāt bezmaksas saturu. Lūdzu, izslēdz savu reklāmu bloķēšanas rīku (ad-blocker)!
Rīga +5°C 
2
0
0
1
0
0
0
