Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes dosjē:
- Patlaban Ķekavas novada Mežauļos zem viena jumta mājo divas ģimenes. Saimnieki Līga un Raimonds Broduži ar meitām Martu un Maiju (8 un 12 gadi), un kopš šīgada vasaras sākuma arī ukraiņu ģimene – Lida ar dēlu Artemu (15) un vīru Serhiju.
- Vīrieši šoreiz palikuši ārpus kadra, tāpēc iepazīstinām ar abām vitālajām sievietēm – Līga ir sociālā uzņēmuma Dabas zirgi saimniece un patlaban rūpējas par 17 zirgiem, rīko arī mazo zirgkopju skoliņas. Vēl viņa dzied un spēlē kapelā Brička un folkloras kopā Saule, mācās pati un arī citiem māca spēlēt tradicionālos mūzikas instrumentus. Savukārt ukrainiete Lida savā dzimtenē strādājusi par pārdošanas menedžeri saldējuma rūpnīcā, bet šeit, Latvijā, ikdienā rūpējas par dēlu, kurš ir invalīdu ratiņos, labprāt gatavo ēst un tiešsaistes kursos sākusi apgūt arī latviešu valodu.
«Kopš mūsmājās dzīvo ukraiņi, mēs ēdam vairāk!» smejas Līga. «Lida ļoti garšīgi gatavo, nu jau visi mūsu draugi pasākumos prasa, vai būs arī Lidas borščs – tas viņai sanāk fantastisks! Starp citu, ukraiņiem borščs nav zupa, borščs ir borščs. Jo citas zupas vairāk vai mazāk vāra vienādi, bet borščam visādas sastāvdaļas vispirms jāsacep atsevišķi. Vēl ir tāda atšķirība – parastām zupām kartupeļu kubiņus griež diezgan mazus, bet borščā tādus palielākus. Kāpēc – nezinu, arī Lida nezina!» Lida smaidot saka, ka zina gan – droši vien tāpēc, ka borščs nav zupa! (Smiekli).
Līga stāsta, ka ikdienā pamatproduktus pērk tiešās pirkšanas pulciņā – gaļu, dārzeņus, piena produktus, bieži iepērkas arī tirgū: «Man ir ļoti svarīga produktu izcelsme! Arī ja gatavojam saviem viesiem un tūristiem, kas brauc pie mums, cilvēkiem patīk, ka stāstām – medus ir vietējais, maize kaimiņos cepta, dilles no dārza, un tas un šis pašu audzēts. Īpaši ārzemniekiem tas uzreiz ir ar pievienoto vērtību.
Virtuvē saimniekoju videi draudzīgi, man patīk bezatlikumu pieeja, labprāt pērku no vietējiem zemniekiem un dārzkopjiem. Lūk, un pa visu aizgājušo vasaru mums bija tikai divi vakari, kad vakariņojām paši vien, – katru dienu mums bija kādi ciemiņi! Nezinu, kā, bet tā tas te notiek, laikam esam ļoti viesmīlīgi.
Arī gatavot šovasar sanācis daudz, man patīk to darīt kopā ar Lidu. Reiz pat sarīkojām draugiem meistarklasi vareņiku taisīšanā! Un vispār – esmu ļoti priecīga, ka pie mums dzīvo tieši šī ukraiņu ģimene, mums ar Lidu ļoti saskan it visā, pat humora izjūta līdzīga.
Ikdienā rosoties pa virtuvi, abas esam izrunājušas krustu šķērsu gan par bērnības atmiņām, kas produktu un ēdienu ziņā latviešiem un ukraiņiem ir kopīgas, gan secinājušas, ka joprojām mūsu tautu virtuvē ir daudz kopīga. Nu, ir arī atšķirības, protams! Piemēram, Lida brīnījās par mūsu speķa pīrādziņiem – Ukrainā tādu nav!
Vēl viņa bija izbrīnīta, ka šeit cilvēki joprojām ēd ķīseļus un pārlej tos desertiem! Lida ķīseli atceras no agras bērnības, kad dzērusi to no krūzītes, bet vēlāk ķīseli vairs nekur nav manījusi, kur nu vēl pārlietu desertam. Es savukārt biju pilnīgā nesaprašanā, ka ukraiņi pie zupām nekad neliek skābo krējumu, bet borščs, lūk, esot obligāti ēdams ar krējumu – nuja, borščs taču, kā noskaidrojām, nav zupa!»
