Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Interviju un diskusiju pieteikumos esat saukts gan par dārznieku, gan kokkopi, ainavu arhitektu un uzņēmēju… Kurš apzīmējums jums pašam šķiet vispiemērotākais?
Šobrīd vairāk jūtos kā tētis. Pēc tam – dārznieks, koku cilvēks, uzņēmējs, vadītājs. Sirdī noteikti arī arhitekts. Esam sapratuši, ka, īpaši privātajā sektorā, ainavu arhitektu bieži vien nevajag, vajag talantīgu dārznieku, kurš atbilstoši funkcijai izvieto augus dārzā – kaut ko piesedz, uzsver, izveido aizvēju vai krāšņus ziedus. Ainavu arhitekti daudz strādā uz papīra. Pirms divdesmit gadiem arī es mēnesi akvarelēju vienu dārzu tā, lai arī pats pasniegšanas formāts būtu skaists, bet pēdējos desmit gados tomēr vairāk iespringstu uz objektu dabā – sastādu, sabīdu akmeņus, izveidoju reljefu un iestādu kokus. Ainavu saprotošs un veidot spējīgs profesionālis – gribētu, lai mani tā raksturo.
Spēja strādāt ar objektu uzreiz dabā noteikti nāk tikai ar pieredzi…
Zīmēt vajag – tā ir laba smadzeņu vingrināšana, bet vajag arī kādu, pie kura paralēli dabā strādāt. Man sākumā tie bija vecvecāki – līdz kādiem sešiem gadiem dzīvojos pie viņiem Siguldā, šķiroju, stādīju tulpes, redīsus vai ābeles. Mamma ir ainavu arhitekte, un 90. gadu sākumā kopa daudzas vēstniecības, palīdzēju arī viņiem. Četrpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā biju dārznieks lidostā Rīga – pļāvu zāli, stādīju rozes. Atceros, pats biju lepns, jo tādam jaunietim tas ir diezgan atbildīgs darbs. Savukārt mans tēvs ir arhitekts, līdz ar to reālā darbošanās ārā un arhitektūra, kuras pamatā ir lielais redzējums, vīzija, spēja uzzīmēt, pārliecināt un pastāstīt, saslēdzās kopā. Šajā ziņā esmu bijis veiksmīgā situācijā, jo man dzīvē visu laiku ir bijuši skolotāji.
Kā dārznieka profesija ir mainījusies, kopš sākāt tajā strādāt? Kāds ir mūsdienu dārznieks?
Tagad līdz ar pandēmiju viss ir mainījies, un tieši tāpēc man šķiet, ka būt dārzniekam atkal būs modē. Jo dārzniekiem, tāpat kā zemniekiem dziļos laukos, nekas daudz nemainās – sēdi, roc, domā par kūtsmēsliem, kompostu, zāliena sēklām un kokiem.
Tomēr savā dzīvē esmu sapratis, ka dārznieks par to dārza nieku var sevi tikai pats pataisīt. Tas nieks arī celtniekiem un galdniekiem ir tikai galvā un attieksmē.
Manā skatījumā dārznieks ir viena no cēlākajām profesijām. Visa telpa, kuru mēs uztveram ar acīm, ar ožu, caur vēja glāstiem, ar visām mūsu maņām, – tā ir dārzkopības tēma. To var saukt par ainavu arhitektūru, ārtelpas dizainu, kā gribas. Arhitektūra uz dabas fona ir samērā nelielas, pārsvarā siltas telpas, kuras mēs uzpucējam, lai pārlaistu salu un naktis.
Arhitekti bieži mēdz pasniegt, ka ainavu arhitekti vai dārznieki – «tie jau tie, kas tur samtenes sastādīja» –, bet mans skatījums ir pilnīgi pretējs. Arhitekti nereti ir tik koncentrējušies uz ēku un savām ambīcijām, ka viņi to lielo telpu neredz, savukārt dārznieks ar lielo burtu var izveidot vidi tā, ka to nemana – vienkārši jūt, ka tā ir laba. Varbūt tā tāda bija vai Dievs to tādu radīja, ka kokiem tur patīk, viss zied, un putniņi dzied, un cilvēki tajā kļūst labāki. Tāpēc dārznieks ar lielo burtu un arhitekts manās acīs noteikti ir vismaz vienlīdzīgi. Ja man būtu uzdevums izveidot labu telpu savai ģimenei un es varētu atļauties jebko, es sāktu nevis ar arhitektu, bet ar dārznieku. Dārznieks pateiktu, kur tā māja jāceļ, kādu arhitektu labāk izvēlēties, kā pagriezt un cik stāvus būvēt.
Kādā intervijā tieši Annas koku skolas izveidošanu nosaucāt par savu lielāko sasniegumu. Kā radās šī ideja, un kas skolā notiek pašlaik?
Annas koku skolu cēlu savā 35. jubilejā pēc mana tēva projekta. Lielais plāns ir, ka tā varētu palīdzēt mūsu tautai, valodai, kultūrai, attieksmei pret dzīvi. Skolai uz šīm lietām ir lielāka ietekme nekā pelnošam uzņēmumam. Pirms pandēmijas pie mums katru mēnesi notika mācības, atsaucām pasaules labākos koku un dārzu speciālistus. Pagaidām meistarklases vairāk ir profesionālai auditorijai, lai paši varam mācīties, bet reizēm ir bijušas tādas tēmas kā ābeļu griešana, kas man pašam vienkārši patīk, tad atnāk arī cilvēki no privātā sektora.
Skola – tas ir dvēseles uzdevums. Kaut kad mums parādās tā jušana, ka neesam tikai ķermenis, šūnas un to vajadzības, bet ka mūsu dvēselei šajā dzīvē ir arī citi uzdevumi. Kāds brauc uz Āfriku glābt bērnus vai delfīnus, kāds būvē skolas vai baznīcas.
Turklāt skolas ēka stāsta arī par mums pašiem. Atbrauc skolēni, ainavu arhitektūras studenti, dārznieki. Par daudzām lietām var runāt, bet ar darbiem var vairāk pastāstīt, parādīt, iemācīt par vidi, resursiem, apsaimniekošanu. Tāpēc skolu ar dārznieku komandu paši arī būvējām – ar visu to barbarisko interjeru, zariem, baļķiem, veciem ķieģeļiem. Mazākās ēkas projektēju pats. Te ir tāds nacionālais dārznieku romantisms. Mums nav ambīciju ietekmēt vidi, uzdevums ir tajā iekļauties un dot funkcionālu telpu, kas nevienu nekaitina, nomierina un sakļaujas ar kokiem un krūmiem, zāli un puķēm. Puse skolas ir uztaisīta no pārstrādātiem materiāliem. Objektos, uz kuriem braucam, arhitekti bieži met laukā vecos logus, durvis un senos materiālus. Te ir piemērs, kā tos var izmantot.
Tātad jūs esat ne tikai dzīvo, bet arī lietoto koku advokāts?
Tas vairāk ir par attieksmi, par vērtībām. Mārketings mums spiež nepārtraukti mainīt lietas. Tas liek aizdomāties – varbūt vajag uzbūvēt vienreiz kārtīgu māju vai vismaz nemest visu ārā. Protams, tas prasa daudz laika savest kārtībā divsimt gadu vecas mājas durvis, toties tām ir tie pārsimts gadi, un tās var mierīgi stāvēt vēl tikpat ilgi. Nevienas kartona durvis neizturēs ilgāk par vienu paaudzi.
Vadot raidījumu Mans zaļais dārzs, esat izbraukājis visu Latviju. Vai pēc jūsu novērotā var runāt par dārzu iekārtošanas tendencēm Latvijā, varbūt kopējām kļūdām?
Drosmes trūkumu var novērot. Mums ir milzīga inerce. Novērojams ir arī tas, ka mēs esam ārkārtīgi čakla tauta, sevi mokām un atpūšamies maz. Mums pietiek atpūsties vienu divas dienas sezonā, un pārējo laiku esam gatavi strādāt dārzā. Ir citas kultūras, kas dārzā strādā vienu divas dienas sezonā, pārējā laikā to bauda. Tiesa, mēs mākam būt laimīgi arī strādājot.
Viena no kļūdām – mums patīk atrast antagonistu un ar to cīnīties. Vai nu tās ir nezāles, sūnas, vai «nekas neaug», vai visu laiku jālaista, vai jākaļķo, jāmēslo.
Mēs atradīsim kaut ko, kas iziet no dabas plāna, un mēģināsim ieviest savu iedomāto kārtību, sapni.
Tā mēs visu mūžu cīnīsimies ar Dabas māti, Vēja māti un visām pārējām mātēm. Novēlu no tā izvairīties un saprast, kādi vēji pūš, kāda ir augsne, ūdens līmeņi, kas pie mums dzīvos. Tāpat novēlu atrast vieglumu un meklēt arī drosmi – paskatīties, kas notiek pasaulē, mežonīgās dabas skaistuma tendences, kurās ir daudz vairāk putnu, bišu un mazāk darba.
Šķiet, ka pēdējā laikā savvaļas elementi un zināms mežonīgums dārzā kļuvis par stilīgu parādību.
Es par to priecājos! Tas kļuva stilīgi tad, kad cilvēki vairs nevarēja atrast, kas pie viņiem strādās par diviem eiro stundā. Arī attieksme pret telpu ir mainījusies. Arhitektūrā taču arī 90. gadu sākumā bija sprādziens – būvēja milzīgas, bezgaumīgas, nelietojamas ēkas! Lēnām cilvēki ir sapratuši, ka viņiem nevajag piecas tualetes mājā un trīssimt kvadrātmetru uz cilvēku, lai labi justos. Līdzīgi ir ar dārziem. Pietiek ar pareizi saliktām ziedu, koku, krūmu, zāliena un pļavas proporcijām, ar kurām var panākt vēlamo efektu. Ar mežonīgā dārza daļu. Turklāt, jo tālāk no meža jūs tādu uztaisāt, jo iespaidīgāk tas izskatās. Mežs debesskrāpim uz jumta ir samērā lēts uzturēšanai un ārkārtīgi skaists! Dabu ar saviem likumiem reti kuram ir pa zobam atkārtot.
Braukājot pa dārziem un skatoties, kā cilvēki moka sevi, radus, bieži vien uzņemos konsultēt par to, ka pusi no dārza neatkarīgi no tā izmēra mēs gandrīz vienmēr varam atdot dabai, lai tā pati sakārtojas. Bieži vien cilvēkiem skaists dārzs nozīmē ļoti daudz ziedu, daudz ieguldīta darba, visu izravētu, pedantisku kā muižniekam ar simt dārzniekiem pirms simt gadiem. Ja gribam kaut tikai daļēji kopēt Rundāli ar 2000 rožu šķirnēm, mēs kļūstam par vergiem paši sev. Daudzi iedomājas šādu dārzu un saprot, ka viņiem nekas nesanāks, ka nav laika, nav naudas, bet tas viss ir tikai par spēju saprast, kāds dārzs viņiem īstenībā piestāv, ko var atļauties.
Mēs joprojām stādām daudz vasaras puķes, kas prasa milzīgus laika resursus gan laistīšanas, gan ravēšanas un pārstādīšanas ziņā. Arī man skolā iemācīja, ka tā ir liela vērtība un greznība. Es gan nesaku, ka tās nevajag vispār, bet pietiek ar desmito daļu no dārza. Pusi no dārza varam sastādīt ar augiem, kuri nav ne jāgriež, ne jāmēslo, jo tie ir tieši tādi, kādi tajā augsnē grib augt. Jāņem vērā arī augsnes tips. Daudz kur, īpaši pie jūrmalas, tips ir smilšains. Nevajag tur par katru cenu stādīt peonijas vai rozes, bet cilvēki par to neaizdomājas, jo viņiem šie ziedi patīk. Taču tiem vajag mālainu un ļoti bagātīgu augsni. Tāpēc, ja vēl neesat nopirkuši zemīti, iesaku vairāk pastaigāt apkārt, paskatīties, kas tur aug. Vai tur ir caurspīdīgs, klajš mežs un šķidra zāle, vai arī tur ir trekna zeme, un latvāņi aug griezdamies. Pirmkārt, vajag izvēlēties dzīvot tur, kur jums apkārtējā daba patīk, jo to izmainīt ir grūti un dārgi.
Tāpat dabā ir skaidra pēctecība. Pat ja mēs visu zemi nodedzinām, uzspridzinām, apmēram 200 gadu laikā viss sakārtosies atpakaļ.
Pirmajā gadā no zemes izlien viendīgļlapji un nezāles, otrajā – graudzāles, piektajā gadā viendīgļlapji vairs nespēj konkurēt ar graudzālēm, parādās krūmi. Tie nomāc zāles, bet starp krūmiem ieviešas pionieru sugas – bērzi, apses, egles, alkšņi, priedes. Pēc simt gadiem tās sāk krist, visbeidzot dominē liepas, kļavas, ozoli, oši un citi izturīgie koki.
Baidos, ka cilvēki nedomā tādā ilgtermiņā – gribas taču, lai dārzu varētu baudīt pēc iespējas ātrāk.
Protams, ja mēs zinām šos likumus, varam saprast, kurā mūsu zemes gabala stadijā esam tam pieslēgušies – kuri procesi notiks paši un kuriem mēs varam ar savu darbību nedaudz palīdzēt. Dabā neviens lapas negrābj, zāli nepļauj – dabai pret to nav iebildumu! Ir daudz tādu lietu, ko paši sev esam uzlikuši kā obligātas. Ja tomēr gribas pļaut zāli, rodas jautājums – vai vajag nopļaut visu? Visdrīzāk pietiks ar nelielu daļu, kur bumbu dzenāt, pārējo varam atstāt kā ziedošu pļavu. Ja gribas, lai neaug krūmi, vienreiz gadā var tos nogriezt. Milzīgu efektu var panākt ar miskantēm jeb graudzālēm – tās vienreiz iestāda un aizmirst! Mums šķiet, ka ir slikti, ja bruģī vai uz jumta saaug sūnas, bet sūnas ir viens no skaistākajiem augiem! Japānā tās ciena, visas lapiņas nolasa. Kur sūna aug, lieciet to svētā mierā un priecājieties, nevis mēģiniet izplēst un ielikt zālienu.
Pēc kādiem principiem iekārtojāt Annas koku skolas dārzu? Kas ir būtiskākais, ko paši ņēmāt vērā?
Mums ar dārzu ir tāpat kā kurpniekiem ar kurpēm. Tam visa komanda veltām vienu dienu pavasarī un ziemā, ja nav sniega un kad nav, ko darīt. Jebkuram, veidojot dārzu, ir jādomā par to, kādi ir resursi, kas to kops. Šeit divus trīs hektārus nopļauj mans divpadsmitgadīgais puika, es kaut ko drusku piestādu, apgriežu. Ir jāveic veselā saprāta audits. Cilvēki bieži nespēj iekļauties uzdevumā, vienmēr grib izdarīt vairāk, skaistāk un tad – gan jau kāds pa lēto dārzu uzturēs, rūķi to izdarīs… Seko aplauziens.
Ko tāmē nozīmē uzbūvēt kvadrātmetru, to mēs it kā saprotam. Ierīkojot labu dārzu ar segumiem, lieliem kokiem – kad uzreiz ir īstā sajūta un aizraujas elpa –, tie ir vismaz 50 eiro uz kvadrātmetru, bet dārza kopšanu neviens nav tāmē paredzējis. Man matemātika ir padevusies, tāpēc mani tā vienmēr nodarbina, un vienmēr galvā izrēķinu gan pašizmaksu, gan emocijas, ko mēs iegūstam par katru iztērēto centu. Cik maksā jūsu darba stunda, ja esat labs zobārsts vai galdnieks? Novēlu katram drusciņ parēķināt, paskaitīt arī savas stundas dārzā!
Ar kokiem ir visvieglāk, toties kāds varenums rodas! Gruntsgabalā ieliekot septiņus kokus, no kuriem katrs maksā 300 eiro, būsiet iztērējis 2000 eiro, bet tas ir krietni lētāk nekā zemes sagatavošana, līdzināšana, apstrāde. Baudiet ēnu, ko šie koki dod, ziedus, augļus! Vērtējiet savu laiku!
Vai ir kādas nepelnīti aizmirstas koku sugas, kas pamazām sāk izzust no Latvijas ainavas un kuras jūs ieteiktu stādīt?
Stādiet parasto priedi! Tas ir vispieticīgākais, visskaistākais koks. Mēs bieži vien aizmirstam mūsu pašu pamata sugas – ozolu, liepu, melnalksni. Bieži vien skrienam pakaļ eksotikai – ja priedei, tad melnajai, bet parastā priede nav sliktāka. Tai ir pilnīgi oranžs stumbrs, tāda nevienam citam kokam pasaulē nav! Mūsu pašu bērzam – tik balts. Skaisti! Himalaju bērzi, ko stādām, ir cimperlīgāki.
Kuras ir tās vietas, ko ieteiktu apmeklēt koku un dārzu mīļotājiem? Kas jūs, abstrahējoties no profesionālās dzīves, dabā visvairāk aizkustina un uzrunā?
Ja es kaut kur braucu, man dārzu apskate ir pirmajā vietā, katrā pilsētā eju uz botānisko dārzu, muižu, piļu, modernajiem dārziem, novērtēju publiskos apstādījumus. Man patīk Universitātes Botāniskais dārzs Rīgā, īpaši cinkotā režģa laipa cauri brikšņiem, par kuru daudzi nezina. Apsveicu botānisko dārzu ar to, ka viņi nevis tikai ravē, bet ir izveidojuši skaistu telpu un iespēju parādīt cilvēkiem vērtības, nesabojājot tās.
Latvijā vajag braukt uz purviem! Vēl bez jūras tie ir vienīgās vietas, kur saglabājies pilnīgi nesalauztais ritms, kas ir bijis gadu tūkstošiem. Cik skaisti koki nodzīvo, kā tie mirst – var redzēt arī Gaujas senlejā. No kokiem visu varam iemācīties. Par visiem eksistenciālajiem jautājumiem, vienalga – biznesā, bērnu audzināšanā, prioritāšu sakārtošanā –, par to, kā samierināties ar likteni. Jebkurš koks, ja vētra viņu nolauž vai slikti cilvēki nozāģē, vispār neko nenožēlo. Viņš ir centies, cik varējis, nodzīvojis savu mūžu ar tīru dvēselīti.
Mums nav iemesla uzskatīt, ka esam labāki par kokiem. Deviņdesmit procentu cilvēku dzīvi nodzīvo ar domu, ka viņi kaut ko gribētu darīt citādāk. Nevienam kokam tā nav. Kā mēs varam būt iedomīgi, ja pusi mūža esam nodzīvojuši tā, ka paši neesam priecīgi?
