Ko stādīt mālā?

Iedomāsimies situāciju… Dārzā kaut kad rakts dīķis, bija izveidojies pamatīgs māla kalns, un, nesaprotot, ko citu lai ar to iesāk, mālainais kalns izlīdzināts, kur vien buldozera acis rāda. Diezgan lielu kvadratūru aizņem māla laukums, kur kūtri aug tikai zālīte, bet kādreiz gribētos šajā vietā izveidot arī kādu smukumdobi. Neks te neaug un kāds gan tur brīnums – laisti, cik gribi, ūdens stāv kā spainī un projām neiet! Arī izrakt stādāmbedri tādā māla klucī ir visai liels izaicinājums. Vai maz ir kāda iespēja šajā vietā kaut ko jēdzīgu izaudzēt?!

Kas mālam vēderā?

Jeb – kādas īpašības raksturo mālainu augsni? To saprotot, tev būs skaidrāka bilde par to, kāpēc augiem šādi apstākļi ne visai iet pie sirds un kuriem tie varētu ja ne patikt, tad vismaz pārāk netraucēt.

Patiesībā mālainās frakcijas proporcijas augsnē var būt dažādas, tāpēc tas, ko saucam par mālainu augsni, var atšķirties. Atkarībā no frakciju (fizikālā māla un smilts) attiecību īpatsvara izšķir mālsmilts, smilšmāla un māla augsnes. Saveļot rokās slapju zemes pikucīti, var ļoti vienkārši noteikt, kāda ir augsne tavā dārzā:

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Estere Jansone

Teātris

Cik aizkustinoši! Izrādes «Meža gulbji» aktieri vienojas sirsnīgā dziesmā par «Veco zābaciņu»

Dace Rudzīte

Pensija

Kā izmaiņas pensiju likumā skars esošos pensionārus?

• Smilšmāls – ja augsnes struktūra ir graudaina, bet to var savelt piciņā. Tāda augsne labi uztur mitrumu un barības vielas, ir diezgan irdena, tāpēc augiem ir viegli veidot sakņu sistēmu un tiekties pēc barības vielām. Tiesa, smilšmāls ar laiku ātri noplicinās, tāpēc ik pa laikam būtu labi to bagātināt ar organisko mēslojumu vai kompostu.
• Mālsmilts – ja augsne ir graudaina vai lipīga un to var sarullēt cilindra veidā. Pozitīvais – labi laiž cauri ūdeni, tāpēc tādā augsnē nekad nestāvēs lieks ūdens. Taču līdz ar ūdeni ātri izskalojas arī barības vielas, augsne ātri izžūst, un tā ir ļoti bieži jālaista.
• Māls – ja augsne ir lipīga un izveidoto cilindru var saliekt gredzenā. Galvenā mālainās augsnes vaina un mīnuss – smagā mālā daudzu augu saknēm ir grūti izplesties, līdz ar to ir kavēta ūdens un barības vielu uzņemšana. Saknes vienkārši netiek uz priekšu, tām priekšā ir īsts Ķīnas mūris māla bedres izskatā, un augs nespēj ieaugties.
  
  Tāpat mālaina augsne ir grūti apstrādājama un pavasarī lēni izžūst. Taču vidēji mālainai augsnei (tādai, kas nav gluži klona cietumā) ir savi plusi – piemēram, smaga, mālaina augsne parasti satur pietiekamā daudzumā barības vielas un labi saglabā mitrumu.

Starp citu, par augsnes īpašībām tavā dārzā ziņo arī augi, kādi tur labprāt apmetas. Piemēram, par smagu, mālainu, sablīvētu augsni liecina dadži, pienenes, māllēpes, kosas, lielās ceļtekas, sūrenes, deviņvīru spēks, gundegas, cigoriņi, usnes, maura retējs.

Ko iesākt?

Scenāriji ir vairāki. Lai zinātu, kurš no tiem piemērotāks tieši tavā dārzā, sākumā vajadzētu saprast, cik bieza ir māla kārta iecerētajā apstādījumu vietā. Tātad – jāņem rokās lāpsta un jāizrok bedre. Var arī ieliet bedrē ūdeni un saprast, cik ātri tas aizvadās. Ja ūdens stāv – skaidrs, ka māls ir ļoti smags un necaurlaidīgs un jebkuriem augiem tādā būs grūti.

Un nu par risinājumiem!

1. Ja māla kārta nav ļoti dziļa, var rīkoties pēc labākajiem daiļdārzniecības kanoniem un plānotajā dobes vietā norakt neauglīgo augsnes virskārtu (un šoreiz aizvest prom, nevis izlīdzināt kādā citā dārza stūrī) un piepildīt to ar auglīgu, ielabotu augsni atkarībā no tā, ko dobē plānots stādīt, un kārtīgi uzirdināt. Tas būtu ideālais variants, bet arī tehniski vissarežģītākais, darbietilpīgākais un dārgākais.
2. Ja plāno stādīt atsevišķus augus, piemēram, soliteru stādījumus, tad vismaz 30–40 centimetru dziļumā var ielabot tieši stādāmo bedri ar izvēlētajam augam piemērotu augsni. Tikai tad jārēķinās, ka augsne ielabošanas vietā, kur aug augs, katru gadu būs jāatjauno, jo tā sadalās un izkliedējas.
3. Izvēlies augus, kam māls pārāk netraucēs, bet rēķinies, ka tie pirmajos gados, kamēr saknītes tiek cauri māla mūrim, var nīkuļot un augt ļoti lēni.

Ko stādīt?

Ko saka teorija?

1. Kokaugi un krūmi

• Ķīnas kadiķis (Juniperus chinensis). Patīk saule vai pusēna, vidēji mitra un vidēji bagāta augsne. Pavasarī var apdegt saulē. Ir gan izplestās, gan stabveida formas.
• Serbijas egle (Picea omorica). Augstums – līdz 18 metriem. Ātraudzīga. Patīk vidēji mitra, trūdvielām bagāta augsne.
• Kalnu kļava (Acer pseudoplatanus). Labi jūtas saulainā un daļēji noēnotā vietā. Baltraibs lapojums. Ir vairākas šķirnes, augstums atkarībā no šķirnes – 3–6 metri.



• Parastā cidonija (Cydonia oblonga). Gaismas prasīga un sausumizturīga suga, labāk aug smagās, bet drenētās augsnēs, piemēram, smilšmālā. Vidēja ziemcietība.
• Parastais dižskābardis (Fagus sylvatica). Labi aug gan saulainā, gan ēnainā vietā. Patīk kaļķaina, mālaina vai smilšaina un mālaina augsne.
• Alpu zeltlietus (Laburnum alpinum). Vidēji ātraudzīgs krūms, patīk smilšmāla augsne, vidēja ziemcietība, labāk aug Latvijas rietumu un vidus zonā. Augstums – 6 metri. Indīgs augs.
• Mežābele (Malus sylvestris). Augstums 4–10 metri, plašs konisks vainags, nav prasīga.
• Parastais ozols (Quercus robur). Vajadzīga auglīga augsne, un, pateicoties spēcīgajai sakņu sistēmai, var augt arī mālainā augsnē. Jārēķinās, ka var sasniegt pat 40 metru augstumu.
• Sārtlapu roze (Rosa glauca). Augstums – 2–2,5 metri. Ziedi vienkārši, zvaigžņveida. Vainags veido lietussarga formu. Nav prasīga.

  

• Ķīnas ceriņš (Syringa chinesis). Labi aug barības vielām bagātās, smagās augsnēs, sausumizturīgs. Augstums – ap 3 metriem.
• Melnā aronija (Aronia melanocarpa). Augstums – 1,75–2,5 metri, platums 1,5 metri. Lapojums rudenī krāsojas ugunssarkans līdz purpuram. Aug trūdvielām bagātās, smagās augsnēs. Sausumizturīga saulmīle.
• Baltais grimonis (Cornus alba). Aug saulē, pusēnā un ēnā. Augsnes ziņā mazprasīgs. Var stādīt pie dīķiem un vietās ar augstu gruntsūdens līmeni. Ātraudzīgs, var apgriezt un audzēt dzīvžogos. Dažādas šķirnes ar dzeltenu un baltraibu lapojumu. Augstums atkarībā no šķirnes – 1–3 metri.
• Vārpainā korinte (Amelanchier spicata). Augsnes ziņā neizvēlīga. Parasti krūmveida, bet var būt arī paliels koks – līdz pat 5–8 metrus augsts. Melnas ogas, rudenī krāsojas sarkanīgas lapas. Dzen spēcīgas atvases, tāpēc var būt grūti apkarojama.
• Visu veidu irbenes (Viburnum). Aug dažādās augsnēs, bet vislabāk jūtas irdenā, trūdvielām bagātā smilšmāla augsnē, patīk saulaina vieta. Mitrumprasīgas, bet nepatīk, ja kājas ilgi slapjumā un sakņu zona ilglaicīgi applūdusi.
• Upenes (Ribes nigrum). Patīk vidēji smagas mālsmilts vai smilšmāla augsnes.

2. Vīteņaugi

• Pieclapiņu mežvīns (Parthenocissus quinquefolia). Augsnes ziņā mazprasīgs, rudenī krāsojas spilgti sarkans lapojums. Vienlīdz labi aug gan saulē, gan ēnā. Var izaugt līdz 15 metru augstumam.
• Kokžņaudzējs (Celastrus orbiculata). Augsnes ziņā neizvēlīgs, bet mitrumprasīgs. Ātraudzīgs, dod sakņu atvases. Indīgs augs. Augstums līdz 7 metriem.
• Vīteņsausserdis jeb saldā mīla (Lonicera caprifolium). Zied ļoti smaržīgiem ziediem jūnijā, jūlijā. Patīk saule. Augstums – 4–6 metri.

3. Ziemcietes

• Ligulārija (Ligularia). Vislabāk jutīsies trūdvielām vidēji bagātā vai bagātā augsnē ar pietiekamu mitruma līmeni. Patīk viegls noēnojums, bet, ja ievēro iepriekš nosauktās prasības, var stādīt arī tiešā saulē. Zied dzelteniem ziediem.
• Ozolīšu saulkrēsliņš (Thalictrum aquilegifolium). Labi aug saulē vai daļējā noēnojumā, vajadzīgs mitrums. Augstums – līdz 150 centimetriem. Zied jūnijā violetiem ziediem.
• Asklēpija (Asclepia). Patīk saulainas, sausas, labi drenētas augsnes, nepatīk pārlieku liels mitrums.
• Pļavu zeltene (Lysimachia nummularia). Vislabāk aug saulē vai pusēnā. Patīk mēreni sausa līdz mitra, mālaina augsne. Zemsedzes augs, zied dzelteniem ziediem.
• Kazbārdis (Aruncus). Izaug līdz 180 centimetru augsts krūms, augsnes ziņā neizvēlīgs.
• Raibā sūrene (Polygonum bistorta). Tumšs, ziemzaļš lapojums, kas rudenī krāsojas sārts. Zied sarkaniem un rozā ziediem no jūlija līdz septembrim. Var izmantot akmensdārzos. Augstums – lapojumam 10 centimetri, ziedvasām – 35 centimetri.
• Sibīrijas īriss (Iris sibirica). Vislabāk jūtas saulē līdz pusēnā, mēreni sausā līdz vidēji mitrā, trūdainā smilts vai mālsmilts augsnē.
• Pulkstenītes (Campanula). Dažādas sugas un šķirnes. Lieliski pacieš sausumu, mazprasīgas, var stādīt pat starp akmeņiem un mūru spraugās.
• Eiropas saulpurene (Trollius europaeus). Gundegu dzimtas augs, zied dzelteniem ziediem. Patīk saulaina vieta un mitra augsne.
• Vīgrieze (Filipendula). Izturīga, ilgmūžīga, vairojas ar sakņu atvasēm. Patīk saule līdz pusēna, trūdvielām vidēji bagāta augsne ar pietiekamu mitruma līmeni. Var augt arī mitrās un slapjās vietās.
• Krastkaņepe (Eupatorium maculatum). Ilgmūžīga ziemciete, vislabāk jūtas saulē līdz pusēnā, vidēji mitrā vai slapjā, trūdainā, mālainā augsnē. Augstums līdz 200 centimetriem. Zied rozā ziediem.

  

• Šķavu pelašķis (Achillea ptarmica). Patīk saulainas, atklātas vietas, sausas un caurlaidīgas augsnes, bet var augt arī barības vielām bagātākās augsnēs. Kad labi ieaudzies, var izturēt ilgus sausuma periodus, bet jutīgs pret pārāk lielu un ilgu mitruma daudzumu augsnē. Zied baltiem ziediņiem.
• Ložņu cekuliņš (Ajuga reptans). Patīk saule līdz pusēna, vidēji mitra, barības vielām vidēji bagāta augsne. Zemsedzes augs. Ir dažādas šķirnes ar dažādas krāsas lapojumu.
• Sirdsveida hotūnija (Houttuynia cordata). Patīk saule, pusēna, mitra, vidēji mitra, barības vielām vidēji bagāta vai bagāta augsne. Zemsedzes augs, augstums līdz 30 centimetriem. Šķirnes ar baltraibu lapojumu.

4. Graudzāles

• Asziedu ciesa (Calamagrostis acutiflora). Dažādas šķirnes. Zaļš lapojums, dzeltenbrūnas vārpas. Patīk saule, vidēji sausa, barības vielām vidēji bagāta augsne.
• Zilganā molīnija (Molinia caerulea) un niedru molīnija (Molinia arundinacea). Dažādas šķirnes. Labi aug saulē līdz pusēnā, mēreni sausā līdz vidēji mitrā caurlaidīgā, barības vielām nabadzīgā augsnē.
• Ciņusmilga (Deschampsia cespitosa). Dažādas šķirnes. Patīk saule, pusēna; sausa, barības vielām vidēji bagāta augsne.

Praktiķu pieredzes

• SANITA REINBERGA, puķkope, stādaudzētavas Puķu lauki Talsu novadā saimniece: Ilgtermiņa rezultātam – augsne jāielabo

Mans ieteikums – stipri mālainu augsni pirms stādīšanas ielabot, pretējā gadījumā, īpaši ilgos sausuma periodos, jebkurš augs tādā augsnē mocīsies. Kā man patīk teikt – iestādīt ir saldais ēdiens, bet jādomā ilgtermiņā, vai augs jutīsies labi un atalgos ar krāšņumu. Tāpat jāsaprot, ka māls var būt dažāds – ir vietas, kur gadiem pat zāle negrib augt, tad skaidrs, ka arī neviens smukumaugs par tādiem apstākļiem nebūs laimīgs.

Ja māla slānis ir visai dziļš, būtu labi stādāmo dobi vismaz 40 centimetru dziļumā uzirdināt un ielabot ar kūdru, smiltīm, smalko mulču un tad tajā stādīt lielākas dažādības augus.

Mazāk pret smagu, cietu augsni protestēs augi ar lielu lapojumu un spēcīgām saknēm – stiprākiem augiem būs vieglāk tādā augsnē ieurbties. Piemēram, kazbārdis, ligulārijas, rodžersijas, krastkaņepes varētu stādīt. Arī miskantes, molīnijas, ķemmveida spartīnas – tiesa, pēdējās ļoti agresīvi izplatās, tāpēc labāk ieteicamas lielās platībās, arī pie dīķiem. Savukārt smalkiem augiem ar sīciņām saknītēm būs grūtāk.

Arī manā dārzā ir diezgan mālaina zeme, un normas robežās tam pat ir savi plusi – tāda augsne labāk uztur mitrumu, dārzs nav tik bieži jālaista, un arī barības vielas augsnē uzkavējas ilgāk.

• ZAIGA GRAUDIŅA, stādaudzētavas Sakstagals saimniece Rēzeknes novadā: Vajag kārtīgi rakt!

Lielākais izteikti mālainas augsnes ļaunums – tā ir cieta, blīva un augu saknēm ir ļoti grūti tajā ieurbties, lai ieaugtos. Līdz ar to saknes nespēj augam pienācīgi piegādāt barības vielas un ūdeni, tāpēc augs mokās. Parasti paiet vismaz četri pieci gadi, kamēr saknītes ieurķējas blīvajā augsnē un beidzot var uzelpot un dzīvot. Ja ir pacietība, protams, var stādīt un gaidīt.

Taču mans padoms – ja mālainā augsnē gribas ko stādīt, jābūt noskaņojumam rakt lielu stādāmo bedri un piepildīt to ar auglīgu zemi, lai augsni padarītu irdenāku un augam būtu vieglāk.

Tikai tādā situācijā mēdz gadīties, ka ļoti slapjā vasarā apdobe paliek pilna ar ūdeni, jo tas nespēj novadīties, un tas arī nav labi. Tātad – koks ar diviem galiem!

Par augiem, kam smaga, mālaina augsne būtu tieši laikā… Tādu īsti nav, kam blīvs māls būtu piemērotākā augsne. Arī kalnu priedi iestādot, sākumā tā mocīsies un būs lēns pieaugums. Ar to mālā jārēķinās! Man Sakstagalā ir ļoti blīva un cieta zeme, un augi, kas iestādīti, kārtīgi neuzrokot un nepapildinot augsni, sākumā aug lēnām, mokās. Bet, kad ieaugās, viss ir kārtībā – aug gan Serbijas egles, gan kalnu kļavas!

Vēl jāņem vērā, ka augi stādaudzētavās podiņos parasti aug kūdras substrātā, kas ir irdena un ļoti viegla augsne, – tādiem augiem ieaugties mālā ir vēl grūtāk, jo saknītes ir pieradušas pie vieglas dzīves. Tāpēc podos lieku arī drusku zemi, lai saknes veidojas gudrākas – lai pierod pie dabiskākiem apstākļiem, kādi būs dobē.

Rakstā izmantota informācija no Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras docentes Silvijas Rubenes.