Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Stāsta Daumants Ošs, dāliju audzētājs no Berlīnes (dahlienparadies.de), kur rudeņi parasti ir daudz garāki un maigāki nekā Latvijā.
- Es savas dālijas audzēju vagās – līdzīgi kā dārzeņus. Var to saukt arī par zemes valnīti. Stādot līdzenās dobēs ir risks, ka pēc spēcīgāka lietus sakrāsies ūdens, un, ja dālijas kaut dienu stāv ūdenī, ar tām ir cauri. Turpretī no vagu muguriņām liekais ūdens ātri vien aiztek prom. Reizēm gan zeme vagās stipri izkalst, jo augsne manā dāliju laukā ir viegla un smilšaina. Taču tas nav nekas briesmīgs, jo dālijas sausumu pacieš daudz labāk nekā mitrumu. Turklāt vagās tās ir daudz vieglāk norakt nekā dobēs stādītās. Atliek vienā pusē iedurt lāpstu, nedaudz pakustināt, un cers ar visiem lakstiem un gumiem tūliņ pat izgāžas. Ja stādītu līdzenās dobēs, būtu jārok visapkārt ceram, un tas būtu daudz ilgāk un grūtāk. Roku ar lāpstu, nevis dakšām, jo vieglajā zemē dakšu zari viegli ieslīd starp gumiem un var tos sabojāt. Protams, arī ar lāpstu jāprot pareizi darboties, lai neapcirstu gumus, bet es esmu piešāvies.
- Rakšanai izvēlos sausu, siltu, saulainu dienu, parasti oktobra nogalē. Salnas pie mums tad vēl parasti nav bijušas, un dālijas zied pilnā sparā. Protams, no vienas puses, ir žēl tās rakt laukā. Bet, no otras, labāk tā nekā sagaidīt novembra lietu un līdz ar to arī slimības. Manā laukā ir viegla, smilšaina augsne, tāpēc dāliju gumi vienmēr izaug slaidi un gari un pēc novākšanas izskatās balti un tīri. Nekur citur Vācijā tādu gumu nav, jo visur citur, kur audzē dālijas, zeme ir mālaina, cieta un stingra un gumi izskatās kā saspiesti un zemēm aplipuši. Cilvēki pat netic, ka es gumus nemazgāju. Nē, tiešām nemazgāju, tikai pēc norakšanas viegli nopurinu.
- Etiķetes ar šķirņu nosaukumiem laukā nelieku, bet man ir plāns, kur katra iestādīta. Nesadalītajiem gumiem piestiprinu etiķetes un īsi apgriežu lakstus. Tā kā dālijas vēl ir ziedos, ir pavisam viegli tās atšķirt.
- Izraktās dālijas lieku 120 litru javas katlos. Katlam ir izurbti četri apmēram divlatnieka lieluma caurumi, lai cirkulē gaiss. Katlā ieklāju saburzītas avīzes. Apakšā tiek salikti to šķirņu gumi, kas ir smalkāki, ātrāk žūst, virs tiem – izturīgākas šķirnes. Gumus uzmanīgi sakravāju pamīšus, lai tie neaizsedz cita zaļo laksta atlikumu. Uz tā likt nedrīkst, citādi sāks pūt. Liekot glabāties, dālijām jābūt patiešām sausām. Turpat lauka malā īrēju senu kartupeļu pagrabu, kur nolieku katlus ar dālijām. Tur apstākļi glabāšanai ir ideāli, diemžēl ziemā nav iespējams strādāt, tāpēc gumi pamazām tiek pārcelti uz citu pagrabu 17. gadsimta celtnē pilsētas centrā. Tur no decembra līdz pat februāra beigām gumi tiek sadalīti, appucēti, apgrieztas mazās saknītes un pa šķirnēm salikti kastītēs, kur gaida pavasari.
- Svarīgi, lai telpā, kur glabājas dālijas, temperatūra nenoslīdētu zem nulles, bet arī lai nebūtu siltāks par plus 6–8 grādiem.
- Glabāšanas laikā regulāri jāpārbauda, kā gumi jūtas, vai tiem nav par sausu vai – gluži otrādi – par mitru. Ja parādījies pelējums, tad jau ir pavisam traki un skaidrs, ka par mitru. Mitrumu var mazināt, piemēram, ar vēdināšanu vai izmantojot materiālus, arī tās pašas avīzes, kas uzsūc mitrumu. Reizēm pat viens grāds par siltu vai vēsu var ietekmēt gumu glabāšanos. Vēl – kā savulaik mēdza sacīt viens no maniem dāliju skolotājiem Aivars Baroniņš: ja dālijas slikti glabājas, tad pagrabā ir par maz dāliju. Varbūt izklausās paradoksāli, bet tā tiešām ir. Jo vairāk dāliju telpā, jo labāk tās izziemo. Tāpēc mans mazais pagrabs ir ideāls, jo ir tik pilns, ka man pašam atliek pavisam maz vietas, kur darboties. Lielākie gumi atdod mitrumu smalkākajiem, savukārt, ja mitruma ir par daudz, lielākie to uzņem. Turpretī, ja ir liels pagrabs un maz dāliju, gaiss nereti ir par sausu un paņem mitrumu no gumiem.
- Arī tad, ja glabātavā viss izdarīts pareizi, gumi tomēr var aiziet bojā, jo glabāšanos ļoti ietekmē arī tas, kā dālijas augušas, piemēram, vai nav pārbarotas ar slāpekli. Tāpēc es varu padalīties savā pieredzē, bet nevaru solīt: ja darīsiet kā es, viss izdosies.
- Īpašais jautājums: Vai lielākie gumi ir tie labākie?
Man šķiet, ka spēcīgais aizspriedums – jo gumi lielāki, jo labāki –, vēl arvien pastāv gan Vācijā, gan Latvijā. Tos ir grūtāk pareizi iestādīt, sevišķi smagā, mālainā augsnē. Lielie gumi dārzā arī sliktāk veido saknītes nekā mazie. Bet mazais gumiņš, ja vien ir vesels, var būt kaut īkšķa lielumā – tas augs daudz spēcīgāk nekā lielais un veidos tikpat kuplu ceru. Savā dārzā stādu tikai pa vienam gumam, bet pasūtītājiem gan pa vienam sūtīt neatļaujos. Vismaz trīs četrus, un skatos, lai vismaz divi no tiem būtu lieli.
